Kā liecina skatītāju rosība parastas darbdienas pusdienlaikā, plašais pārskats par akvareli Latvijas mākslā varētu būt labs izstāžu hits, daļēji noteikti tāpēc, ka demonstrē kādreiz iemīļotu mākslinieku eleganti gaisīgos, veikli uzplūdinātos liriskos dabasskatus. Tomēr Kārļa Sūniņa ainavu cienītāji noteikti nav vienīgie, kuriem vērts doties uz turieni. Aplūkojami ne tikai to mākslinieku darbi, kurus ir pamats saukt par akvarelistiem (Egons Cēsnieks, Eduards Jurķelis, Jānis Brekte, Romis Bēms, Harijs Blunavs, Raimonds Ginters, Gina Slapiņa un citi), bet arī neskaitāmu autoru veikums, kuru mākslā akvarelim bijusi lielāka vai mazāka, taču katrā ziņā vērā ņemama loma (Romana Sutas, Aleksandras Beļcovas, Gustava Kluča, Jāņa Tīdemaņa, Franciska Varslavāna, Džemmas Skulmes un vēl daudzu jo daudzu akvareļi).
Tehnikas amplitūda
Vispirms ir laba iespēja pārliecināties par akvareļa plašo iespēju spektru – ātrā un gana precīzā, pirms fotogrāfijas dzimšanas realitātes iemūžināšanai lietotā tehnika ļauj detalizēti fiksēt gan vizuālos iespaidus, gan sacerētos tēlus. Tas īpaši uzskatāmi izpaužas agrīnajā sadaļā (Augusts Georgs Vilhelms Pecolds, Kārlis Hūns, Jūliuss Dērings, Johans Kristofs Broce, Vilhelms Timms u. c.). Unikālas ir lapas no savdabīga nacionālā reālisma pieminekļa – akvareļu albuma Ainas no latviešu tautas dzīves (1896), kurš savulaik veidots kā dāvana Krievijas caram Nikolajam II un kura tapšanā piedalījušies tādi nacionālās mākslas skolas ciltstēvi kā Ādams Alksnis, Janis Rozentāls, Johans Valters un Vilhelms Purvītis.
Vienlaikus akvarelī iespējama arī formu, krāsu un noskaņu kultivēšana gana augstā abstrakcijas līmenī, izmantojot neprognozējamo krāsas plūstamību, "pūkainās" līnijas uz slapja pamata, baltā papīra ielaidumus, krāsas noskalojumus un citus paņēmienus. Tie izrādījās būtiski padomju periodā, kad šī "vieglākā" tehnika netika apgrūtināta ar eļļas glezniecībai uzlikto ideoloģisko slogu. Savukārt akvareļa atdzimšana atsevišķu mākslinieku darbos mūsdienās rāda, ka gan mimētiska precizitāte, gan (šķietami) patvaļīgie plūdinājumi var būt vienlīdz svarīgi un pat sastapties vienā darbā.
Kompromisa stāsts
Nākas arī konstatēt, ka tehnika kā izstādes vienojošā "saistviela" nav īpaši pateicīgs instruments, jo materiālu daudzveidība ir gandrīz neaptverama – tiek eksponēti miniatūri medaljoni un topogrāfiski dokumentējumi, tautas dzīves tēlojumi reālisma un impresionisma toņkārtā, modernistu meklējumi un atradumi, ornamenta un kostīmu zīmējumi, grāmatu ilustrācijas, neskaitāmi ainavu, portretu, aktu, kluso dabu gleznojumu padomju laikā un paši jaunākie piemēri, kad akvarelis jau iekļauts laikmetīgās mākslas kontekstā. Līdz ar to uzdevums no tā visa radīt kādu uztveramu stāstu ir neapskaužami komplicēts.
Kā zināms, hronoloģiska un stilistiska pieeja jau labu laiku pasaulē tiek uzskatīta par diezgan arhaisku; saistošāki šķiet dažādi tematiskie sastatījumi, kam vajadzētu likt pamanīt jaunas un negaidītas sakarības. Diez vai tas vienmēr ir ideāls variants, tomēr nebūtu neiespējami ignorēt vispārējo hronoloģisko attīstību un strukturēt izstādes sadaļas saskaņā ar atraktīvi, tematiski pārformulētiem žanriem, piemēram, Daba – brīvā un apdzīvotā, Cilvēka pasaule, Priekšmetu pasaule, Grāmatu pasaule (ilustrācijas), Nācijas tapšana u. tml. Tomēr šajā izstādē vērojams tāds intuitīvi sataustīts kompromiss starp dažādām pieejām – hronoloģija un līdz ar to stilistiska radniecība (agrākais posms pirmajā zālē, jaunākie laiki – otrajā), grupēšana pēc autoriem, veidojot konkrētā mākslinieka darbu "blokus" (gan ne gluži konsekventi), kā arī žanriski tematiskais princips.
Negaidītas sakarības gan uznirst, bet nav īstas pārliecības, ka sasniegtais efekts ir adekvāts iecerei. Piemēram, Jāzepa Grosvalda, Jēkaba Kazaka un Niklāva Strunkes Pirmā pasaules kara un bēgļu ainu salikumi ar Kārļa Padega krietni vēlāk tapušajiem sakropļoto kara veterānu tēliem (Mīļai atmiņai no 1918. gada. Džons Iperits, 1935; Nezināmā kareivja augšāmcelšanās, 1939, u. c.) nevilšus provocē sociālkritiskas refleksijas par jaunās neatkarīgās valsts attieksmi pret saviem kādreizējiem varoņiem un domu par to, vai bija vērts cīnīties, kara (vai pretkara) tēmu vēl paplašinot ar XIX gadsimta beigās tapušo Ādama Alkšņa darbu, kurā redzams kādā daudz senākā karā nogalināts arājs tīruma vidū.
Arējās līdzības
Cits diskutabls piemērs ir iespējamās (?) saiknes starp Kristiana Brektes prostitūtas portretu ar krāsas notecējumiem (Aleksandra, 2010), Anitas Melderes 20 gadu agrāk tapušo ekspresīvi "izspūrušo" portretu Sieviete ar zelta zobu (1990) un divām vēl agrākām Ineses Siliņas 80. gadu figurālajām kompozīcijām krietni nosacītākā, lai arī drusku ekspresīvā tvērumā. Nav grūti secināt, ka tieši ārējās, formālās līdzības paralēli žanriskiem apsvērumiem lielākoties bijušas izstādes strukturējuma pamatā. Lielā daļā ekspozīcijas tās rada gana harmoniskas darbu koeksistences apstākļus, tomēr, šķiet, nav bijis skaidrs, ko iesākt ar pašiem jaunākajiem darbiem; līdz ar to tie dzīvo it kā paši savu dzīvi, īsti nesaistoties ar padomju laikā uzplaukušo bagātīgo akvareļu ražu.
Iespējams, labāks būtu konsekvents tradicionālais hronoloģiskais modelis (ja risks ar pārdrošiem tematiskiem eksperimentiem nešķiet attaisnojams). Iespējams argumentēt, ka, piemēram, starp Ievas Jurjānes, Kristapa Ģelža, Kristiana Brektes, arī Jura Putrāma un Sarmītes Māliņas darbiem ir vairāk kopīga nekā to sastatījumos ar kādiem agrākiem, kaut ārēji līdzīgākiem paraugiem. Senās tehnikas pārdefinēšana laikmetīgā griezumā būtu gluži pietiekama, lai izstādes nosaukumā minētais XXI gadsimts parādītos vienkop.
Taču tamlīdzīgas eksponēšanas dilemmas nemazina šī panorāmiskā apkopojuma nozīmi – tas ļauj iepazīt darbus no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijām.
Izstādi papildina apjomīgs (un tīkami nedārgs) katalogs ar pētnieču Intas Pujātes, Maritas Bērziņas un Valdas Knāviņas tekstiem, kas iezīmē šīs tehnikas būtiskāko mākslinieku loku un procesus dažādos laikposmos. Tiesa, katalogā trūkst eksponēto darbu saraksta, jāņem vērā, ka reproducēto un eksponēto darbu klāsts nav simtprocentīgi identisks.
Izstāde Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts
LNMM izstāžu zālē Arsenāls līdz 13.XII