Režisora Valtera Sīļa, dramaturga Jāņa Baloža, mākslinieku Uģa Bērziņa un Jāņa Sniķera un aktieru Jāņa Vimbas, Daigas Gaismiņas, Ulda Siliņa un Romāna Bargā izrāde Veiksmes stāsts Nacionālajā teātrī man ļoti patīk. Tas nav nekāds kritērijs, bet šoreiz gribas sākt tieši ar to. Jo arī izrāde ir ļoti personiska tās veidotāju balss – realizēta ar pārliecību un bez bailēm. Var nepiekrist tam, ko viņi saka (un jāatzīst, ka ne viscaur divas stundas garajā izrādē autoriem izdodas "izteikties" vienlīdz skaidri), bet to pilnīgi noteikti ir vērts dzirdēt. Šķiet, XX gadsimta politiskā teātra tēvam Bertoltam Brehtam, kurš uzskatīja, ka ideālais teātris izglīto un izklaidē reizē un vispār būtu vēlams, lai skatītāji jau izrādes laikā sāktu savstarpēji diskutēt par redzēto un darītu to skaļi, Veiksmes stāsts ļoti patiktu. Intensīvi nedomāt līdzi, to skatoties, nav iespējams, tai pašā laikā dažbrīd ir arī ļoti jautri, jo Veiksmes stāsts nav politinformācija vai lekcija ekonomikā, bet caur un caur teātris – nemitīga spēle ar maskām/lomām/pārtapšanu. Ironiska un ļoti neviennozīmīga.
Lielākais risks – trumpis
Dramaturgs Jānis Balodis kopš spilgtās debijas un vienlaikus pirmās sadarbības ar uzticamāko teātra domubiedru režisoru Valteru Sīli izrādē Visi mani prezidenti (2011) regulāri apliecinājis, ka acīmredzami kā mākslinieks vislabāk jūtas dokumentālā materiālā, ņemot vielu no tā, ko piedāvā Latvijas šeit un tagad realitāte – politika, ekonomika, sociālā situācija, ekoloģija. Ne visām tēmām līdz šim izdevies atrast veiksmīgu skatuvisko iemiesojumu, šur tur pusceļā palicis dramaturgs pats. Tomēr visos gadījumos dramaturģiskā struktūra bijusi radniecīga – autors formulē jautājumu/problēmu, kas viņu nodarbina, un, cieši turoties pie faktiem, tekstu veido kā detektīvu, asprātīgos dialogos tiecoties noskaidrot, kāpēc dažādi procesi Latvijas jaunāko laiku vēsturē notikuši tieši tā un ne citādi. Un kā būtu, ja nebūtu tā, kā ir.
Veiksmes stāsta lielākais risks vienlaikus ir tā galvenais trumpis – "izrēķināšanās" uz skatuves notiek ar īstajos vārdos sauktiem Latvijas ekonomikas un politikas virzītājiem, un visvairāk ticis Latvijas Bankas vadītājam Ilmāram Rimšēvičam. Mēģinājums izsekot Latvijas "veiksmes stāstam" realizēts konsekventi analītiskā tehnikā, proti, no pašreizējās situācijas tinot filmu atpakaļ līdz 90. gadu sākumam, gribot saprast, kurā brīdī faktiski tikusi zaudēta Latvijas ekonomiskā neatkarība. Iespējams, laika atvēziens ir pārāk liels, un, iespējams, faktu atlase varētu būt arī cita, bet nepārprotami jūtams, ka kopsakarības ieraudzītas, rūpīgi iedziļinoties dažādu gadu presē, intervijās, memorandos, deklarācijās. Turklāt ne tikai izlasot nereti absurdās vārdu virtenes, bet arī mēģinot patiešām saprast, ko tās nozīmē. Tik konsekventu dokumentālās pētniecības ceļu mūsdienu latviešu dramaturģijā Jānis Balodis iet vienīgais, un acīmredzot tāpēc, ka personīgā iesaiste materiālā ir tik liela, dramaturgs vairākās izrādēs bijis arī aktieris, tādējādi dažbrīd pilnīgi sajaucot kārtis/lomas starp autoru, stāstītāju un varoni. Veiksmes stāstā šī identitāšu maiņa kļūst par konsekventu māksliniecisko paņēmienu, tāpēc man subjektīvi nešķiet principiāls izrādē minēto faktu simtprocentīgais autentiskums (kaut, protams, objektīvi tas ir ļoti būtisks), tomēr arī atbildēt uz jautājumu, kurā brīdī uz skatuves kurš ir kurš, diemžēl ne viscaur ir iespējams.
Brehtiskā teātra rokasgrāmata
Izrāde kopumā veidojas no režisora mērķtiecīgi izliktajiem kontrapunktiem: tiklīdz kāda epizode draud kļūst pārāk viennozīmīga, kāds no varoņiem pārāk "ļauns" vai pārāk patētisks, tā tūliņ to kaut kas pārtrauc. Vai nu aktieris iziet no lomas, vai dokumentālajā informācijā ielaužas kāda šķietami neobligāta sadzīviska epizode, vai tiek iemontēts ironisks muzikāls komentārs. Kā no brehtiskā teātra rokasgrāmatas – tiklīdz uz skatuves notiekošais sāk pārāk ievilkt skatītāju, režisors norauj avārijas bremzi, liekot publikai redzēto apzināti vai neapzināti nofiksēt.
Visi četri aktieri režisora gudrajā vadībā nevainojami pārvalda dažādas atsvešinājuma tehnikas, zibenīgi mainot lomas un intonācijas. Visiem ir vienādi uzvalki un vienādas brilles (kuru atrašanās vai neatrašanās uz acīm nav nejauša), katrs var būt jebkurš. Protagonists Jānis, kurš uzdod neērtos jautājumus, var būt gan dramaturga Jāņa Baloža, gan aktiera Jāņa Vimbas alter ego, gan vienkārši Jānis – latvietis parastais. Taču lomu maiņa izrādē ir tik strauja, ka rada arī zināmu aptuvenību. Neņemos ar pārliecību apgalvot, vai izrādes stāstā Jānis ir viens (tas, kuru spēlē Jānis Vimba) un pārējie uztverami kā viņa daudzsejainie antagonisti vai arī visi ir Jāņi, kas tikai pārmiesojas dažādu politiķu un ekonomistu balsīs. Varētu likties, ka tas taču nav tik būtiski, jo spēle ir spēle jebkurā gadījumā.
Tomēr, kad izrādes beigu daļā viens no varoņiem tiek nodurts ar koši zaļu, par Narvesen markām dabūnamu nazīti (der atcerēties, ka visai līdzīga epizode savulaik bija arī Visos manos prezidentos), pēkšņi kļūst pat ļoti svarīgi, kurš tas ir. Šķiet, šajā brīdī uz skatuves Autors Jāņa Vimbas ļoti precīzajā realizācijā nogalina pašradītu Tēlu, ko tikpat virtuozi tikko nospēlējis Uldis Siliņš, jo vienkārši… netiek ar to galā. Tā teikt, aiz bezspēcības. Pats šai mirklī kļūdams tikpat nepievilcīgs kā tas, kuru tikko mēģinājis apklusināt. Un tas Veiksmes stāstā ir pats interesantākais un pievilcīgākais – izrādes ansamblis neuzdodas par lāčplēšiem un nedod pareizās atbildes, tieši kā cīnīties (ar tukšvārdīgiem politiķiem, korumpētiem ierēdņiem, rafinētiem finansistiem), bet tikai konstatē: tas, ko redzam, patiešām nav gaisma tuneļa galā. Un skaidri redzams, ka viņiem nav vienalga.
Neesmu gluži pārliecināta par izrādes fināla mērķtiecīgumu. Vēl viena Jāņa, tagad jau nepārprotami "īsta", uznāciens arī saglabā to pašu izrādei kopumā raksturīgo, ļoti uzrunājošo kontrastaino intonāciju (vienā teikumā – aicinājums cīnīties par to, kam ticam, bet nākamajā – konstatācija, ka vispār jau visas tās idejas viņam pie kājas). Tomēr aicinājums pavērot mākoņus (vēl viens netiešs sveiciens Visiem maniem prezidentiem) brīžos, kad gribas kaut ko nopirkt, kaut asprātīgs, nepasaka neko tādu, kas nebūtu pateikts jau pirms tam.
Narvesen zaļais nazis, lai arī izskatās pēc nedabiskā krāsā nokrāsotas plastmasas, patiesībā ir baisi ass, un ar to var ļoti viegli sagriezties. Vismaz pagaidām – pāris nedēļu pēc pirmizrādes – publiski nav dzirdēts, ka kāds gribētu nekaunīgajiem māksliniekiem aizbāzt muti (tiesa gan, ja kaut kas nenotiek publiski, tas vēl nenozīmē, ka tas nenotiek nemaz), tātad Nacionālā teātra izrāde gluži galvas negriež. Tomēr aizdomāties par to, ka nekas nav tā, kā izskatās, liek līdz kaulam.