Pārsteidzošs optiskais apmāns – kad Nacionālā teātra Jaunajā zālē iekārtotajā no melnas vadmalas deķu, ne pirmā svaiguma palagu, aizkaru, spilvendrānu ņārbalām sadiegtajā "mājas teātrītī" – improvizētā šausmu kambarī – paklanīties iznāk izrādes Vecene aktieri Artuss Kaimiņš, Arturs Krūzkops, Anta Aizupe, Kārlis Krūmiņš, Dmitrijs Petrenko un Kaspars Dumburs, pamani, ka priekšnesuma infernālākais tēls – bezzobainā, pusparalizēti stīvā, blāvu (neredzīgas) acs plēvi spīdinošā, plānprātīgās drānās uniformētā Vecene un tās šermuļus uzdzenošais lieliskais atveidotājs Artuss Kaimiņš – ir vienā augumā ar pārējiem šī vienreizējā (nu, tak ne jau divreizējā! – izsauktos rakstnieks Harmss) teatrālā piedzīvojuma jaunajiem dalībniekiem. Kuri izrādē tēlo, ko pagadās, – krūmus, miličus, no "labas dzīves" pusnojūgušos rakstnieku un viņa dīvainos kaimiņus, igauņus (kāds stāsta Vecene personāžs Sakerdons Mihailovičs izrādē pārtapis estsperantiski vervelējošā komunalkas nāburgā), meitenīti Natašu, nejaušus garāmgājējus uz ielas, personificējušās padomju pilsoņu laimes sajūtas, pat mūzikas instrumentus, ja vajag.
Uzskatāms Freids
Te visi ir viens un viens par visiem. Izņemot kroplo Veceni, kurā, ja dikti cenšas, var atrast erosa un tanatosa, seksa un nāves, simbolus, kaut gan lietišķā (padomju) sirreālisma estētikā veidotajā izrādē nav ne miņas no seksualitātes un jutekliskuma. Tā gluži kā šķira ir likvidēta – lai gan tēli palaikam uzvedas izteikti agresīvi, viņu libido atrodas komatozā stāvoklī. Vecenei nav dzimuma, arī tās vecums relatīvs – jaunajam izbadējušamies rakstniekam ar mūžīgo pīpīti zobos (Artūrs Krūzkops radījis absolūti ģeniālu "nabadziņa inteliģenta" arhetipu) šī veča kļūst par Gogoļa pirmsnāves murgu "līgavu melnā", kas klēpī nes/tur bērnu – pulksteni bez cipariem – nāves jeb izšķīdušā/ izkusušā laika simbolu jau kopš sirreālisma klasiķa Salvadora Dalī laiku kultūrteorētiķu uzskata. Kad Vecene paņem Rakstnieku "opiņā" – klēpī – un, slienām un putainām asinīm pa muti šķīstot, sāk runāt par ticību, līdzība ar Pieta nepārprotama – tā Nāve auklē vardarbīgi piesavināto mirušo radītspēju – jaunekli, "cilvēku, kurš gribēja" (citāts no Čehova). Vecene ir mirusi radīšana. Impotences iemiesojums. Pirmo reizi uz latviešu skatuves tik uzskatāmi ekstrahēts Freids, kurš XX gadsimtam pavēsta, ka "jebkuras kontrolētas sistēmas ierobežota indivīda radītspēja ir nāvējoša – gan indivīdam, gan daiļradei – tādā situācijā varam runāt tikai par bezapziņas impulsu sublimācijas imitēšanu" (interesanti, ka līdzīga noskaņojuma izrāde notiek arī Nacionālā teātra Lielajā zālē – tas ir Kirila Serebreņņikova meistardarbs – izrāde performance Voiceks). Māksla, rade pieder absolūtās brīvības sfērām – tāpēc tai vienlaikus ir gan destruktīva (iznīcinoša), gan konstruktīva (jaunradoša) enerģija. Un Vecene to lieliski nodemonstrē.
Īstais "dzīves suķis"
Iesākumā skatītājus nobiedējot ar "naturālistisku" vemšanas ainu (fui!). Kaut gan izrādes prologā tiešām ir citēts Harmsa teatrālās miniprozas fragments (Harmsam vispār patika savā prozā iepīt dažnedažādas sūri fizioloģiskas detaļas – skatīt etīdi par Puškinu un viņa četriem dēliem idiotiem vai pastāstiņu par bērneli, kurš sapņoja noslīkt, un šī jautrā slīkšanas procesa skrupulozo aprakstu), lai vēlāk šausminātu vai smīdinātu ar klaustrofobiskām ainām par īsto "dzīves suķi" (harmsiska vārdu rotaļa no krievu suķ – jēga).
Vecenes izteiksmīgās formas radīšanā liela nozīme ir kinematogrāfiskajām montāžas frāzēm (aptumšojumiem) un skaļruņos vibrējošajām trokšņu ultrazemajām frekvencēm, kas var izraisīt fizisku nelabumu (salīdzinājumam – stroboskopa lietojums Voicekā).
OK, seksa Vecenē nav. Toties saprāta nāve gan ir visuresoša – acīmredzami, ka režisors ar aktieru komandu mūsdienu jēgzudes ikdienu pielīdzina padomju laiku šaušalīgākajam posmam – t. s. staļinlaika teroram, kurā brīvība izteiksmē pieņem ārkārtā ekscentriskas, kroplīgas formas – tik deformētas, ka smiekli vairs nenāk (kaut gan Harmsa teksti ir smieklīgi bez gala), – lūk, vēl viens apmāns jeb triks – traģifarss darbībā, kurā teatralizētais optimisms ir tik absurds, ka mudina konstatēt – visi šie izrādes "varoņi"/tēli ir garīgi traumēti indivīdi, kuriem amputēts svarīgākais cilvēka "orgāns" – empātijas spēja. Līdzi jušana. Ieklausīšanās – sadzirdēšana. Nekā. Mēmums, vārdā atrakcija. Darbības imitācija kā eksistences veids. Tā ērtāk.
Tāpēc otra būtiskākā Vecenes tēma ir šo sešu personāžu, arhetipisko "sešu tēlu, kas meklē autoru", egocentrisms, stindzinošā patmīla, kas izrādē hipertrofēta līdz maksimālajai robežai. Piemēri? Lūdzu – pat būdami kaimiņi, visi ir svešinieki. Visi runā, bet cits citu nedzird (šai ziņā perfektas ir uz taburetēm netīrbaltā priekškara/ palaga šaipusē pionieru sasauksmes stilistikā izspēlētās "humoristiskās" intermēdijas, kuru laikā zāle uzgavilē). Visi iesaistās kādās nebūt fiziskās saskarsmēs, bet dzīvo cits citam garām.
Dzīve tukšgaitā, bezfilmā
Taču aiz priekškara – komunālajā, absolūti depersonalizētajā telpā ar atejzaļās krāsas sienām un nabadzīgu sadzīves atribūtiku – skatītāju gaida horors/šausmas vārda tiešā nozīmē. Tur, viņpus, valda visur un nekur esošā Vecene – izrādes tēlu gribas nāve, garīgā mazspēja. Laikmets. Laikmets kā brīvo pilsoņu gribas simulakrs. Jo nekādas gribas vai radošuma te nav – ir apātisks trulums, kuru izgrezno Harmsa melnais humors. Dzīve rit tukšgaitā, bezjēgā, bezfilmā, un pat orģiastiskie saukļi un darbaļaužu optimisma demonstrācijas nevienam nelīdz (absurda elegances paraugs ir deja ar lentīti skečā Iedvesma, ko "izpilda" Dmitrijs Petrenko ar Kārli Krūmiņu). Dzīve ir mirusi vai, labākais, konvulsīvi agonizē, gārgdama strutas, puņķus, slienas, vēmekļus un citus tikpat gardus izrādes kolektīvā organisma izkārnījumus.
Apmāns ir arī visa izrāde, ko no krievu padomju literatūras trieciennieku – oberiutu kustības ģēnija, sirreālā satīriķa Daniila Harmsa (īstajā uzvārdā Juvačovs, dzimis 1905. gadā Sanktpēterburgā, čekistu nogalēts 1942. gadā Ļeņingradā blokādes laikā Krestu cietuma trako namā – miris no bada), ja tā drīkst teikt, asprātīgās, valodas spēles ziņā virtuozās sīkprozas sastrukturējis režisors Vladislavs Nastavševs.
Pusotru stundu garās izrādes žanru pie labas gribas varētu nodēvēt par neprātīgi kaitinošu cirku, eksistenciālā absurda daiļslidošanas paraugdemonstrējumiem, ja vien Vecene ar bleķa slidām visiem klātesošajiem jau iepriekš nebūtu pārgriezusi rīkli. Un gatavojas ķerties arī mums pie žaunām. Tāds jestrs gabaliņš iz kukaiņu dzīves sanācis teātrim. Sēdies, Vasja, pieci! Bet Natašai – pa koko. Jeb – kā teiktu Vecenes tētis autors Harmss – dzeriet etiķi, kungi: "Ļermontovs mīlēja suņus. Vēl viņš mīlēja Natāliju Nikolajevnu Puškinu. Bet par visu vairāk viņš mīlēja pašu Puškinu. Lasīja viņa dzejoļus un allaž raudāja. Paraud un ņemas ar zobenu spilvenus kapāt. Galvenais, lai mīļotais suns pa rokai nepatrāpās – vienreiz viņš četrdesmit gabalus dzīvus sakapāja. Bet Puškins ne no kādiem dzejoļiem neraudāja. Ne par ko."
Vecene
Nacionālais teātris. Jaunā zāle
Tuvākās izrādes: 6. aprīlī plkst. 18.30
maks
scm