Sirds noziegumi iekļaujas tajā Dailes teātra mazo spēles laukumu izrāžu virknē, kur priekšā ir jau pagājušās sezonas Rēzijas Kalniņas Liec Dievam pasmieties un Intara Rešetina Mūsējās un šīs sezonas Paula Timrota Harolds un Moda un kas apliecina latviešu teātra mīlestības paradoksālo dabu.
Gatavi maksāt
Var jau teikt, ka psiholoģisku teātri nevar spēlēt, neredzot partneri (kā tas notiek ar Lilitu Ozoliņu izrādē Harolds un Moda, kura, protams, šarmanti, tomēr staro tikai pati iz savas gaismas). Ka nevar uzlikt aktieriem sirmas parūkas (manis redzētajā izrādē Mūsējās Aldim Siliņam tā atlīmējās brīdī, kad tas noteikti nebija paredzēts) un likt spēlēt par sevi divdesmit gadu vecākus varoņus, nekādā veidā to režisoriski nepamatojot. Ka XXI gadsimta teātrī nevar likt pārnēsāt aktierim šallē ietītu lelli (kā tas notiek ar Ginta Andžāna varoni izrādē Liec Dievam pasmieties), bez mazākās ironijas uzdodot to par īstu bērnu. Kritiķi var teikt šo un vēl daudz ko citu, bet tie visi būs tikai kaķa šķaudieni pavasarī, jo skatītāji nāk un ir gatavi maksāt par biļetēm nepavisam ne mazu naudu. Iemīļotu aktieru un emocionāli aizkustinošu stāstu dēļ. Un augstprātīgi pret to izturēties nedrīkst, jo acīmredzot sirdi sasildošu un situatīvi pazīstamu lirisku drāmu par ģimeni un draudzību teātru piedāvājumā trūkst.
Alūzijas ar Čehovu
Rolanda Atkočūna Sirds noziegumi potenciāli varētu būt mērķēta līdzīgā virzienā. Amerikāņu autores Betas Henlijas pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu mijā tapusī luga ir tipiska sava laika psiholoģiska sadzīves drāma ar sociāliem elementiem. Trīs māsas, kuru māte meiteņu bērnībā izdarījusi pašnāvību un kuras tā arī nav spējušas izveidot harmoniskas attiecības ar vīriešiem, satiekas dzimtajā mājā, lai palīdzētu jaunākajai māsai tikt galā ar kārtējo viņas dzīves drāmu. Protams, ir zināms pamats Henlijas lugā meklēt alūzijas ar Čehova Triju māsu nepiepildītajiem sapņiem. Vecākā Magratu māsa Lenija tā arī nav apprecējusies, uzņemdamās atbildību par māju un sadzīvi; vidējā māsa Mega, apveltīta ar kaislīgu un radošu dabu, pametusi provinci un jaunības mīlestību – vietējo ārstu – un lielpilsētā kritusi dažādu postošu atkarību varā; savukārt jaunākās māsas Beibes šķietami veiksmīgā laulība izrādās fikcija. Ir lugā arī amerikāņu versija par Triju māsu Natašu – Magratu snobiskā un aprobežotā māsīca Čika, kuras dzīve atbilst visiem šķietami pareizajiem standartiem. Un ir arī dzimšanas diena – tikai Čehova versijā tā ir jaunākajai māsai un tiek plaši atzīmēta, savukārt Henlijas lugā gaviļniece ir vecākā māsa, un apkārtējie šo faktu sākotnēji pat neatceras.
Pagātnes atmiņas, ko uzjunda bērnības māja un sen nesatikti cilvēki, liek pamosties arī katras varones individuālajām zemapziņas traumām, kas ļauj skarbākā Sirds noziegumu interpretācijā, iespējams, meklēt arī kādas Tenesija Viljamsa ietekmes. 1986. gadā pēc Betas Henlijas scenārija Holivudā tikusi uzņemta filma Sirds noziegumi. No šodienas viedokļa tā gan izskatās visai naiva, tomēr šarmantais aktieru sastāvs – Daiena Kītone, Sisija Speiseka, Džesika Lenga un Sems Šepards – sagādātu prieku arī tagad, ja filma tiktu iekļauta kādā piektdienas vakara televīzijas programmā.
Trīs solonumuri
Tātad faktiski Rolanda Atkočūna izrādei varēja būt visas iespējas kļūt par publikas iemīļotu gabalu, pat ja luga tiktu iestudēta un spēlēta kaut vai tikai burtiski tā, kā rakstīts. Tak režisors šoreiz acīmredzot ir nolēmis inscenēt, un galarezultāts ir tik dīvains, ka vairākkārt rodas jautājums, vai tas, kas redzams uz skatuves, maz ir uztverams reālistiski. Un vai tas vispār ir uztverams.
Vispirms jau lugā Magratu māsām ir 24– 30 gadi, savukārt izrādes aktrisēm Mirdzai Martinsonei, Vitai Vārpiņai un Rēzijai Kalniņai… vairāk. Protams, teātris ir nosacīta māksla, tomēr 25 un 45 gadu vecumā izdarītas izvēles mēdz būt ar atšķirīgu motivāciju. Diemžēl visas trīs skaistās un citkārt tik brīnišķīgās aktrises šoreiz arī spēlē trīs solonumurus. Acīmredzami atstātas bez režisora vadības, toties ieģērbtas "konceptuālos" kostīmos (māksliniece Anna Heinrihsone), katra demonstrē noteiktu psiholoģisku diagnozi. Mirdzas Martinsones Lenijai uzvilkta bezformīga, ērta, brūna mājaskleita, un aktrise pārsvarā klusi, tikai brīžiem valšķīgi piemiedzot ar aci publikai, skumst par savu neizdevušos vientuļas vecmeitas likteni. Vita Vārpiņa izaicinoši atkailinātā, apspīlētā tumši zaļā kleitā, kas bīstami atgādina apakšveļu, līdzinās kaķenei, kura salietojusies baldriānus un fokusēta tikai uz sevi. Savukārt Rēzija Kalniņa baltā mežģīņu kostīmiņā ir pats tēlotas nevainības un trausluma eņģelis, kurš gan nez kāpēc ik pa brīdim aiziet ciet un mēģina padarīt sev galu.
Ar tikpat ārišķīgām abstrakcijām izlīdzas arī Sarmīte Rubule Čikas lomā, nemitīgi skaļi komandējot apkārtējos, un Aldis Siliņš kā Beibes advokāts, kurš visu laiku par kaut ko nezināmu cieš. Vienīgais, kuram tiešām izdodas radīt iespaidu par raksturu un konkrētu likteni, ir Artis Robežnieks nelielajā Doka lomā. Ilūzijas un cerības zaudējis, tomēr joprojām dzīvs, jūtošs cilvēks.
Kopumā izrādes psiholoģisko attiecību stāsts ir tik izplūdis un aktieru spēles veids tik nepamatoti teatrāls, ka brīžiem pazūd pat sižeta pavediens, piemēram, neļaujot atbildēt, vai Rēzijas Kalniņas Beibes mēģinājums noindēties ir patiess varones izmisums vai kārtējā atrakcija uzmanības pievēršanai.
Kopiespaidu neuzlabo arī režisora ieviestie simboliskie elementi – Jura Strengas dīvainais Vectēvs (lugā Vectēvs visu laiku atrodas slimnīcā, bet izrādē ik pa brīdim "atbēg" mājās); Mārtiņa Vilkārša uzbūvētajā glītajā, nelielajā verandā (tā gan ļoti atgādina Kristīnes Jurjānes Brodska. Barišņikova lielo verandu) zīmīgi plīvo balti aizkari, un starp tiem, saksofonu spēlēdama, daudznozīmīgi pastaigājas Beibe u. c.
Kad izrādes beigās māsas, tērpušās melnā, piepeši spēj vienoties un, atbrīvojušas māju no liekajiem cilvēkiem, neizskaidrojami smaidot, veras zālē, prātā ienāk negaidīta doma. Varbūt Atkočūna versijā Magratu māsas sen jau ir mirušas, un mēs divas stundas esam bijuši liecinieki spoku mājas dīvainajai dzīvei, kurā bijušās īpašnieces joprojām neatdod ne pēdu zemes? Tādas kā drusku nogurušas Īstvikas raganas. Varbūt. Bet tā tad tomēr būtu cita izrāde.
Izrāde
Beta Henlija. Sirds noziegumi.
Režisors Rolands Atkočūns
Dailes teātra Mazā zāle 10. februārī plkst. 18
MegaBeibe
Tukša muldēšana
DABA