Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Izrādes Sieviete, kura nav uzmanības vērta recenzija. Eņģeļu naidpilnais sekss

Izrāde Sieviete, kura nav uzmanības vērta kļūst par himnu tēmai "Nāvi vīriešiem, kuri atceras savus bērnus tikai tad, kad tie jau lieli!". Normunds Naumanis vērtē Indras Rogas Vailda interpretāciju Nacionālajā teātrī

Kad no Anglijas izraidītā skandalozā rakstnieka Oskara Vailda grēcīgo pīšļu pārbedījuma vietā Perlašēzas kapos 1909. gadā tika uzstādīta britu/amerikāņu skulptora modernista Džeikoba Epstaina veidotā "kritušā eņģeļa" figūra, Parīzē ātri paklīda tenkas – gan jau slavenākajam īru sodomītam nebūs miera arī pēc nāves! Protams, nenoskaidroti vandaļi drīz vien nodauzīja eņģelim no kapa skulptūras viņa vīrišķo atribūtu (to aizstāja ar sudraba "protēzi" tikai 2000. gadā!), jo… eņģeļiem taču dzimuma nav.

Kaut kas līdzīgs "amputēta krāniņa atjaunošanai" regulāri notiek arī teātros, kur iestudē Vailda lugas, – lai cik krāšņi, drosmīgi, izaicinoši būtu centieni interpretēt ģeniālā estēta un morālista paradoksālos dramatiskos darbus, nav iespējams izvairīties no "Vailda paradoksa" – pretrunas starp viņa lugu literāro daiļumu, vienkāršāk sakot – uzsvērto deklamatīvo aforistiskumu jeb "tā taču normāli cilvēki nerunā", un sižetos nomaskēto apbrīnojami mūsdienīgo erotismu, seksualitāti, jutekliskumu visā tā nepievilcībā, proti – patiesīgumā, un kaislīgumā. Kā organiski salaulāt izteiksmes briljanto formu ar tajā paslēpto nolūku nelāgo dēmonismu?

Tracina ar aforismu gūzmu

Gadījums ar Vailda agrīno darbu – 1893. gadā sarakstīto tikumu komēdiju Sieviete, kura nav uzmanības vērta/A Woman of No Importance – ir tipisks piemērs: laikabiedru "norakstīta" kā ļoti vārga, luga vēlākos laikos uzzied, pēc autora nāves atklājot tajā ne tikai acīmredzamo sociālās satīras slāni (Viktorijas laikmeta sabiedrības liekulīgā morāle visā tās krāšņumā; nedrīkst piemirst, ka Vailda sociālo komēdiju triloģijas Lēdijas Vindermīres vēdeklis, Ideāls vīrs un Sieviete… panākumi uz Eiropas un Ziemeļamerikas skatuvēm nodrošināja jaunajam rakstniekam krietnu finansiālo pārticību), bet arī vairākus, ja tā drīkst teikt, dziļi freidiskus un pat šokējoši "neķītrus" motīvus.

Sieviete, kura nav uzmanības vērta tiešām tracina ar pirmā cēliena liekvārdību (aforismu gūzma) un daudzo personāžu (lugā un izrādē 15 gab.) pārspīlēti "indīgi asprātīgajiem" exposee, kam jādemonstrē sabiedrības puritānisma un morālās izlaidības līdzāspastāvēšana, kamēr dramatiskā darbība nonāk līdz lugas patiesajam konfliktam – triju cilvēku (pārbagātā sabiedrības lauvas – 46 gadus vecā lorda Ilingvorta – un Reičelas Arbetnotes un viņas dēla Džeralda) "ģimenes noslēpumam". Tad nu reālu un iluzoru morālo konfliktu ģēnijam Vaildam ir kur izvērsties, sagādājot skatītājiem gan emocionālas melodrāmas cienīgus šņukstus, gan arī seksuālas dabas ja ne pārsteigumus, tad pamatīgu vielu pārdomām. Gan par vīrieša un sievietes attiecību (plēsonīgo, privātīpašniecisko) dabu, gan par cilvēka traģēdiju, kādu raisa vēlīna attapšanās, ka esi dzīvojis "ne pēc būtības", bet vairākuma diktatūras – sabiedrības normām, kuras arī, kā izrādās, nav nekādas normas.

Tieši triju centrālo tēlu – Ilingvorta un abu Arbetnotu – izrādē Egila Melbārža, Ditas Lūriņas un Artura Krūzkopa – attiecības padara izrādi dzīvu un brīžam pat ļauj sastingt no prieka par to, cik piesātināts un "neviennozīmīgs" ir šo aktieru veikums. Pārējiem personāžiem atvēlēta vairāk vai mazāk simpātisku rezonieru un fona figūru funkcija, kuru tie pienācīgi pilda katrs savā meistarības un gaumes līmenī: Ināras Sluckas lēdija Ponterfakte ir caurcaurēm rāmi eleganta, Ingas Misānes lēdija Statfīlde – kariķēti vulgāra, Maijas Doveikas misis Elonbija raujas pārāk eksponēties, piemirsdama, ka nav šī stāsta prīma, un tikai Līgas Zeļģes lēdija Hansentone saglabā grūti tveramu, bet valdzinošu noslēpuma auru ap savu personu. Izrādes morālā rezoniere – amerikāņu miljonāre, šķietamā puritāne mis Estere Vērzleja – pagaidām darbībā vēl nav "iecentrēta", un nevar saprast, vai pie vainas ir jaunās, centīgās aktrises Sanitas Pušpures skatuves pieredzes trūkums vai režisores centieni novērst no šī tēla uzmanību, jo "ne par viņu ir stāsts".

Dekoratīvie vīrieši (Ģirts Liuziniks, Mārtiņš Egliens, Mārtiņš Brūveris) rāda, ka prot nēsāt fraku, tikai Jura Lisnera arhidiakonam Dobenī piešķirta "ciema muļķīša" loma, kuru aktieris pieticīgi pilda, stāstot anekdotes par savu smagi slimo sieviņu.

Toties trim izrādes kalpotājiem – sulaiņu Frensisu pārim (Kristians Kareļins un Jurģis Spulenieks) un kalponei Alisei (Ieva Aniņa) – režisore sacerējusi veselu dramaturģisko līniju – universālu sižetu lugā, it kā šie kalpotāji būtu lietas kursā par intrigām, kas te tiek kaltas, par noslēpumiem, kas te vējo, un zinātu par visiem skeletiem, kas te var gāzties laukā no katra skapja. Šāds "kalpu – spiegu" risinājums, protams, ir daudzkārt jau redzēts, tomēr izrādes skatīšanos padara raitāku.

Iet korekt āku ceļu

Un nu par izrādes galvenajiem trikiem.

Nacionālā teātra izrādē režisore Indra Roga kopā ar scenogrāfu Leonardu Laganovski un kostīmu mākslinieci Lieni Rolšteinu radījusi vienotu darbības vidi – zaļpelēkā dūmakā tērptu lauku kapsētas tēlu. Efektīgā scenogrāfija kā tēls strādā lieliski, un šīs "starpstacijas" (vide starp dzīvi un nāvi, starp pagātni un tagadni) fantoms jau pats par sevi ir gana iedarbīgs, lai uz tā drīkstētu atļauties izaicinošas teatrālas ģeķības – kalpi, kas ar ventilatoriem savērpj rudens lapu viesuli, kamēr izrādes varoņi lauzītās pozās izdejo savu falšo attiecību rituālus (horeogrāfe Inga Raudinga), ir pārāk smuka bilde, lai to ātri aizmirstu kā neobligātu (kāda tā, protams, ir).  

Līdzīgas dekoratīvas inkrustācijas ir arī modes skates defilē atgādinošie izrādes personāžu iznācieni proscēnijā – pirmām kārtām kā déjà vu tie pārāk atgādina Alvja Hermaņa "modes skati" Par mīlestību pēc Stendāla (un tikai ar teatrālu amnēziju sirgstošais neatminēsies arī Hermaņa Vilkumuižas jaunkundzes, kad visas Vailda izrādes sievietes izģērbjas korsetēs un apakšveļā, tikai šoreiz "striptīza" procesam laupīta jebkura juteklība). Liela daļa kleitu ir slikti pašūtas, daži, piemēram, abu sulaiņu, uzvalki ar daudzajām sudraba pogām pakaļpusē ir katastrofāli. Kostimērijas ieplānotā elegance palikusi no žurnāliem un modes enciklopēdijām nošpikotu kopējumu līmenī, kas, protams, par labu izrādes koptēlam nenāk, jo pārāk kontrastē ar pieticīgo, tomēr perfekto un stilā nevainojamo "līķisko" scenogrāfisko vidi.

Lai gan pamatoti jāslavē Ditas Lūriņas, Artura Krūzkopa un Egila Melbārža aktieriskais veikums, ir vismaz pāris jautājumu, uz kuriem no skatuves gribētos sagaidīt artikulētāku atbildi.

Jau Vailda lugas A Woman of No Importance pirmajā iestudējumā Londonas Haymarket Theatre (1893) izrādes veidotāji pieņēma tajos laikos drosmīgu lēmumu – neslēpt, ka bagātības un ķermeniskajām baudām pārsātinātā lorda Ilingvorta azartiskā interese par jaunekli Džeraldu Arbetnotu, kuru viņš burtiski lenc kā savu iecerēto privātsekretāru, nav tikai biznesa dabas jautājums (tieši tāpēc jo traģiskāka ir atskārsme, ka izkurtējušais lords bija gatavs dubultgrēkam – incestuālām un homoseksuālām attiecībām ar paša dēlu!). Arī tas, ka Džeralda māte – Ilingvorta atraidītā mīlestība – apjēdz šo dubulto grēku – vīrietis, bērna tēvs, gatavs vēlreiz atņemt viņai dārgāko "liecību" no jaunības mīlestības –, padara lugu īstas cilvēciskas traģēdijas cienīgu.

Nacionālais teātris režisores vadībā iet korektāko ceļu – Sieviete, kura nav uzmanības vērta kļūst par himnu tēmai, tiesa, itin mūsdienīgai, "Nāvi vīriešiem, kuri atceras savus bērnus tikai tad, kad tie jau lieli!". Kaut gan, esmu drošs, ne vienam vien skatītājam rodas jautājums – kas tad tik īpašs ir jauneklī, ja blondais baudkārais lords tā raujas viņu iegūt "privātīpašumā" un aizbraukt prom no Anglijas (skaidrs, kas – kaisle pēc jaunas miesas).

Tagad NT vis norit tā prozaiski – kad vajag slaucīt zīdaiņu pakaļas un naktis negulēt, tad tētiņi zūd tālēs zilajās, bet, kad bērni jau gudri, labi audzināti un gatavi karjerai, skan žēlabainais – te es esmu, tavs mīļais tētis!

Vienīgi žēl, ka trim aktieriem – Lūriņai, Melbārdim, Krūzkopam – nav tikusi iespēja izspēlēt īsti seksīgu, piesātinātu mīlas, iekāres, grēcīgās apziņas stāstu, jo viņi pat šajā "pieticīgākajā variantā" demonstrē – drosme un varēšana viņiem ir! No otras puses – Ditas Lūriņas darbs Reičelas lomā nudien ir tik jaudīgs, emocionāls un vienlaikus koķeti viltīgs, lai apgalvotu – bez viņas izrādes vispār nebūtu. Pateicoties Ditai Lūriņai, vietumis izrādē iezogas jau pavisam cita, Salomes un Doriana Greja portreta tēma – sievietes (cilvēka) mīla kā neprātīgs un nežēlīgs atriebības akts par reiz piesmietām jūtām, kas – ja Oskars Vailds būtu dzīvs – autoram stipri ietu pie sirds. Šķiet, eņģeliskā aktrise Lūriņa pavisam drīz būs gatava ij Salomei, ij lēdijai Makbetai, ij Hedai Gablerei.

Top komentāri

Paulas Jēger-Freiman spoks
P
"...(tieši tāpēc jo traīgskāka ir atskārsme, ka izkurtējušais lords bija gatavs dubultgrēkam – incestuālām un homoseksuālām attiecībām ar paša dēlu!...) - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Paldies, Nauman, par klarifikāciju! Man jau uzreizi likās, ka diez vai Oskars Vailds būtu rakstījis lugu par "tēviem, kuri atceras savus bērnus, kad tie jau ir pieauguši." Un, vai tad Latvijā vispār tā ir tāda plaši izplatīta problēma, par kuru būtu jāiestudē luga nacionālajā teātrī? Latvijā, cik man zināms, ir tieši otrādi - neskaitāmi sabiedrībā pazīstami tēvi, kuri savus ārlaulības bērnus izliekas ne zinām, ne pazīstam. Lūk, tur būtu sižets ludziņai!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja