Dramaturgs Jānis Balodis, režisors Valters Sīlis, mākslinieks Uģis Bērziņš ir sadarbojušies vairākkārt – viņu kontā ir arī, piemēram, Dirty Deal Teatro hiti Visi mani prezidenti un Nacionālais attīstības plāns. Droši vien ar jaunu cilvēku kompānijas, kam Leļļu teātrī pievienojies arī komponists Edgars Raginskis, spēles prieku izskaidrojams vieglums, dekorācijām aktieru rokās pārbīdoties turpu šurpu, izgriežoties uz otru pusi, lellītēm aktieru rokās dancojot kā tādā kompaktā mājas teātrī, vienlaikus Leļļu teātra aktieriem – Anrijam Sirmajam, Dacei Vītolai un Audrai Pētersonei – demonstrējot atzīstamu meistarību gan pārmiesojoties no viena personāža citā, gan pārradot ciemu par mežu, un otrādi.
Pārdzimšana caur vēderu
Īpaši censties nākas Dacei Vītolai – kolēģei uzņemoties ņiprās, drusku pārgalvīgās un ziņkārīgās, bet ļooti centīgās Sarkangalvītes gaitas, Vītola ir gan vecmāmiņa, gan mamma, gan ironiskās ciema sievas, kuras piešķir Sarkangalvītei viņas iesauku. Izrādes autoru komanda pētījusi pasakas ģenealoģiju – lai arī izrādes pamatā ir brāļu Grimmu versija (un otrā vilka sastapšana nav vis nekāds ieviesums no Trim sivēntiņiem), viņu uzmanībai nav garām paslīdējuši pasakas dažādie varianti un gan Sarkangalvītei, gan vilkam, gan vecmāmiņai piedēvētās arhetipiskās un antropoloģiskās "nozīmes". Piemēram, vilka Sarkangalvītes "pavedināšanu" nost no takas neomitologi traktēja kā visnotaļ pozitīvā pelēča veikto "acu atdarīšanu", vecmāmiņa savukārt tika uzskatīta par raganu (mežā taču dzīvo) vai pat mirušo dievību, turpretim Sarkangalvītes iziešana vecmāmiņas pavadībā cauri vilka vēderam – kā iniciācijas, pieaugšanas un pat pārdzimšanas simbolisks atainojums. Par laimi, nepilnu pusotru stundu ilgajā izrādē, kas adresēta bērniem no četru gadu vecuma, visās pasakas interpretācijas niansēs tās veidotāji nav iedziļinājušies (bet starp tām ir pat kanibālisms!), taču pētniecības klātbūtne ir jūtama.
Krāsainā pasaule
Sarkangalvīte mīt racionāli iekārtotā namiņā visnotaļ racionāli domājošas mammas uzraudzībā (par tēvu šajā pasakā tiek klusēts tāpat kā Īkstītē, un galu galā arī Pelnrušķītē, Ansītī un Grietiņā, Meža gulbjos, Sniegbaltītē un daudzviet citur tēvi nav lielā cieņā – acīmredzot pasaku oriģinālus tomēr sacerējušas sievietes). Viss ir pelēks, ieskaitot pašu Sarkangalvīti, mammu, ciema ļaudis, namiņus, mežmalu un pat rukšus, kas Sarkangalvītei jāgana. Pelēka ir arī vecmāmiņa – taču drīzāk maskēšanās nolūkos, jo viņas koši sarkanā cepurīte, dāvāta mīļajai mazmeitiņai, ir pirmais solis uz pārvērtībām. Piešķirot vecmāmiņai raganas-burves-vārdotājas-dabas noslēpumu izzinātājas vaibstus, ceļš uz krāsaino pasauli, bez šaubām, ved cauri dabai – sākotnēji pelēkajam mežam, kurš iezaigojas visās varavīksnes krāsās (ļoti labs mākslinieka darbs!) brīdī, kad... Sarkangalvīte klausa vilku un noiet no takas. Te, bez šaubām, ir kāds klupšanas akmens ja ne mazuļiem, tad viņu vecākiem. Ja reiz vilks ir tas, kurš ar savu pirmatnējo, tā teikt, racionālu ideju neapgrūtināto, pasaules uztveri palīdz Sarkangalvītei ieraudzīt apkārtējo skaistumu, kas īsti notiek brīdī, kad, arī sirdsapziņas neapgrūtināts, viņš klūp tai virsū, nežēlīgi to aprijot (jā, jā, mūsu visu acu priekšā)? Tā kā veidotāji vairījušies no didaktikas, cik spēdami, vēsts ir visai neskaidra. Priecājies, bet zini mēru? Skaistums var kļūt bīstams? Zināšana un atklāsme neuzmanīgu cilvēku var novest līdz nepatikšanām? Vai vienkārši – klausi mammu? Bet klausīt mammu šeit nozīmē dzīvot pelēkā pasaulē. Un, tā kā pasaule no krāsainas uz pelēku transformējas vēl pāris reižu, iestājas neliels apjukums.
Negaidītas ilgas
Brāļu Grimmu pasaka no, piemēram, Šarla Pero versijas atšķiras ar detaļu pārbagātību. Te ir gan sīki un smalki aprakstīts groziņa saturs, cepurītes augums, vecmāmuļas savārgšana, meža krāšņums, vilka pārdomas un nepiedienīgā uzvedība, kā arī pelēča nežēlīgā nāve ar akmeņiem kuņģī. Tomēr pasaka nav pārlieku gara, tāpēc, godprātīgi cenšoties konstruēt izrādes materiālu diviem cēlieniem (sīčiem taču gājiens uz teātri nav iedomājams bez bufetes apmeklējuma starpbrīdī!), dramaturgs ar režisoru apņēmīgi pievienojuši vēl vairākas detaļas un pat epizodes. No jauna ieviesti Sarkangalvītes dialogi ar mammu un vecmammu, vecmāmiņas slepenā buršanās (ko māte ir mantojusi, bet no kā kaunas), meitenes – ganītes provokatīvās attiecības ar rukšiem mežmalā, kā arī Sarkangalvītes domu apmaiņa ar ciema ļaudīm, kas ietiepīgi atsakās saukt viņu īstajā vārdā (tas viltīgā kārtā paliek noslēpums) un mazliet iesmej par viņas krāšņo galvassegu (starp citu, ir versija, ka šādas cepures pienācās tikai augstdzimušām kundzēm vai vismaz vidusšķirai, ne vienkāršām zemniecēm, tāpēc vecmāmiņas dāvana un mazmeitas pieķeršanās uzskatīta par augstprātības, arogances izpausmi). Ir arī tradicionāli rituālie atkārtojumi (piemēram, gājiens pa taku). Nevar noliegt, ka lāgiem šie jaunievedumi un garās izspēles Raginska mazliet monotonās, tīši "šerminošās" mūzikas pavadībā dara izrādi stieptu un atslābina mazo skatītāju uzmanību, īpaši karstajā laikā Leļļu teātra Mazajā zālē liekot ilgoties pēc jebkura – pat nežēlīgākā fināla (kā zināms, Pero pasaka beidzās ar Sarkangalvītes apēšanu, nekāda mežcirtēja).