Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +15 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 28. marts
Ginta, Gunda, Gunta

Izrādes Paradoksālā Latvija recenzija. Neobligātie stāsti

Kāpēc tieši šis materiāls un tieši tagad? Nacionālā teātra izrāde Paradoksālā Latvija šo jautājumu liek uzdot visai uzstājīgi

Piederu pie tiem, kam patīk jau otrreiz realizētais Nacionālā teātra jubilejas jeb latviešu sezonas koncepts – iestudēt tikai latviešu darbus. Nezināmā nacionālās literatūras fondos vēl ir pietiekami daudz, un kurš gan cits, ja ne paši, un kad gan vēl, ja ne tagad. Tomēr neizbēgami šobrīd, sezonai palēnām ejot uz beigām, katra nākamā latviešu pirmizrāde arvien vairāk prasīsies atbildama – kāpēc tieši šis materiāls un kāpēc tieši tagad. Marta sākumā Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādītā Ineses Mičules un Rimanta Ziedoņa Paradoksālā Latvija šo jautājumu liek uzdot visai uzstājīgi.

 

Kas ir paradokss

Jau Guntis Berelis, recenzējot 2006. gadā izdoto Rimanta Ziedoņa dokumentālo aprakstu ciklu, norādīja uz zināmu tā nosaukuma pašmērķīgumu: "Tā arī nesapratu, kāpēc Rimants Ziedonis savu grāmatu nokrustījis par Paradoksālo Latviju. Lai nu ko, bet paradoksus tajā neatradu, ja pieņemam, ka paradokss ir jēdziens, kurā ieslēpta ar formālās loģikas palīdzību šķietami neizskaidrojama, taču reāli esoša pretruna."

Izrāde gan sākas ar uzsvērtu paradoksalitātes akcentējumu Ziedoņa stāstā Dzimtas karogs un milzu cūka par disidentu Jāni Rasnaču, kurš, būdams aktīvs latviešu nacionālpatriots, praktizē jūdaismu un, kaut gan visu mūžu cīnījies pret padomju varu, jaunajā laikā netiek oficiāli atzīts par disidentu, jo… nav ticis pieķerts un notiesāts. "Būtu noķerts – būtu varonis," raksta Rimants Ziedonis. Tas nenoliedzami skan paradoksāli. Taču kopumā tomēr gan teksta, gan izrādes kontekstā precīzāks būtu viens no svešvārdu vārdnīcā atrodamajiem vārda "paradoksāls" skaidrojumiem – neparasts, dīvains. Jo tie tiešām ir neparastu cilvēku vērojumi, ko rakstnieks fiksējis ilgākos braucienos pa Latviju.

Stāstu/aprakstu krājumu veido krāsainu un savstarpēji atšķirīgu tipāžu virkne, kurā kopumā nekas nemainītos, ja kaut kas tiktu samainīts vietām, izņemts ārā vai pierakstīts klāt. To apliecina arī izrāde, kurā no septiņpadsmit oriģināla tekstiem atstāti astoņi, tie visai brīvi kompilēti un īsināti. Nekas nemainītos, ja izrāde būtu par pusstundu īsāka vai garāka.

 

Ticamības moments

Režisore un dramatizējuma autore Inese Mičule pirms pirmizrādes sniegtajā intervijā NRA min, ka Rimanta Ziedoņa grāmatu izlasījusi pasen un ik pa brīdim domājusi par tās pielāgošanu skatuvei, kā radniecīgu izjūtot dabas un lauku pasaules valodu. Pret to nebūtu ko iebilst, ja vien ar to pietiktu pilnformāta izrādei, bet īsti tomēr nepietiek.

Pateicoties Alvja Hermaņa "latviešu ciklam" (bet ne tikai tam), latviešu teātris dokumentālu dzīvesstāstu stāstīšanai ir uzlicis ļoti augstu meistarības, personiskās iesaistes un vēstījuma jēgas latiņu, ar ko neizbēgami jārēķinās katram, kurš mēģina šajā žanrā darboties. Paradoksālā Latvija gan tikai nosacīti ir uzskatāma par dokumentālu darbu, jo autors brīvi miksē faktus un leģendas par vietām un cilvēkiem. Tomēr ticamības moments ir būtisks, jo pretējā gadījumā zūd nozīme stāstam kopumā.

Nacionālā teātra izrādes vizuālā un skaņu pasaule ir pievilcīga. Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas, videomākslinieka Toma Zeļģa, gaismu mākslinieces Kristas Erdmanes radītā telpa ir simboliska. Caur lieliem logiem atspīd debesis un ūdens; gaismēnu spēles ļauj laukumam dažādi transformēties; lielās logu ailes dažbrīd ierāmē izrādes varoņus tādās kā vecās ģimenes fotogrāfijās, bet citreiz noder gan kā satikšanās, gan atsvešināšanās "durvis". Daudznozīmīgu noskaņu precīzi rada Aleksandra Maijera skaņu partitūra.

 

Negribas ticēt savām ausīm

Aktieri Daiga Gaismiņa, Daiga Kažociņa, Ģirts Jakovļevs, Uldis Anže un Mārtiņš Brūveris darbojas klusinātā kamerrežīmā, brīžiem aizķeroties aiz garajiem teikumiem, bet kopumā paliekot korekta, statiska prozas lasījuma robežās. Uzmanību piesaista tieši tie brīži, kad kādam no aktieriem izdodas no šīs statiskās zonas izrauties. Piemēram, prātā paliek Ģirta Jakovļeva amizantais ungārs Fazekašs no stāsta Ungārs un "Vidzemes skaistule", kurš pēkšņi pārsteidz ar naivi sakāpinātu, taču patiesu dzejoli par Latviju, un Uldis Anže, kurš izrādē visbrīvāk maina identitātes, katrai atrazdams savu unikālo intonāciju.

Aktieri šajā uzvedumā ir tikai izpildītāji, kuri stāsta un ik pa brīdim viegli artistiski iekrāso stāstus, kurus kādreiz izdzīvojuši cilvēki vai viņus pazinušie stāstījuši rakstniekam Rimantam Ziedonim. Vārds "stāsta" iepriekšējā teikumā apzināti lietots trīs reizes, jo tāds ir viss iestudējums – dekoratīvi stāstošs. Kaut arī no skatuves skan reālu cilvēku dzīvesstāsti, te nevar runāt ne par brehtiski pilsonisko, ne dokumentāli autentisko to iemiesojumu.

Turklāt, neapšaubot cilvēcisko vērtību nezūdamību, brīžiem izrādē runātais teksts šķiet ne tikai neaktuāls, bet pat novecojis. Negribas ticēt savām ausīm, kad no skatuves dzirdams, ka, piemēram, čigānu vidū grūti atrast tādus, kuri cīnās ar tādu "sadomātu kaiti" kā depresija. Tak ja atšķirat grāmatā konkrēto stāstu Čigāni un sociālā nodaļa, akurāt tas tur melns uz balta rakstīts. Un tad nu ir jautājums, vai depresiju par sadomātu kaiti uzskata Rimants Ziedonis 2006. gadā vai Inese Mičule 2019. gadā? Vai arī tas vispār ir tikai "tāds teksts", kas neatspoguļo ne viena, ne otra mākslinieka viedokli?

Vēlreiz ir jācitē literatūrkritiķis Guntis Berelis: "Kas likās kaitinoši – grāmata valodiskā ziņā atstāj apmēram tādu pašu iespaidu, it kā uz plānas maizes šķēlītes būtu uzzieķēta pāris centimetru bieza sviesta kārta un virsū vēl uzkrauta pamatīga speķa šķēle. Nu nekādi nav skaidrs, kālab augsto plauktu intelektuāļi, vēstot par mītisko substanci, ko dēvē par vienkāršo tautu, uzreiz sāk rakstīt tik atbaidoši "tautiskā" valodā, par varītēm "vienkārši" un "pamatīgi". Tas nevis samazina, bet gan vēl vairāk palielina plaisu starp autoru un aprakstāmo objektu."

Atzīstot šo spriedumu par pārlieku skarbu, tomēr jāsaka: būtībai var piekrist – Rimanta Ziedoņa teksta pašvērtība nav tik augsta, lai tam vien skatītājs spētu ļauties. Savukārt iestudējuma esejistiski liriskais stils ir visai monotons, un kopumā dominējošā paliek neobligātuma sajūta. Nebija nekādas vainas to piedzīvot, bet tikpat labi bez tā varēja arī iztikt.

 

Paradoksālā Latvija

Nacionālā teātra Aktieru zālē 4., 8., 17.IV, 6., 11.V plkst. 18.30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja