Tieši tā. Savā deformētajā veidā Dailes teātrī iestudētā beļģu dramaturga Ērika Emanuēla Šmita lugas – autora nodēvētas par "feministisku versiju par Trim musketieriem" – izrāde Milēdija ir varoņdarbs.
Pirmkārt, varonīgs ir režisora un (uzsvērums!) Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja lēmums ar savu teatrālo pseidonīmu Dž. Dž. Džilindžers parakstīt šo galvenajiem profesionāliem kritērijiem (žanrs, stils, spēles maniere) ekstrēmi neatbilstošo izstrādājumu, kurš itin viegli apšaubāms gan no morāles un ētikas, gan estētikas viedokļa. Turklāt tas ir jau otrs Dž. Dž. Džilindžera šīs sezonas iestudējums Lielajā zālē (skatīt arī Šeipingu) ar moto "ierēcam par visu un visiem", īpaši akcentējot zemjostas tēmu un kultūru kā mēslu kasti, no kuras var visādus štruntus kā makaronus kārt publikai uz ausīm. Sava veida trash jeb atkritumu kultūras manifests, pie kura metodiski tiek radināts labticīgais skatītājs. Tikai nevajag bla-bla-bla, ka šī ir režisora apzināti izvēlēta ciniska protesta forma pret masu kultūras nozombētajiem, proti, DT skatītājiem.
Otrkārt, tikai kā cilvēcisku varonību (taču ne jau pašapmierinātības līksmi?) var uztvert aktieru spēju cieņpilni iznākt uz fināla paklanīšanos, skaļi skanot vecam publikas tracināšanas muzikālajam ritmam (un refleksīvi – piespiest skatītājus aplausus turpināt). Kaut daudzu izrādē iesaistīto sejās acīmredzams bija kauns vai vismaz neērtības sajūta. Jo publika taču nav muļķe – aplausi bija, teiksim tā, pašķidri un vienu reizi. Bet aktierus kā darba ņēmējus var saprast – kas maksā, tas pasūta mūziku. Un daži aktieri, piemēram, šķietamās ļaunuma saknes un lugas titulvarones – lēdijas Vinteres lomas – tēlotāja Agnese Zeltiņa, centās uz skatuves notiekošajā ārprātā "izvilkt" savu visnotaļ nopietno lomas tēmu vai vismaz korekti profesionāli atdežurēt darbavietā.
Treškārt, manuprāt, maķenīt perversa varonība ir arī mazas skatītāju daļas spēja tomēr "pavilkties" un ierēkt par šīs ciniskās izrādes atsevišķām ainām.
Vai tikai kārtējais šovs?
Vai tiešām gudrā un tak jau talanta dzirksts svētītā režisora Džilindžera kārtējais muzikālais šovs (šoreiz gan jēls kapustņiks) Milēdija ir tik liela mēroga "katastrofa", kā par to runā sociālajos tīklos? Jo jaunākās paaudzes kritiķes Milēdijā saskatījušas "nepretenciozi izklaidējoša slaidšova" kvalitātes un pat "vairākas izcilas aktierspēles pērles" (Ieva Rodiņa, Kultūrzīmes). Piemēram, viņa par žilbinošu nosauc Lilitu Ozoliņu, lielisku aktrisi, kura šoreiz kā izķēmots papagailis/vista – Vinteres vecmāmiņa slepkava – sēž invalīdu ratiņos un spiedz, tiklīdz Ģirta Ķestera "ar izcilu pašironiju atveidotais kardināls Rišeljē" viņai tupstas klēpī un drāž (manā skatījumā gan aktieris valkā kārtējo sava populārā štampa "defektīvs idiots" masku). Vai jaunās kritiķes tiešām jau neatšķir, kur aktieri patiešām rada tēlus, bet kur tos veikli imitē un "laiž uz publiku"? Par Jura Žagara lordu Bekingemu vispār neērti rakstīt – vai vismaz pēc diviem lieliskiem aktierdarbiem šosezon (Izraidītajos, mazāk M. Butterfly) viņam ir komfortabli ākstīties plikpauraina tatāru beja ādā un parodējot Raimonda Paula dziesmu Es mīlu tevi tā (pazīstamu arī kā Starinnije časi; komponista Kārļa Lāča talantīgās apdares ir vienīgā izrādes vērtība). Ko viņi parodē un kāpēc? Kāpēc Ievai Segliņai lēdijas Vinteres pusaudziskās kalponītes Ketijas lomā režisors devis uzdevumu šad tad imitēt austrumcīņu plastiku, "uzburot" no skatuves pazemes Mārtiņa Vilkārša sarūpētos dekorāciju elementus, un čīgāt vijoli, ķēmotā krievu valodā dziedot slaveno dziesmu Piecas minūtes no padomju atkušņa laika kulta filmas Karnevāla nakts? Lai "noilustrētu" faktu, ka lēdija Vintere ar d’Artanjanu (Gints Grāvelis) skatuves centrā izstādītajā batuta gultā lēkā un "seksīgi elš" krietni vairāk par piecām minūtēm? Vai tiešām viss izrādes "vēstījums" ir par augstas kārtas (Aleksandra Dimā romānā – tā laikmeta britu un franču aristokrātijas) cilvēkiem kā seksuāli neizvēlīgiem lopiņiem, kuri tik vien pelna kā ieņirgšanu?
Garām palaistās iespējas
No Kultūrzīmju kritiķes tālu neatpaliek arī viņas kolēģe Zane Radzobe, kura drošu roku piešķir izrādei Milēdija trīs kvalitātes zīmes žurnālā Ir, arīdzan jūsmojot par aktierdarbiem un asprātībām. Acīmredzot Dailes teātra līdera darbs nesis augļus – nekādi nemotivētā ciniskā ieņirgšana dažām kritikas pārstāvēm ir kļuvusi par profesionālas kvalitātes kritēriju.
Bet žēl gan, ka šitā nepaveicies – uz plānoto kases hitu Milēdija biļetes jau aprīlī brīvi pieejamas (Šeipingam, kaut ar DT regulāro dempinga cenu politiku, veicas labāk). Žēl arī tāpēc, ka briti nesen palaiduši diezgan vitālu TV seriālu Musketieri, kurā Džilindžeru interesējošā seksa tēma apspēlēta krietni jautrāk, var teikt – pat sirsnīgi. Bet es neesmu psihoterapeits Viesturs Rudzītis, viņam droši vien tēmu "Džilis un sekss" būtu vieglāk izlikt pa plauktiņiem, kā savus nu jau leģendāros Rudzīša lakatiņus uz krēsliem.
Bet visvairāk gan žēl ir garām palaistās iespējas – Eiropā titulētais prozaiķis, Francijas Akadēmijas godabiedrs un prestižās Balzaka prēmijas laureāts, dramaturgs un vairāku lielisku filmu scenāriju (tostarp Izvirtulis/Le Libertin ar ģeniālo Vinsentu Peresu "izlaidīgā" filozofa un Franču enciklopēdijas autora Denī Didro lomā u. c.) autors Ē. E. Šmits ar lugu Milēdija, kuras finālā galvenā varone nolād Dievu, ir pelnījis nopietnāku attieksmi. Jo tēmas tur netrūkst, lai ar skatītāju runātu nopietnā pieaugušu cilvēku valodā. Jo, ziniet, galu galā šis laiks un Eiropā, pasaulē, Latvijā notiekošais patlaban ir tāds, ka vismazāk no teātra gaidi uz skatuves ieraudzīt kārtējo muzikālparodiju numuru popuriju un stulbi ķiķinošus skuķus, kas ik pa brīdim no kājstarpes izvelk apakšbiksītes, ko musketieriem ostīt. Džilindžers kā Dailes teātra vadītājs varētu pārstāt uzskatīt savu publiku par auniem, kas teātrī grib tikai atslēgt smadzenes un ieslēgt – jā, ko?
Milēdija *
Dailes teātris
Tuvākās izrādes 11., 23. aprīlī
Ukrainiete
atbalss
Pindacīša