Vai paradīze ir tad, kad ir iespēja darīt, ko vien vēlies, nerēķinoties ar sekām? Vai arī tad, kad izdodas iekārtot savu ikdienu atbilstoši priekšstatam par normālu dzīvi? Zināmu liekulīgu iespaidu par paradīzes iespējamību pagājušā gadsimta neprātīgo 90. gadu sākumā acīmredzot sniedza klubs Paradīze, kuru apsaimniekojušas sava laika kriminālās autoritātes.
Šis bijušais restorāns kazino, kur uz vispārējā sabiedrības nabadzības un apjukuma fona apšaubāmiem līdzekļiem pārmērīgu turību ieguvušie "uzņēmēji" varēja apliecināt savu statusu sevis cienīgo vidū, bijis atskaites punkts dramaturģes Justīnes Kļavas un režisores Paulas Pļavnieces iecerētajām pārdomām par sāpīgo dzīves pieredzi, ko Latvijas sabiedrība guva, atjaunojot neatkarību, un ko nākas pārstrādāt joprojām.
Māsīcas atver brančotavu
Meitenes atvēzējušās rakt plaši un dziļi – meklēt ne tikai cēloņus un sekas mūslaiku biznesa ķēriena trūkumam, bet pat matriarhālās dzīvesziņas nezūdošajai aktualitātei mūsu sabiedrībā, kur "vīriešiem neizdodas nospēlēt ģimenes galvas, bet sievietēm padodas Mātes Terēzes loma". Izrādes Klubs Paradise pamatā ir intervijas ar cilvēkiem, kas paši uz savas ādas pieredzējuši nepieradināto kapitālismu un tā necilvēcīgo seju, kad uz vieglu roku sataisītais bizness likumsakarīgi beidzas ar izpostītām dzīvēm un ģimenēm.
Kā zināms, vēsture atkārtojas, mainās tikai iesaistītās personas, to attieksme un mērogs. Parādu dēļ vairs nenogalina (tik bieži) un ir daudz lielākas iespējas izsisties pat visspiedīgākajos apstākļos. Saldētu amerikāņu vistu un datoru spekulēšanas vietā četras māsīcas atvērušas brančotavu ar kairīgo nosaukumu Paradīze, kas nonākusi maksātspējas grūtībās, līdzīgi kā viņu tēvi deviņdesmitajos… Vēlbrokastotava, bez šaubām, ir šodienas aktualitātē balstīta zīme, taču šoreiz tas diemžēl paliek visai formāls notikumu virzītājs, jo skatuviskajā darbībā nekā plašāk iesaistīta netiek un tādējādi mazina māsīcu stāsta individualitāti.
Linda (Liena Šmukste) ar Kintiju (Elīna Vaska) un Ksenija (Samira Adgezalova) ar Aleksandru (Anastasija Rekuta-Džordževiča) sanāk kopā, lai sagatavotu muzikālu priekšnesumu viņu omes dzimšanas dienai, bet mēģinājums nevar sākties, līdz Kintija neparaksta "maksātnespējas papīru". Šeit nav īstā vieta apspriest maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas juridiskās fineses, brančotavas juridiskās pārvaldes formu un Kintijas tiesisko statusu uzņēmuma pārvaldībā... Lai gan nebūtu nācis par sliktu tekstā tam pievērst lielāku uzmanību, kas izslēgtu iespaidu, ka lugā nekritiski iepludināta plaši tiražētā atziņa par maksātnespējas procesu kā vienu vienīgu krāpšanu. Kintija nevēlas iesaistīties māsīcu organizētajā parādu optimizēšanas scenārijā, kas viņai atgādina jau deviņdesmitajos piekopto, un apzināti provocē viņas noformulēt savas vērtības dzīvē, lai piespiestu apzināties, cik tās ir niecīgas uz pasaules glābšanas fona.
No ģimenes finansētām studijām Rietumeiropā atbraukusī Kintija karojoši saceļas pret visu, kas nav balstīts taisnīguma kritērijos, un no vietējām, respektīvi, aprobežoti provinciālajām māsīcām, kuras izdarījušas nepiedodamo izvēli dzīvot šeit un tagad, grib dzirdēt nepārprotamas atbildes uz neatbildamiem jautājumiem. Kāpēc cilvēki dara to, ko izdara, ja ir skaidrs, ka tas nav ceļš uz panākumiem? Kādēļ cilvēki dzīvo kopā ar tiem, ar kuriem kopā dzīvot ir sarežģīti? Lai gan pati nespēj definēt tos atskaites punktus, kas rīcību nosaka par pareizu, un galu galā jājautā: kas ir skumjāk – intelekta trūkums vai snobiska pseidointelektualitāte? Mazākais īpatnēji ir satraukties par badu jaunattīstības valstīs, ja pašai pieder dīko brokastu ēstuve… Lai vai kā, katra grib savu daļu paradīzes – savu mazā cilvēka laimi un arī daļu no ietaupījumiem, kas paliks pēc brančotavas slēgšanas.
Lācīša ekspropriācija
Kaut arī smeldzīgi ir atskatīties uz juku laikos materiāli un morāli bankrotējušām ģimenēm, kurās bērniem nācies izaugt bez tēviem un sievām izdzīvot bez vīriem, izrādes veidotājas sirsnīgi ironiski izturas pret varonēm un notiekošo, pasmaidot par cilvēku neprasmi mācīties no savām kļūdām un nespēju ieklausīties citam citā. Sākot jau ar Anastasijas Rekutas-Džordževičas labsirdīgā koķetērijā piemiegto aci: "Visus brančotavas bārus vieno tas, ka tie kaut ko nesatur..."
Aktrises strādā aizrautīgi un, nonākušas savu varoņu dzīves skaudrākajos pagriezienos, neļaujas emocijām, kur nu vēl asarām. Izrāde aizrit visai komplicēti iestudētā, bet ne viscaur konsekventi realizētā atsvešinājumā – aktrises te runā paštēlā par izrādes veidošanu, te bez krasām ārējām pārvērtībām atveido savus prototipus un groteski ielec vēl citos tēlos, kas apspēlē 90. gadu dzīves reālijas. Asprātīgi ir veidotas mizanscēnas teju filantropiski noskaņotajās bankās, kā aizdevējam, tā aizņēmējam jau iepriekš apzinoties, ka kredīts nekad netiks atdots, un pēc tam mazo biznesmeņu pieticīgajos mitekļos, kad ekspropriēts tiek pat plīša lācis un vaininieks, ārkārtas situācijā gatavs uzdoties par paša sirdsšķīsto dvīņubrāli, no reketiera noslēpjas skapī.
Izrāde norit askētiskā melnā spēles telpā, kurā vienīgie rekvizīti ir mūzikas instrumenti, kāda taburete un galds (māksliniece Kate Krolle). Kaut arī aktrises norāda uz ieejas durvīm, sacīdamas, ka agrāk tur bijusi augstāka no šāvieniem sargājoša apmale, un uzcienā sanākušos ar šeit reiz iecienīto Melno samtu un Austeri tuksnesī, nekas neliecina par šo telpu senāko identitāti, kas varbūt arī ir viens no iemesliem, kādēļ autentiskā izrādes vieta diemžēl nespēlē līdzi aktrisēm, lai apstiprinātu viņu bagātīgi uzskaitītos aizgājušā laikmeta faktus.
Taču skan Lambada, skatuvisko darbību pārtrauc muzikāli iespraudumi un impozanti deju soļi uz košos kvadrātos mirgojošas deju grīdas, uz gala sienas spīd toksiski zaļas neona palmas kontūras, un dzīve turpinās jebkuros apstākļos.
Pat šajos nosacītajos spēles apstākļos vietumis izdevies patiesi nokaitēt ainas atmosfēru un apliecināt, ka arī episkais teātris spēj radīt emocijas. Ne tikai līdz asarām komiska ir, piemēram, Lienas Šmukstes Vecmāmiņas un Elīnas Vaskas Vectēva roku laušanās asiņaini sarkanas gaismas staros. Tā ir simboliska cīņa par ietekmi ģimenē, konfrontējot sabiedrības priekšstatu par vīrieša vadošo lomu un reālo spēku samēru, kur vecmāmiņas fiziskais pārsvars nav apšaubāms salīdzinājumā ar trauslo, bet apņēmīgo vectēvu. Un tam pa vidu dzīves proza, kur bērnības jūsmā Anastasijas Rekutas-Džordževičas Meitas darinātais kartupeļu vīriņš vecāku sirsniņām tiek bez ceremonijām sakapāts un iemests putrā…
Režisore un dramaturģe pirms izrādes izteikušās, ka tajā atklātais laiks ir veidojis viņas kā cilvēkus, bet, aktrisēm konsekventi ieturot distanci, grūti noticēt, ka tas patiesi ir arī viņu stāsts. Tādēļ šo rotaļu neizdodas vienlaikus uztvert kā personisku refleksiju par aizgājušo laiku un tā garajām ēnām šodienā, kā rezultātā stāstā iezogas zināms neobligātums. Mulsina arī autoru izvēle šo izdzīvošanas spēli, kurā izrādes gaitā daudz uzmanības veltīts par biznesu svarīgākiem jautājumiem, piemēram, vīrieša un sievietes lomai sabiedrībā, nu bez jebkādas ironijas pabeigt joprojām taisnprātīgās Kintijas bērnišķīgi kategoriskā apgalvojumā, ka viņa visu darīs pareizi pretēji par paraugu uzskatītajam tēvam, kurš vienā jaukā dienā atstāja savu ģimeni vienu, glābjot paša ādu no parādu piedzinējiem. Patiesi skumjas bērnības atmiņas, bet kā to reproducēšana var palīdzēt šodien? Ko tieši no tām var mācīties?
Taču nepārprotiet – kaut arī pēc labi pavadītā vakara sausā atlikuma nav tik daudz, cik cerēts, priekšnesumā ir daudz jauneklīgas enerģijas un, šķiet, arī atbildības smaguma nenospiestas brīvības, tādēļ skatīšanās process ir patiesi aizraujošs un tā vien negribas, lai izrāde tik ātri beigtos.
Klubs Paradise
Teātrī Dirty Deal 17., 18., 20.XII plkst. 19