Janovska nervozi fragmentētais, apziņas plūsmas stila ietekmētais romāns ne tikai atbalso indivīda iekšējās pasaules satricinājumus, bet klīnikas pacientos un personālā ļauj ieraudzīt kara izpostītās pasaules mikromodeli. Dažādu tautību un politisko pārliecību cilvēkiem neprāts ir reizē patvērums, cietums un paradoksālā kārtā – vienīgā brīvības telpa. Alvja Lapiņa lugā dažas romāna darbības personas mainījušas dzimumu (acīmredzot lai dotu iespēju šajā vīriešu apdzīvotajā pasaulē izpausties arī aktrisēm), dažas saplūdušas vienā, attīstoties shematisma virzienā. Pašas būtiskākās pārmaiņas, manuprāt, ir divas. Pirmkārt, padarot ārstu Tompsonu par sievieti, kura mīl savu pacientu tik nesavtīgi, ka dodas meklēt viņa reiz pamesto līgavu Esteri, dramaturgs ievieš skatītāju intriģēšanai tik izdevīgo mīlestības trijstūri. Otrkārt, atšķirībā no romāna melodramatiskā fināla, kurā Arturs, dzimteni atgūt nespēdams, tomēr atgūst laimi privātajā dzīvē, lugā un līdz ar to arī izrādē fināls paliek atvērts, jo Arturs mieru tā arī nespēj atrast.
Šķiet, ka sarežģītākais uzdevums iestudējuma veidotājiem ir attiecības starp reālo pasauli un iztēles dīvainajām arabeskām, ko zīmē Skujas pārkairinātās smadzenes. Izrādē to izdevies atrisināt tikai daļēji, kaut Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas lakoniskums atstāj daudz telpas fantāzijai. Gaišajā skopi iekārtotajā istabā ir tikai dažas mēbeles – galds, krēsls, gulta, skapis. Reālajai īstenībai visnotaļ atbilstoša vide, taču par to, ka tā vienlaikus varētu būt arī Artura Skujas apziņas telpa, signalizē ar roku aprakstītās lapiņas, ar kurām tapešu vietā aplīmētas sienas. Izrādes gaitā tās cita pēc citas klusi krīt zemē, norādot uz domu kustību pārkairinātajās smadzenēs. Otra trāpīga neredzamās garīgās realitātes klātbūtnes zīme ir skapis, no kura izkāpj atmiņu tēli – Artura pamestā līgava Estere – Elīna Vāne –, ģērbusies Ievas Kundziņas modelētajā satraucoši sarkanā kleitā, un Artura draugs frontē kritušais igauņu leģionārs Juhans, kuru ar drūmu uzstājību spēlē Mārtiņš Liepa.
Lineāri, bet bez grama falšuma
Izrādes audums lielākoties šķiet piegriezts pēc bilžu teātra parauga – apstākļu maiņa tiek iezīmēta ar tumsas "šķērēm", kurām jāpalīdz pārkārtoties nākamajai ainai, arī darbības personu skatuves dzīve organizēta pēc tāda kā entrée principa – efektīgi uznācieni mijas ar ne tik efektīgiem uznācieniem. Krāsainā pacientu tipu galerija paliek prātā kā cita citai blakus salīmētas novelkamās bildītes. Koša un asprātīgi iedzīvināta ir Ineses Ramutes maniakālā staļiniete Mnačko ar draudīgi caururbjošo skatienu; Januss Johansons kritiķa Džeikoba lomā solidāri Janovska ironiskajai attieksmei pret šo profesiju ar baudu liek lietā savu karikatūrista talantu, bet Arnolds Osis poļa Janeka apsēstībai piešķir drīzāk lietišķi ikdienišķu izpausmi. Déjà vu sajūtu raisa Ivo Martinsona kapteinis Bils, jo aktieris izlīdzas ar Karaļa Līra uzvedumā aprobētajām ārprāta zīmēm, savukārt Mārtiņa Lūša monotoni enerģiskais slimnieku uzraugs Viljams un Kārļa Freimaņa bezkaislīgi simpātiskais eksleģionārs Bambāns vedina uz domām, ka veselo cilvēku pasaule ir ievērojami garlaicīgāka nekā trakonams.
Izrādes emocionālo centru veido attiecības starp Mārtiņa Meiera Arturu un abām sievietēm – Elīnas Vānes Esteri un Ineses Pudžas dakteri Tompsoni. Atšķirībā no pārējo tēlu uzsvērtā shematiskuma galvenajiem varoņiem atvēlēts vairāk telpas iekšējo pretrunu un smalku dvēseles vibrāciju atklāsmei. Sevišķi abām aktrisēm piemīt spēja padarīt savu klātbūtni dzīvu, cilvēciski dziļu un intriģējošu. Arī Mārtiņa Meiera Arturam, visā izrādes garumā atrodoties uz trauslās robežas starp prātu un neprātu, pamazām izdodas ievilināt skatītājus kara un trimdas apstākļu traumēta cilvēka domāšanas labirintos. Kaut gan – ļaušanos vilinājumam dažviet bremzē aktiera smuki safēnotie mati un stereotipiskās mizanscēnas ar gulēšanu gultā vai sēdēšanu pie galda.
Kopumā iestudējums raisa dalītas jūtas – lineārā uzbūve un zināms ilustratīvisms traucē pilnam atklāt šizofrēniskai pasaules izjūtai raksturīgo daudzdimensionalitāti un vienlaicīgumu, tomēr emocionāli uzrunājoša ir izrādes veidotāju godīgā, tiešā, pat sirsnīgā attieksme, kurā nav ne grama falšuma vai liekulības, kādu varētu provocēt tik jūtīgs temats kā Otrā pasaules kara nospiedumi latviešu leģionāra liktenī.