Ziņa par liepājnieku ieceri kustību teātra formā iestudēt Induli un Āriju raisīja urdošu interesi. Pirmkārt, šī luga, kurā kā nevienā citā Raiņa dramaturģiskajā darbā nesaraujami cieši saaudies individuālais ar pārindividuālo, lokālais un nacionālais ar mūžīgo un bezgalīgo, ir ciets rieksts, kuru pārkost, šķiet, latviešu teātrim līdz šim vēl nav izdevies. Otrkārt, nedeva mieru ziņkāre, cik un ko no Raiņa biezā jūtu, pārdzīvojumu un domu slāņojuma gribēs un jaudās paņemt citai kultūrai piederīgs cilvēks, kurš nav izaudzis ar "mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", "caur gadu simtiem latvju vanags skries" un "ko naids un vara nespēs, mīla spēs".
Konstruktīvisms lunaparkā
Ar naidu, varu un mīlu izrādē viss šķiet esam kārtībā. Sergejs Zemļanskis, režisors un horeogrāfs no Krievijas, liek lietā pārbaudītu un efektīvu veidu, kā kūru, leišu un vācu konfliktus un sabiedrošanos pārraidīt plastiskā zīmējumā. Aktieru grupas, izvietotas savstarpēji pretstāvošās mizanscēnās, te sakļaujas, te attālinās; ik pa laikam no tām iznirst solisti, radot vairākus kustībā skaisti atrisinātus tēlus. Kad Lauras Jerumas Ārijai parādās mirusī māte Ineses Kučinskas atveidā, meitene uzkāpj viņas kleitai uz garās šlepes un neļauj izgaist. Kādu brīdi māte velk meitu sev līdzi, padarot ar aci ieraugāmas gan Ārijas ilgas pēc mātes mīlestības, gan nāves tuvošanos. Emocionāli iedarbīga ir epizode, kurā leišu sievas no spodri baltiem žagariem – vācu nogalināto cilvēku dvēselēm – lēni krauj Ārijai atriebības sārtu.
Arī telpas organizācijas ziņā izrāde izskatās lietpratīgi veidota. Scenogrāfs Maksims Obrezkovs skatuvi atstājis tukšu un ierāmējis ar rampai paralēli vairākos plānos izvietotām arkām, kuras paceļas un nolaižas, atveidojot dabas stihijas un šķēršļus, ko Induļa un Ārijas mīlai rada cilvēki.
Aktieri tērpti izrādes scenogrāfa modelētos plandošos uniseksa apģērbos, kuru krāsu palete ir teju vai ekspresionistiska – melns, pelēks, sarkans, balts. Arī rekvizīti izvēlēti ar nepārprotami simbolisku slodzi – sarkanas šautriņas, kas atveido gan fizisku ievainojumu, gan mīlestības bultas trāpījumu; sarkani dzīpari, kuri stiepjas pāri skatuvei, – varbūt asinssaites, varbūt mīlestības pinekļi. Ar izrādes koptēla stilizēto senlaicīgumu gan vizuāli disonē Induļa un Ārijas pirmā tikšanās cīņas laukā, kad bruņucepuru vietā aktieriem uz pleciem atbalstīti tādi kā putnu būri, bet rokā zobenu vietā – garas fluorescējošas kārtis, kuras krustojot veidojas ģeometriskas figūras. Tās vienlaikus atgādina konstruktīvisma eksperimentus un rada lunaparka iespaidu, kuru pastiprina kustīgās arkas, kas nobārstītas ar zilganām gaismiņām.
Gribas mazums
Mēģināju iztēloties, cik daudz no izrādes spētu uztvert kāds citplanētietis, nu labi, Raiņa lugu nelasījis skatītājs. Sergeja Zemļanska iestudētajā izrādē valoda it kā pārģērbjas citās drēbēs, vārdi un frāzes nesastāv no burtiem un skaņām, bet no kustībām, kuras katrs skatītājs nolasa saskaņā ar savu pieredzi un kultūras kontekstu. Tas var būt stāsts par diviem mīlētājiem, bet tikpat labi ar šādu kustību partitūru var raksturot arī divu atomu attiecības fiziskā vai ķīmiskā vielā vai putnu rotaļas riesta laikā. Īstenībā ir grūti atbildēt uz jautājumu, ciktāl kustību izrādē būtu jātveras pie vidi un darbības personas raksturojošām detaļām un ciktāl jāiedziļinās pašā kustības dabā, lai zīmju abstraktos kaulus apaudzētu ar iespējami konkrētākas nozīmes miesu, tajā pašā laikā izvairoties no ilustrēšanas. Horeogrāfs Zemļanskis režisoram Zemļanskim īsti pārliecinošu atbildi nav piedāvājis.
Kas attiecas uz kustību izpildījuma kvalitāti, aktieri kustas spriegi, dinamiski, bez mazākās sviedru un piepūles ēnas. Komponista Pāvela Akimkina stilizēti arhaiskie motīvi darbojas gan kā noskaņas radītāji, gan arī kā impulsa devēji ķermeņa kustībai. Tomēr liekas, ka visi interesantie risinājumi koncentrējas izrādes sākuma daļā, kamēr starp Mārtiņa Kalitas Induli un Lauras Jerumas Āriju nodibinās attiecības. To tālākā attīstība un atbalsošanās apkārtējos cilvēkos tiek parādīta ar vienveidīgi motoriskām pievilkšanās un atgrūšanās kustībām. Ir vajadzīgs īpašs šarms un pievilcība, lai šādu kustību tīklojumā izdotos notvert skatītāja uzmanību. Vislabāk tas izdodas Egona Dombrovska Pudiķim un Rolanda Beķera Uģim.
Tie varbūt tikai tādi sīkumi, kurus neņemot vērā var teikt, ka priekšnesums kopumā atstāj stilistiski vienotu un gaumīgu iespaidu. Taču – ar izteiktu mazuma piegaršu attiecībā uz Raiņa lugu. Protams, režisoram ir tiesības uz savu skatījumu, bet izrādes abstrakti vispārinātajā stāstā pazūd tas, kas atšķir Raiņa jaunības traģēdiju no citām mīlestības tematikai veltītām lugām, proti, mīlestība uz sievieti te ir atzars daudz plašākā mīlestības izpratnē – uz tautu, cilvēci, nākotni. Vienkāršojot – Raiņa stāsts ir par neiespēju harmonizēt visas šīs mīlestības esošās pasaules ietvaros. Uz tik vērienīgu kontekstu nav pretendējis ne Sergejs Zemļanskis, ne viņa sadarbības partneris scenārija rakstīšanā Vladimirs Motašņovs. Latvju vanags izrādē nav izšķīlies, un gribas lielums saplacis līdz gribas mazumam.
Bet diez vai ir vērts tupēt uz ceļiem pie grāmatā ieslodzītām lugām. Neiestudējot Raiņa jaunības traģēdija nekļūs vieglāk paceļama. Liepājnieki savu vārdu ir teikuši.