Dailes teātra Mazās zāles jauniestudējumu Granātu krāsas aproce, kas tapis pēc Aleksandra Kuprina stāsta Granātu aproce motīviem, režisors Mihails Gruzdovs un dramatizējuma autore Justīne Kļava nosaukuši par melodrāmu. Žanra apzīmējums izrādei gan atbilst tikai daļēji, jo laimīgu beigu melodrāmas izpratnē (mīlētāji, kurus šķīruši dažādi ārēji spēki, satiekas un dzīvo laimīgi) šeit nebūs. Tomēr nenoliedzami Mihaila Gruzdova jaunā izrāde ir par jūtu dabu. Tādas kā mazās laulības dzīves ainas (vārdu spēle ar Dailes teātra lielās skatuves jaunāko iestudējumu šoreiz ir nejauša) – mazliet sentimenta, mazliet romantikas, mazliet rutīnas, bet galvenais – mazliet mīlestības un mazliet nāves.
Dāvana vārdadienā
Aleksandra Kuprina 1911. gadā publicētā stāsta sižets ir pamatā reālistisks, kaut ar atsevišķiem impresionisma un simbolisma elementiem. Kādā pieticīgā, tomēr nodrošinātā vasaras rezidencē pie Melnās jūras vietējās muižniecības priekšnieks Vasīlijs Šeins jau desmit gadu dzīvo harmoniskā laulībā ar sievu Veru, to mazliet apēno tikai bērnu trūkums. Sarežģījums sākas brīdī, kad Vera savā vārdadienā saņem anonīmu dāvanu – aproci ar unikālu dārgakmeni – zaļi zaigojošu granātu – un, kā uzticīgai sievai pieklājas, parāda to vīram. Pamazām atklājoties, ka nezināmais dāvinātājs ir vietējais nabadzīgais ierēdnis Georgijs Želtkovs, kurš Veru slepeni mīl un raksta viņai vēstules jau ilgus gadus, sižeta centrā izvirzās Veras un viņas vīra attiecības.
Justīnes Kļavas dramatizējums šoreiz tiešām tapis "pēc motīviem" un uzskatāms par suverēnu lugu, kurā formāli saglabāti, bet būtībā kardināli transformēti septiņi nozīmīgākie Kuprina stāsta raksturi, kā arī sižeta izejas situācija – slepena pielūdzēja mīlestības vēstules precētai sievietei kļūst par katalizatoru laulāto attiecībām un, kas īpaši būtiski, visu šai trijstūrī iesaistīto individuālajām izvēlēm.
Izrādē režisoram kopā ar aktieriem pilnīgi visiem tēliem izdevies piešķirt apjomu un daudznozīmību, ļaujot, lai katram viņa iepriekšējā attiecību pieredze nosaka attieksmi pret konkrēto situāciju un mīlestību vispār. Aijas Dzērves vitālā Anna, samierinājusies ar garlaicīgu vīru, bez sirdsapziņas pārmetumiem ņem no dzīves visu, ko tā piedāvā. Ginta Andžāna Nikolajs, reiz gļēvulīgi atteicies no mīļotās meitenes, tagad rūpīgi aiz cinisma maskas paslēpis jebkādas jūtas un birokrātiskā pārcentībā meties māsas ģimenes dzīves kārtošanā. Jāņa Paukštello labsirdīgais romantiķis Anusovs, kaut vairākkārt strandējis attiecībās ar pretējo dzimumu, joprojām skatās saulē ar rudzupuķu krāsas acīm un turpina ticēt mīlestībai, kas izglābs pasauli.
Saprast nebūs lemts
Galvenā attiecību drāma starp Veru, Vasīliju un Želtkovu uzskatāmi iezīmēta jau telpiski. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša un gaismu mākslinieces Jūlijas Bondarenko strukturētajā divdaļīgajā skatuves telpā lielāko vietu aizņem saulaina un ikdienišķa Šeinu muižas viesistaba, kuras iemītnieki un viesi, tērpušies gaišās drēbēs (kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone), vada drusku garlaicīgu, tomēr šķietami harmonisku, kaislību netraucētu ikdienu. Tāda ir arī Vitas Vārpiņas Veras un Artūra Skrastiņa Vasīlija laulība – neapšaubāms abpusējs maigums, cieņa, taču pāri visam tomēr pieradums. Savukārt skatuves labajā pusē šaurā, ļoti askētiskā, pustumšā telpas strēmelē, ko izgaismo tikai baznīcas svecīte un neliela ikona pie sienas, romantiski jutekliskas vēstules sacer vienmēr melnā ģērbies Alda Siliņa Želtkovs. Šķiet, ka Vitas Vārpiņas varones atvērtajā, gaišajā pasaulē Alda Siliņa noslēpumainā, vīrišķīgā balss sākotnēji ielaužas it kā no attāluma, no zemapziņas tumsas, lai no viegli traucējoša emocionāla kairinātāja sievietes apziņā pamazām kļūtu par nepārvaramu ilgu avotu.
Redzamas sienas starp šīm šķirtajām pasaulēm uz skatuves nav, un par simbolisku mediju kļūst māksla – klavieres un liela XIX–XX gadsimta mijas mākslinieka Viktora Borisova-Musatova gleznas Pavasaris reprodukcija, kas dažbrīd pārvēršas telpiskā sapņu pasaules vizualizācijā. Pianistes Ženijas Reiteres tēls, kuru patīkamā atturībā atveido mūziķe Ilze Dzenīte, no maznozīmīgas figūras Kuprina stāstā Mihaila Gruzdova izrādē kļūst par vienu no galvenajām lomām. Viņa ir Želtkova dzīvokļa saimniece, kura gan atšķirībā no sava īrnieka spēj saprasties arī ar to otro, pragmatisko pasauli. Tieši ar Ženiju Dailes teātra versijā bijušas Ginta Andžāna Nikolaja pagātnes attiecības.
Draudzīgas jūtas Ženiju vieno gan ar Veru, gan jo īpaši ar Artūra Skrastiņa Vasju, kurš, izrādās, neslikti zīmē un labprāt viesībās uzstājas ar ironiskiem pastāstiņiem, vienlaikus būdams tik pārsteidzoši akls pret savas sievas patieso būtību. Asprātīgs un aktieriski ļoti precīzs ir izrādes Vasīlija un Želtkova izskaidrošanās skats. Alda Siliņa varonis sakauj savu konkurentu mierīgi, pārliecināti un ātri, vienlaikus tomēr neļaujot skatītājiem nepārprotami saprast, vai viņš patiešām par Veru zina visas tās intīmās detaļas, kuras nosauc, vai talantīgi blefo. Artūrs Skrastiņš savukārt precīzi nospēlē tāda cilvēka drāmu, kurš pusmūžā piepeši atklājis, ka pasaule ne tikai ir totāli citāda, nekā viņam vienmēr licies, bet, lai kā viņš censtos, saprast šo citādumu viņam nebūs lemts. Tomēr dvēselē šis nesaprotamais kaut kas ir ieskrāpējis un kņudina, tāpēc aktiera un varoņa balsī finālā, izmisīgi mēģinot sasaukt zaudēto sievu, šķiet, dzirdamas īstas asaras.
Mihaila Gruzdova izrāde visvairāk paņem tieši ar intonāciju. Nekā didaktiska, tikai mazliet smieklīgi un mazliet skumji. Tā notiek.
P.S. Lai kāda būtu režisora iecere – pieļauju, ka gribēts stilizēt XIX gadsimta beigu krievu aristokrātu vidi –, parūkas aktieru galvās ir pilnīgi un galīgi liekas.
JĀ,
Sigita Paula