Par šī teksta tapšanu jāpateicas nevis faktam, ka Ričarda Bīna komēdija ir desmitgades vislabāk apmeklēto britu lugu līdere (trijos gados miljons skatītāju Londonas Vestendā, tad uz Brodvejas skatuves), bet gan virtuālajai čalotavai, kurā mauzins (LU rektors Mārcis Auziņš) bija iečivinājis: ""Nekas nav tik grūti kā "uztaisīt" labu komēdiju." (Ojārs Rubenis) Valteram Sīlim un @teatris tas šovakar izdevās – Divu kungu kalps. Anno 1963."
Uzķēros uz cienījama cilvēka autoritātes un paklausīju viņa rekomendācijai. Diemžēl vīlos, kaut gan nedusmojos. Izrāde patiks tiem, kas vēlas "atslēgties" no dzīves rūpestiem, turklāt tajā ir vismaz viens patiesi iepriecinošs pārsteigums – "tizlos" bērnu kaku krāsas bītlu ancukiņos tērptā skifla amatierrokgrupa (Artis Drozdovs, Normunds Zālamans, Normans Bārbals, Kaspars Aniņš, dzied Kristians Kareļins, bet ar angļu "pronounsu" gan tā pašvaki), kura izklaidē skatītājus pirms, starp un pēc izrādes cēlieniem. Muzikālā sekcija izrādē arī labākais, kas tajā ir. Profesionāli pieņemamas, kaut arī neemocionālas/nerosinošas ir scenogrāfa Uģa Bērziņa atsauces uz opārtu – kā ar šķērēm izgriezti melni ēku, interjeru silueti uz stilīga "ķīmiski" krāsaina fona – tiesa, populārā optisko grafisko ilūziju māksla gan ir tipisks sešdesmito gadu amerikāņu "izgudrojums" (Stela, Anuškevičs, Libermans, Reilija u. c.).
Nepatīkami pārsteidz paviršība
Bet vispirms par lugu un riskiem, ar kuriem nav ticis galā Valters Sīlis.
Protams, adaptētā Divu kungu kalpa (oriģinālā – One Man, Two Guvnors) veiksmes pamatā nav vis Karlo Goldoni delartiskā komēdija (kurš gan zina Goldoni daiļradi vai commedia dell’arte jeb masku/izlikšanās lugas struktūras pamatprincipus?), bet gan trāpīgi izvēlēts lugas darbības laiks – XX gadsimta 60. gadi, laiks, kas modē un teju visās mākslās tagad iemantojis retrošika brendu (atcerēsimies kaut vai veiksmīgākos šī sešdesmito retrošika piemērus – JRT Klusuma skaņas vai Dailes teātrī uzvesto Toma Stoparda Tas īstais, tā īstā/The Real Thing). Un britu teju nepārtulkojamais daudznozīmīgais humors, specifiskais slengs, ar kuru tulkotājs Edvīns Raups varonīgi cīnījies kā dons Kihots ar vējdzirnavām.
Tas, ka 1985. gadā dzimušais jaunais režisors Valters Sīlis uzzinājis šo to par lugas darbības laiku – 1963. gada notikumiem pasaulē (amizantu faktu izlase programmiņā) un YouTube pamatīgi pastudējis Goldoni lugu Il servitore di due padroni Džordžo Strēlera slavenajā Divu kungu kalpa iestudējumā Milānas Mazajā (Piccolo) teātrī, ir tikai apsveicami. Par to, ka Frensiss – Egliens "kopē" leģendāro Strēlera Arlekīnu – aktieri Ferručo Solēri, kurš 80 gadu vecumā lēkāja pa skatuvi kā pusaudzis –, liecina NT izrādes programmā redzamās bildes – tajās latviešu Arlekīns – Mārtiņš Egliens – imitē dažas Solēri pozas. Taču nepatīkami pārsteidz paviršība, ar kādu izrādes veidotāji "apgājušies" gan ar 1963. gadu, gan pašu postmodernajiem citātiem.
Hiperaktīvi agresīvs buciņš
Vispirms jau Frensiss/Egliens, kuram ne tikai lugā ierakstītā dubultā identitāte sagādā grūtības, bet arī skatītājiem, jo aktieris kopā ar režisoru nav atradis un līdz detaļu precizitātei izkopis tos trīs stāvokļus, kad Frensiss ir tas, kurš "kalpo" Ģirta Liuzinika Stenlijam, kad – tas, kurš "kalpo" par vīrieti pārģērbtajai Reičelai (Madara Botmane), kad viņš saputrojies pats ar sevi. Šim nodalījumam ir jābūt striktam, jo citādi starp izrādes tēliem sākas bezjēdzīga jezga, kurā Frensisa "apkārtne" ir kā idioti, kas izliekas, ka nesaprot, kad kurš katrs ir. Tieši šajā lomu precizitātē (ko uzsver arī valodas izmaiņas) slēpjas Ričarda Bīna lugas virtuozitāte un tuvība delartiskajai masku komēdijai. Tagadējā Divu kungu kalpa versijā M. Egliena Frensiss uzvedas kā lādzīgs lauku pāķis, kurš tiešām ir spējīgs sekot tikai diviem instinktiem – ēst un kopoties (izrādes finālā par lielu pārsteigumu uzzinām, ka viņa Frensiss, lūk, esot pirmo reizi pa īstam iemīlējies – Līgas Zeļģes Dollijā – kad, pa kuru laiku?). Kaut gan aina ar zupas terīni un meiteni, kas no skatītāju zāles tiek aicināta to paturēt, tiešām ir perfekts triks, jo skatītājs jau ir "pieradināts", ka izrādē viss notiek "pa īstam". Tomēr, trūkstot izrādes vienojošajam centram, kas kā petarde gatavs eksplodēt kurā katrā sekundē un katru reizi neprognozējami savādāks (M. Egliens visu laiku ir vienāds – hiperaktīvi agresīvs buciņš, kas lielākoties nonācis sprukās paša neapķērības dēļ), zūd lugas jēga – tas vairs nav stāsts par divu kungu kalpu, bet ekscentrisku dīvainīšu parāde, kurā ir aktieri, kas savos tēlos, lai cik jocīgi tie būtu, jūtas kā zivis ūdenī. Izrādes sārtais pipariņš ir Jāņa Skaņa Loids Boatengs, līdz neķītrībai groteskais Kaspara Aniņa Alfijs, stulbā, piemīlīgā aitiņa – Sanitas Pušpures Paulīne, hiperbolizēti tizlā Hamleta parodija – Artura Krūzkopa aktieris Alens. Bet ir arī aktieri, kuri vismaz šo žanru nejūt un ir kā parūkoti svešķermeņi starp frīkiem (Jura Lisnera Čārlijs, Normunda Laizāna Dengls), ir tādi, kas vēl tikai pusceļā uz veiksmi, – Ģirta Liuzinika pinkšķošais mačo Stenlijs, Līgas Zeļģes viltniece Dollija nav tikai primitīva "nāc un drāz" meiča, bet visgrūtāk klājas Madaras Botmanes Reičelai Krabei, kurai citu priekšā jānotēlo gan pašas "identiskais dvīņubrālis" homoseksuālais mafiozi Rosko, gan pašai sevi feministiskās dusmās, gan kautras, liriskas mīlētājas pozā. Pagaidām Botmanei vislabāk izdodas dziedāt dāmu trio numurā, kurā grūti nepamanīt aktrises burvīgo līdzību ar britu zvaigzni Helēnu Bonemu-Kārteri.
Vispār jau interesanti – režisors Valters Sīlis 1963. gadu izmantojis kā dekorāciju, turklāt diezgan nabadzīgu (Ievas Kauliņas stilīgi iecerētās meiteņu kleitas laikam šūdinātas īpašā taupības režīmā – viena atlasa četru krāsu variācijas, puišiem, šķiet, ancuki piemeklēti), aiz kuras maskējas diezgan patukšs, kaut vietumis ar smieklīgiem gegiem papildināts stāstiņš par to, ka visi spēlē rotaļas ar dzīvi un idenitātēm, bet nekādu īstu jūtu uzplaiksnījumus starp varoņiem nemanām. Tikai joks ar sentimentālo nostalģiju pēc sweet sixties – jaukajiem sešdesmitajiem – ir tāds, ka mākslā tieši tajos, mūsu vecāku un vecvecāku laikos, citi cenšas atrast jūtu tīrību. Valteram Sīlim tas šķitis frīkainas izlikšanās laiks. Žēl.
Divu kungu kalps ***
Delartiskais