Pēc nesenā "ķīviņa" ar Vladislavu Nastavševu (sk. Teātra Vēstnesi 2016/1) man šķita vilinoši, taču nebūt ne viegli atsaukties KDi aicinājumam recenzēt režisora jauno izrādi Asins kāzas Nacionālajā teātrī (NT). Tas, domāju, būs sava veida izaicinājums, un pirmām kārtām – sev pašai. Tomēr nekā – izaicinājuma nebija. Izrāde man patika. Pat ļoti. Mākslas darbs. Turklāt tik ietilpīgs, ka to varētu dēvēt daždažādi: izrāde glezna, izrāde oratorija vai, teiksim, izrāde – mūsdienu duende.
Minot vārdu "duende", droši vien ir jāpaskaidro, ka tas ir sarežģīts spāņu mākslas jēdziens. Tā sākotnējā nozīme – būtne, kas līdzīga elfam vai mājas garam, bet pakāpeniski tā transformējusies mākslas terminā. Federiko Garsija Lorka to identificējis ar visu Spānijas kultūru, kas, viņaprāt, cieši saistīta ar nāvi (Lorkas domas par duendi tiek izvērsti citētas izrādes programmiņā).
Vientulības bruņinieki un vergi
Lugas sižeta pamatā ir diezgan tipiska melodrāma. Kāzas, līgavas bēgšana un iznākumā līgavaiņa un viņa sāncenša asiņainais kautiņš līdz nāvei. Garsija Lorka par šādu atgadījumu izlasījis avīzē un tai pašā gadā (1928) uz tā pamata sācis rakstīt lugu. Viņš to pabeidz 1933. gadā, un pēc pāris mēnešiem notika tās pirmizrāde Madridē. Tādējādi dzima viena no muzikāli bagātākajām dižā spāņu dzejnieka lugām. Muzikāla tai ziņā, ka tās visai prozaiskais teksts ir izteikti ritmisks un harmonisks. Dažu ainu kompozīcija atgādina oratoriju: balsis savijas, šķiras un atkal saplūst kopā. Atsevišķi dialogi mijas ar dziesmu. Raksturīgi, ka nav īpašvārdu, tikai viens no varoņiem ir Leonardo. Kopumā poēzijas mūzika vienkāršo fabulu padara cildenu. Šeit jāpiebilst, ka visu lugu, arī dzeju ar apbrīnojami poētisku daili un dziļumu, izrādei tulkojis Edvīns Raups.
Vladislavs Nastavševs cieši satvēris Lorkas lugu, bet pēc tam to palaidis vaļā uz skatuves, itin kā viss no pirmā vārda līdz pat pēdējai notij būtu viņa paša radīts. Šādam iespaidam, iespējams, ir savs pamatojums. Abi ir savu daiļdarbu mūzikas autori. Lorka rakstījis mūziku lugām, Nastavševs – izrādēm, arī Asins kāzām. Abiem ir vienāda seksuālā orientācija, vientulības bruņinieki un vergi, un pat viņu seju skumīgumā jaušams kaut kas kopējs. Taču pati fatālākā līdzība, manuprāt, ir tajā, ka viņus netrūcina nāves ēna (kā sapratu no intervijas KDi, 26. maijs, 2016).
Iznākumā ir tapusi Vladislava Nastavševa autorizrāde (režija, telpa un kostīmu koncepcija). Skatītājus tā sagaida uz NT skatuves. Tieši šeit kā pakāpieni rindojas skatītāju krēsli. Visi sēdošie redz, ka mazliet uz priekšu no pirmās rindas ir spāņu zemes gabals – pelēkbalts, mālains, sausumā sasprēgājis. Tādu zemi gadsimtu gaitā spāņi ir iemācījušies apstrādāt, un tā viņiem dāsni dāvā savus vīnogu laukus. Bet, lūk, šis ir nedzīvs. Vēlāk uzzināsim – tā ir zeme, kurā tiek guldīti mirušie. Uz tās guļ sieviete – vai nu melnā kombinē, vai à la tā stila kleitā. Pēc tam parādās jauns cilvēks, kā izrādās, viņas dēls, Līgavainis. Arī tērpies viscaur melnā, eleganti, bet nevar saprast – kāzām vai bērēm. Taču teksts vēstī, ka viņš steidzas uz vīnogu lauku. Scenogrāfija un kostīmi jau pirmajos darbības brīžos brīdina, ka Vladislava Nastavševa izrādē nekāda sadzīviskuma, nekādas spridzīgas spāņu folkloras, nekādas citā kultūrā sakņotas greznības nebūs.
Jā, iestudējuma spēks tieši tur arī slēpjas, ka izrāde tevi uzreiz iegremdē lugas dziļumā. Uzreiz sāc just, kā, Lorkas vārdiem sakot, "ar domu, ar skaņu vai ar kustību duende izbauda bīstamo bezdibeņa malu godīgā cīņā ar mākslinieku". Tāpēc apbur izrādes atmosfēra. Gandrīz maģiska enerģētika. Liekas, ka mani tās asiņaini melno nokrāsu. Alkatīgi dedzinošas kaisles krāsu. Sirdssāpes pauž mūzika. Tā, kas skan starp ainām (Vladislavs Nastavševs, Toms Auniņš), un tā, kuru Vladislavs Nastavševs pats arī dzied (dzirdams ierakstā) un kuras izdziedāšanu lieliski imitē Uldis Siliņš.
Mūžīga vaļēja brūce
Aktieru veikums arī ir sava veida mākslas darbs. Pozas, kustības, acu izteiksme, mīmika, intonācijas un mizanscēnu akcenti – viss kā gleznā. Dzīvas, nemiera pilnas gleznas, kuras uzrunā gan ar statikas, gan nianšu saspēli.
Visi varoņi ir melnā, taču katrs tēls reizē ir arī noteikta zīme. Daigas Kažociņas Māte – tas ir sēru rūgtums un priekšnojautu smagums. Marijas Bērziņas Sievasmāte – spītīga izdzīvošanas griba. Lienes Sebres Sieva – lēnprātīga nolemtība. Lolitas Caukas Kalpone – sapratnes un pacietības sāpe. Romāna Bargā Līgavainis – dvēseles naivums. Egila Melbārža Tēvs – vīrišķais pragmatisms. Kaspara Dumbura Leonardo – kaisles satracināts neprāts. Šo mokpilnās apsēstības tēmu pārliecinoši un dinamiski risina Agnese Cīrule Līgavas lomā. Temperamentīgs un niansēm bagāts sievišķā lepnuma tēls. Taču jo īpaši starp aktieru darbiem gribas izcelt Uldi Siliņu (Mēness), kurš gandrīz visu izrādi atrodas skatītāju priekšā, te "dziedot", te runājot un neierastā veidā radot apbrīnojami izteiksmīgu un aizkustinoši smeldzīgu mūžīgās vaļējās brūces tēlu.
Kad Līgava izšķiras par bēgšanu kopā ar Leonardo, no Mātes lūpām izlaužas vārdi, ka asiņu klātbūtne kļūstot arvien jaušamāka. Te podijs "ar spāņu zemi" maina slīpuma rakursu, skatienam atsedzot skatītāju zāli. Pārsteidzoša glezna, kurā ar virtuozu tēlainību spēlē gaisma (Oskars Pauliņš) un mēmo solu rindu statika. Tur, tālumā, izskan Līgavas un Leonardo kaislīgie dialogi, tur viens otru nogalina Līgavainis un Leonardo.
Pēc tam NT darbinieces solu rindu pēc rindas noklāj ar pārsegiem. Sasauce ar Andra Freiberga scenogrāfiju Valmieras teātra izrādē Nāves deja. Tajā brīdī nodomāju, ka teātra direktora vietā es būtu iebildusi pret šādu fināla ainas risinājumu. Reizēm mākslas simboli pārvēršas paredzējumā. Jā, protams, kaislības, kas aizved postā izrādes galvenos varoņus, ir, bija un būs arī starp tiem, kas kaut reizi gadā sēž tur, skatītāju zālē. Tomēr diezin vai vajadzētu visas rindas pārklāt kā ar nebūtības segu. Protams, ja izrādei nepiemistu tik spēcīgs izteiksmīgums, šāds fināls droši vien nebūtu nobiedējis.
Tiesa, tās nav izrādes beigas. Vēl būs Mātes un Līgavas dialogs. Gara, kvēla aina. Kā otrs fināls. Nezinu, vai tā ir lugas autora vai režisora vaina, bet šī epizode izskan kā lieka piedeva. Vismaz droši varu apgalvot, ka, rodoties divu (reizēm citos iestudējumos pat vairāku) finālu sajūtai, akcenti nav salikti pavisam precīzi. Vladislava Nastavševa izrādei šī pēdējā aina faktiski nav vajadzīga. Par nāvējošo kaislību pasauli būtībā viss ir jau pateikts. Atbaidoša pasaule, jo īstu mīlestību tā nemaz nepazīst.
Paulas Jēger-Freman rēgs
PERSONĪBAS KULTS latviešu teātra mā
UTE