Nacionālā teātra izrāde Arī vaļiem ir bail atstāj iespaidu, ka tapusi viegli – bez sviedriem un rūpju rievas pierē. Tā ātri rada ticamības sajūtu, ka ikdienišķais varonis Jānis Bērziņš ienācis teātrī tieši no ielas ar līdzņemamo papīra kafijas krūzi rokā. Smaidīgs un nevērīgi stilīgs cilvēks, kura dzīvē viss ir kārtībā. Sieva ir mīlīga mājsaimniece un megapopulāra blogere, un viņiem ir skandināvu modernā stila koka māja, kas vairāk atgādina šķūni. Uz veikalu viņš iet ar ekosomu un pats ar saviem pārtikas iepakojumiem, lai pasauli nepiesārņotu ar plastmasu, sieru parasti pērk precīzi 250 gramu, vienmēr liekot nogriezt no rituļa (lai izvairītos no neekoloģiskā iesaiņojuma) un pārbaudot pārdevēju precizitāti un pacietību. Ar sievu Annu viņi ir aizkustinoši bezatkritumu dzīvesveida un veselīga uztura maniaki. Grūtāk šo puisi izdodas asociēt ar viņa profesiju – plastikas ķirurgs, bet nu piedosim, jo šādu oriģināliestudējumu, kas iedod dzīves un atpazīstamības sajūtu, mēs jau sen bijām pelnījuši.
Mileniāļi ir jauki
Pamatā mūsdienu jauno cilvēku var ieraudzīt dokumentālajā teātrī, un dažreiz tā vaibsti pazib kādā stand-up izrāžu monologā, bet te trīsdesmitgadnieku radošā komanda (dramaturgs Artūrs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Edgars Mākens, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš) to uzvedusi uz lielās skatuves.
Antropologiem droši vien ir precīzāks un detalizētāks skatījums, bet domāju, ka te mums ir retā iespēja paraudzīties uz "milēniuma paaudzi" – jēdziens kopumā attiecas uz cilvēkiem, kuri dzimuši laikposmā no pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma līdz 2000. gadam. Šīs paaudzes cilvēki, salīdzinot ar iepriekšējām, nenoliedzami vairāk uzmanības pievērš paši sev, tāpēc viņus mēdz dēvēt arī par "Es" paaudzi. Bet ir kaut kas, par ko pat psihologi, kas satraucas par pārlieko narcismu, piekrīt: mileniāļi ir jauki. Viņi ir pozitīvi, godīgi un optimistiski. Pragmatiski ideālisti; drīzāk domātāji, nevis sapņotāji. Jauna pieredze viņiem ir svarīgāka par materiālajiem labumiem. Viņi ir rezervēti un ne tik kaislīgi. Informēti, bet ne aktīvi. Viņi izvairās no institūcijām, vienalga, politiskām vai reliģiskām, un ir finansiāli atbildīgi. Viņi dievina savus skārienjutīgos telefonus, bet reti grib runāt pa tiem.
Maigi, pašironiski, ciniski
Iestudējuma radošā grupa ir atradusi adekvātu veidu, kā viņus parādīt, – ceturtās sienas princips pamīšus tiek miksēts ar tiešu komunikāciju: Jānis Bērziņš iepazīstas un sarunājas kā stand-up komēdiju varonis, monologos uzrunājot publiku. Īsziņu teksti, selfiji un video, kas projicējas uz Bērziņu mājas sienas, bieži aizstāj aktieru dzīvo dialogu vai kontaktu. Un īsziņu tekstus ir jāpaspēj izlasīt ātri!
Pie stāsta par trīsdesmitgadniekiem Elmārs Seņkovs ir atnācis pakāpeniski. Festivālā Homo Novus tapa projekts saruna Mii Mii paaudze (2015), kurā pieci vidusskolēni ekrānos stāstīja par to, kas viņiem būtisks, bet nonācām pie secinājuma, ka tie ir individuāli stāsti, nevis paaudzes portrets. Mēģinājumā runāt par tēvu paaudzi Agneses Rutkēvičas lugas Mans nabaga tēvs iestudējumā (2014) Seņkovs meklēja īpašu aktierspēles veidu, jaucot farsu un absurdu un izmantojot izteikti agresīvas intonācijas. Arī vaļiem ir bail ir radīts pretējais – maigas, pašironiskas un ciniskas intonācijas sajaukums, pie reizes paraustot arī skumjākas stīgas. Vieglums. Ar smaidu tiek runāts par paaudzi, kurai šķietami iet labi. Bet vai tas nozīmē, ka to neskar eksistenciāls mulsums un šaubas?
Nulle didaktikas
Labais un veiksmīgais dēls Jānis (Ģirta Liuzinika simpātiskajā atveidojumā) ir vecāku dzīves "valis", viņu eksistences attaisnojums un pamatojums, kas tēvam ļauj atslābt tik ļoti, ka viņš atsakās no atbildības par jebko. Var gadīties, ka "valis" sabīstas no šāda sloga. Un var pienākt brīdis, kad ikdienas rutīnā, nokaujoties ar īstām vai izdomātām alerģijām, kāda Andžela iebelž ar somiņu pa pakausi: attopies! Sezama sēkliņas ēdienā tiešām nav pasaules problēma, memento mori...
Aiz izrādes sadzīviskā slāņa ietverts vispārinājums. Skatuves ripa griežas, varoņi ikdienišķā rutīnā riņķo ap Reiņa Suhanova uzcelto koka māju, kas aizņem skatuves lielāko daļu. Māja ir māja, bet vienlaikus arī metafora Bērziņu problēmai, kas samilst uz līdzenas vietas, uz agrāk tik caurskatāmiem pamatiem; kā eksistenciālais lielais jautājums, kuram ikdienā traucamies garām. Un reizēm vajag uzkāpt uz jumta zem neona gaismu sašvīkotām debesīm un paskatīties uz dzīvi no augšas vai izcirst sienā kādu logu, lai ienāk svaiguma sajūta un atjaunojas lietu kārtība.
Artūrs Dīcis apliecina sevi kā acīgu vērotāju – lugā ir precīzas sadzīviskas detaļas, asprātīgs dialogs un nulle didaktikas. (Tikai man šķiet, ka lamuvārds precīzi var iedarboties divreiz, ne vairs divdesmito reizi.) Te ir pazīstami ģimenes modeļi: māte skolotāja un tēvs – dzērājs, kuru komunikācijas mēģinājumi allaž beidzas ar vienu un to pašu refrēnu: "Vai zupu ēdīsi?" Lāsmas Kugrēnas un Normunda Laizāna atveidotie vecvecāki mazbērnus redz tikai feisbukā vai instagramā. Te ir jaunākais brālis – students dīkdienis. Igora Šelegovska Pēteris runā caur zobiem un mūžīgi nēsājas ar aizvainotā brāļa sāpi, aiz viņa jautājuma: "Kā iet?" parasti slēpjas patiesais zvana iemesls: "Naudu aizdosi?" Te ir sieva Anna (Maija Doveika) – mīļa, situēta pelīte, visdaudzveidīgāko kursu apmeklētāja, kas dalās savās zinībās ar blogu starpniecību; Jāņa kolēģe – vientuļniece Vita (Marija Bērziņa), kura uz sevi spēj paskatīties tikai caur divmetrīgu ironijas kārtu, lai neiekauktos no sirdssāpēm, un brīžiem jau pavisam nesaprotamā jauniešu paaudze (Igors Šelegovskis, Kārlis Reijers, Liene Sebre), kurā dramaturgs ierakstījis nodevu geju tēmai. Nevarīgāks un banāls ir lugas notikumu katalizatora – Andželas tēla (izaicinoši tieša un silta Daiga Gaismiņa) – risinājums, dramaturgs aizsūta viņu kalnos ar miniatūru somiņu rokās, nudien Paulu Koelju stilā.
Vērosim, vai un kāds veidosies Vaļu dialogs ar šosezon NT iecerēto Pētera Pētersona Man 30 gadu iestudējumu, kuru redzēsim maijā. Artūra Dīča luga mums par šodienas trīsdesmitgadniekiem vēsta joprojām to pašu – stāstu par pieaugšanu.
Artūrs Dīcis. Arī vaļiem ir bail
Režisors Elmārs Seņkovs Nacionālā teātra Lielā zāle 16. martā plkst. 19
pa pēdām
ķirmis