Hamburgas Elbas filharmonijas goda ērģelniece Iveta Apkalna ir viena no retajām sava žanra pārstāvēm, kura ir pierādījusi, ka arī šis parasti publikas acīm slēptais vai krietni attālinātais mūziķis var būt redzams. Turklāt ne tikai redzams, bet tikpat spilgts uz skatuves kā visspožākā operas dīva. Iveta Apkalna nebeidz pārsteigt: lai atceramies kaut vai viņas iespaidīgo solo Lūcijas Garūtas kantātes Dievs, Tava zeme deg! izpildījumā Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā, kā arī mākslinieces dzimtajā Latgalē iekopto ērģeļmūzikas festivālu ORGANismi. Oktobra pirmajās dienās viņa uzrunāja bērnu auditoriju Rēzeknes Gorā un Rīgas Stradiņa universitātes aulā kopā ar Renāru Kauperu veidotajā koncertuzvedumā Viens prāts ar otru.
Pirms tam, 28. septembrī, ērģelniece ieradās Rīgā – šī bija viena no Ivetas Apkalnas un Berlīnes Konzerthaus orķestra Baltijas koncertturnejas pieturām. Lielajā ģildē skanēja šeit vēl nekad nedzirdēta beļģu komponista Jozefa Jongena (1873–1953) Koncertsimfonija ērģelēm un orķestrim. Aizraujošs ir arī šī opusa dzīvesstāsts.
Visā krāšņumā
Šajā vakarā pirmizrāde bija ne tikai šeit vēl nedzirdētai mūzikai. Kad Iveta Apkalna iznāca uz skatuves modes mākslinieces Evijas Dāboliņas tikko šūdinātajā, zeltaini mirdzošajā kostīmā, viss atmirdzēja saulainā, dzīvespriecīgā gaismā. Līdz šim Iveta Apkalna jau gadiem bija muzicējusi zeltainās kurpītēs, bieži ļaujot ekrānā tuvplānā vērot spēli uz ērģeļu pedāļiem.
Tagad viņas skatuves tēls ir pabeigts – vienlaikus elegants un drosmīgs. Gaumīgi matētais zeltainais tonis lieliski piestāv ne tikai ērģelnieces blondajiem matiem, bet arī spilgtajai personībai, kurā radošā oriģinalitāte un enerģija arvien ir kopā ar gaišu un siltu, vitāli saulainu dvēseles starojumu. Tagad par muzikālajiem atradumiem. Ljēžā dzimušais Jozefs Jongens bija viens no ievērojamākajiem Beļģijas ērģelniekiem XX gadsimta pirmajā pusē, un viņa improvizācijas māksla bija slavena visā Eiropā. Jau tāpēc vien ir skaidrs, ka komponēdams viņš lieliski zināja drēbi – ērģeļu tembru, faktūras un spēles tehnikas iespējas. Jāpiebilst, ka Jongens ir apceļojis vai visu Eiropu, iepazīstot franču, itāļu, vācu, austriešu un britu mūziku, un kompozīcijā savulaik skolojies pie tā laika grandiem – Vensāna d’Endī, Riharda Štrausa un Sezāra Franka.
Koncertsimfoniju ērģelēm un orķestrim viņam pasūtīja amerikāņu miljonārs Džons Vanameikers, lai ar šo skaņdarbu atklātu pasaulē lielākās ērģeles, kuras tika iebūvētas Vanameikeram piederošā septiņstāvu tirdzniecības centra ātrijā Filadelfijā. Grandiozā instrumenta atklāšana bija paredzēta ar Koncertsimfonijas pirmatskaņojumu un pašu tās autoru pie ērģelēm 1928. gadā, taču visu mainīja Vanameikera pēkšņā nāve. Pirmatskaņojumu atcēla, un uz milzīgajām ērģelēm Jongena Koncertsimfonija pirmoreiz skanēja tikai 2008. gadā – 55 gadus pēc autora nāves.
Skaņdarbs ir patiešām vērienīgs, visos aspektos krāšņs, virtuozs, tembrāli niansēts. To Iveta Apkalna saviem klausītājiem atklāja, iztiekot bez grandiozajām Vanameikera ērģelēm. Muzicējot uz digitālajām ērģelēm, kuras pirms dažiem gadiem iegādājusies Rīgas Stradiņa universitāte, Iveta Apkalna atklāja ērģeļu izteiksmību visplašākajā amplitūdā – no rāmas "elpošanas" līdz rotaļīgām, mirguļojošām gaismu spēlēm un no impresionistiskiem plenēra dabas gleznojumiem līdz barokālai polifonijai un majestātiskai kulminācijai. Tas viss – gan atsevišķi, gan kopā ar orķestri tik dziļi integrētā, savstarpēji papildinošā harmonijā, ka ērģeles brīžiem saplūda ar orķestri slovāku diriģenta Juraja Valčuhas vadībā, savukārt orķestris, īpaši koka un metāla pūšaminstrumentu lieliskais skanējums gan solo, gan grupās, spilgtināja ērģeļu krāsas un spēku. Koncertsimfonija ir apjomīga, taču visas četras šī cikla daļas izvērtās par kontrastiem un pārsteigumiem bagātu muzikālu piedzīvojumu, kurā uzmanība neatslāba ne brīdi.
Meistarstiķu virsotnē
Elpu aizraujošs bija arī Ivetas Apkalnas solo sniegums, piedevās atskaņojot mūsdienu franču komponista un ērģelnieka Tjerī Eskēša supervirtuozo, poliritmisko Evokāciju (nr. 2). Ārkārtīgi krāšņajā, brīžiem pat ekstātiskajā skaņu ainavā viņa pārsteidza ar prātam neaptveramu muzikālo koordināciju: uz nepārtrauktā pedāļu ostinato fona uzslāņojot visdažādākos, vissarežģītākos sinkopētos ritmus.
Savukārt Berlīnes Konzerthaus un tā galvenā viesdiriģenta Juraja Valčuhas meistarstiķis bija Ludviga van Bēthovena hrestomātiskās Trešās simfonijas interpretācija – precīza, ik elementā caurskatāma, emocionāli piepildīta un dramaturģiski mērķtiecīga. Mūziķi nebaidījās klasiskajā ietvarā izcelt Bēthovena muzikālās domāšanas romantisko virzību un konfliktu spēku.
Šā rudens simfoniskie koncerti, kuros mums dota iespēja dzirdēt un salīdzināt Eiropas augstākās klases simfonisko orķestru, solistu un diriģentu saspēli, ir neparasti bagātīgā ražas gada ogas, kuru dzīvinošie vitamīni mūs spēcinās vēl ļoti ilgi. Visticamāk, tik raženas mūzikas sezonas tuvākajos gados mums vairs nebūs.