Katram, kas ir redzējis, kā balti emaljētā kanniņā caur marli kāš pienu, iesmelgsies sirds, ieraugot Imanta Vecozola gleznas. Pazīstamais trauks redzams darbā Piena kanna (2002), kur tā novietota uz balta krēsla, kas pārsegts ar baltu dvieli. Tomēr ne tikai viegli identificējamie priekšmeti ir pie vainas emocionālai reakcijai: tie ir tikai atribūti pasaulē, ko var uzlūkot kā zudušo paradīzi vai mitoloģisko Latviju, vai vēl kā, bet kurā viss liekas tā, kā tam jābūt.
Vēsturē vieta nodrošināta
Glezniecības vecmeistars, kas nule kā nosvinējis 80. dzimšanas dienu, pats ir šīs mitoloģiskās pasaules daļa. Viņa rokraksts, kas mākslā sastopams kopš 60. gadiem, ir tik noturīgs, ka nu jau kurai gleznotāju paaudzei asociējas ar klasisko latviešu glezniecību, kurai iepretī saskatāmi visādi "-ismi", pret kuriem Vecozols izturas rezervēti. Ar daļu viņa mūža veikuma var iepazīties galerijā Daugava, kur skatāma mākslinieka izstāde Dažādi gadi divos stāvos, turpat atrodams arī liels darbu katalogs, kurā lasāmas arī meistara atziņas un lietpratīga viņa darbu stilistiskā analīze (Stella Pelše).
Protams, galerija nav tik liela, lai tajā ietilpinātu visu paveikto, tomēr pārskata princips izmantots asprātīgi: darbi, kuru tapšanas laiku šķir teju puse gadsimta, nav grupēti hronoloģiski, bet pamīšus. Izrādās, tik viegli nemaz nepateiksi, kurš gleznots pagājušā gadsimta astotajā, kurš – mūsu gadsimta otrajā gadu desmitgadē! Šāds izkārtojums ir kā elegants izaicinājums uzskatam, ka māksliniekam vienmēr jāpārsteidz ar ko jaunu, nebijušu. Galu galā – mākslas vēsturē, muzeja ekspozīcijā vai kādā enciklopēdijas šķirklī reti kurš ir pārstāvēts ar vairāk nekā vienu darbu. Vecozolam šī vieta ir nodrošināta, bez šaubām, ar viņa "baltajām" klusajām dabām.
Kādēļ tās liekas tik klasiskas, tik latviskas – šo priekšstatu, protams, varētu mēģināt dekonstruēt. Atgādināt, ka gan etnogrāfiskie priekšmeti, gan latviešu agrīnā glezniecība ir ne mazāk krāsaina kā citām tautām. Ka, lai arī baltā krāsa izcelta gan Blaumaņa, gan Jaunsudrabiņa un Poruka darbos, pirmskara vizuālajā mākslā tā nebūt acīs neduras (tiesa gan, tā sauktajā Latvijas laikā parādās tā sauktās zemes krāsas – vēl viena noturīga latviešu glezniecības pazīšanās zīme). Ka Vecozola gleznu kolorīts, kurā varbūt var saskatīt viņa skolotāju – Konrāda Ubāna un Eduarda Kalniņa – darba turpinājumu, ir viņa paša autorstils. Ka tas parādās, iespējams, neatkarīgi, bet aptuveni vienā laikā ar Imanta Žūriņa Lietišķās mākslas vidusskolā ieviesto gaumi, kas pavisam tieši atsaucās uz Skandināvijas dizaina paraugiem. Tomēr nevar noliegt, ka nianšu daudzveidība samērā šauras krāsu gammas ietvaros ir lokālās mākslas realitāte, no kuras latviešu māksliniekiem ne vienmēr izdodas atrauties, pat ja viņi to ļoti vēlas.
Ar acīm pierē
Ka Vecozola krāsas tomēr nav vienmuļas, var pārliecināties katrs pats, ja vien viņam ir acis pierē (piemēram, salīdzinot atšķirīgā stilistikā veidotos darbus Klusā daba ar palmu un Lietaina diena, kuri – kāds pārsteigums! – datēti ar attiecīgi 1969. un 2003. gadu), bet brīžam uzmācas šaubas, vai šo acu daudz vairs ir palicis. Arvien biežāk pat profesionāļu vidē par mākslu mēdz izteikties ne tikai spriežot pēc reprodukcijām, bet arī pēc aprakstiem. Un bezgalīgi topošais Laikmetīgās mākslas muzejs tur neko neatrisinās, jo Vecozola māksla pieder virzienam, kuru par laikmetīgu nekādi nenosauksi, – tas skatāms nevis pretstatos, bet vienībā ar noteiktu kultūras tradīciju.
Īsi ieskicējot, šajā tradīcijā iederas tiklab jaunas formas meklējošs, kā pagātnē vērsts skatiens. Pie viena tas mērķtiecīgi modelē pats savu lokalitāti. Imants Vecozols pieder tai lielo mākslinieku plejādei, kas studējuši piecdesmitajos gados, spēja atrauties no reglamentētās socreālisma mākslas un ieviesa brīvākas formas – redzamāku žestu, izceltu krāsas lietojuma pašvērtību un īpašu izsmalcinātību. Tomēr šī brīvība, velkot paralēles ar politisko kontekstu, liekas vairāk kā atjaunojama, nevis izkarojama vērtība. Plašuma meklējumi sašaurinātā telpā – šāda pozīcija, no mūsdienu viedokļa skatoties, var likties gan loģiska, gan simboliska vēsturiskajā situācijā.
Tās neizsmeļamību gan, šķiet, pa spēkam saskatīt tikai īstam lietpratējam. Vecozola vilktās robežas starp attēlojumu un pārlieku detalizāciju, starp izdevušos vietu gleznā un virtuozitātes demonstrāciju vien ir ko vērtas – pēdējās stingri noliedzot! Tajā pašā laikā mākslinieks nebūt nav rāvies pēc visa jaunā un aktuālā, zīmīgi – lai gan jau 1970. gadā pabijis Francijā un Šveicē, viņš iespaidus ir iemūžinājis vien klasiskās arhitektūras studijās (varbūt ainavās saskatāma viegla kubisma ietekme). Savā mākslā Vecozols līdz šim brīdim turpina latviešu lauku mājās atrodamo priekšmetu – krūžu, kannu, podu – kārtošanu pamīšus ar kādu ķirbi vai bumbieri – jo, patiesi, kurš gan cits to darīs?
Imants Vecozols
Izstāde Dažādi gadi divos stāvos
Galerijā Daugava līdz 17.VIII