Pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) ir skatāma viena no vairākām izstādēm, kas sarīkotas saistībā ar Gunāra Kroļļa 85 gadu jubileju (viņa darbi bija aplūkojami arī Jūrmalas pilsētas muzejā un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā). Lai gan veidota kā tipiska retrospekcija, izstāde nav ļoti apjomīga – tas ir sava veida īsais pārskats no 60. gadu sākuma līdz mūsdienām, kas dod iespēju salikt kādus radošās biogrāfijas robežstabiņus gan attiecīgā laikposma grafikas pazinējiem, gan lokālās mākslas vēstures apguvējiem.
60. gadus no nākamajiem posmiem atdala visizteiktākā stilistiskā specifika: guašas ilustrācijas dzejoļu krājumam Mēs (1967), linogriezumi Zied sarkanas magones (1963), cikli Pļaviņu HES šoferi (1962) un Mana Rīga (1966–1967) izceļas ar spēcīgiem tumši gaišajiem kontrastiem un monumentālām, robustām figūrām – klasiskām tā dēvētā skarbā stila pazīmēm, kurās ietilpst padomju sistēmai pieņemami sižeti kopā ar formas elementu pašvērtības kāpumu.
Zināma evolūcija vērojama arī šeit – "šoferu" darbos vēl manāmas līkumotas līnijas un dabai tuvāka telpas izpratne, savukārt Mana Rīga ir pamatīgs lēciens dekoratīvas nosacītības, arhetipiska simbolisma un abstrahēšanas virzienā. Šie darbi ar izteikti biezajām kontūrām mazliet līdzinās melnbaltām vitrāžām, bet telpa tiek blīvi aizpildīta ar ģeometrizētām formām gandrīz ornamentāla paklāja stilistikā.
Sarežģītības kāpums
Vēstījuma aspektā 60. gadu darbi šķiet visskaidrākie. Savulaik tos varēja nešaubīgi interpretēt labi zināmās ideoloģijas gultnē, saskatot, piemēram, darba varoņu, jauncelsmes un jaunības kā progresa simbola slavinājumus. Kas no tā visa spēj palikt pāri pēc pusgadsimta? Varbūt dažādu vecumposmu, sievišķā un vīrišķā kontrasti ar potenciālām saskarsmes un dialoga (piemēram, Tilti, 1967) iespējām.
Kopš 70. gadiem linogriezuma masīvo, raupjo izteiksmi nomaina oforta un radniecīgu tehniku niansētība, arī saturiskā puse kļūst krietni komplicētāka. Šāda evolūcija ir ļoti tipiska šai desmitgadei, kad lokālajā mākslas ainā tiek konstatēta tēmu un stilu dažādošanās, subjektīvāks un intīmāks skatījums, t. s. asociatīvā tēlainība (aizliegto sirreālisma elementu segvārds) u. tml. fenomeni.
Gunārs Krollis noteikti uzskatāms ne vien par šīs kopainas ietekmētu mākslinieku, bet arī par vienu no tās veidotājiem. Liela daļa viņa grafikas lapu kļūst līdzīga tehniski smalki izstrādātiem, kolāžveidīgiem dažādu figurālu, arhitektonisku un citu elementu salikumiem. Labs jautājums, cik daudz un ko tur iespējams saskatīt laikmetā, kad ilgstoša iedziļināšanās un Ēzopa valodas rēbusu šifrēšana vairs nav vairākumam pazīstama un aizraujoša nodarbe.
Ceļojumu inspirētajos darbos gan nav grūti ieraudzīt planējošus, vienā plaknē satikušos kultūrtelpas fragmentus, piemēram, Vīnes dienasgrāmata I–III (1979– 1980), kurā var atpazīt pilsētvides pieminekļus un Gustava Klimta dekoratīvo ornamentu veidotās skaistules. Līdzīgi interpretēti arī Uzbekistānas un Japānas motīvi.
Līdzsvara meklējumi
Jaunākajos darbos, kuros estampu lielākoties nomainījis zīmējums ar grafītu, tušu, sēpiju un citiem materiāliem, vērojamas krietni abstraktākas, universālākas un kosmiskākas tēmas (Sagūstītais asteroīds, 2014), savukārt cilvēku tēli reizēm pārtapuši alu zīmējumiem radniecīgās figūriņās (Pāreja, 2014), māksliniekam arī tieši iekļaujot kādus aizvēstures mākslas fragmentus (Aizmirstais laiks, 2011).
Triptihā Dārzi (2015) var nojaust nerealizējami komplicētu dārza plānu arabeskas, savukārt sirreāli atdzīvojies ēku komplekss Vecpilsētas sāpes (2009), kurā jaušams kaut kas no Mauritsa Eshera neiespējamām arhitektoniskajām struktūrām, ieguvis kādas izmisīgi depresīvas būtnes veidolu. Darbā Rulete (2011) atpazīstami asīriešu bārdainie tēli, bet hronoloģiski visjaunākajā darbā (2016) interpretēts klasiskais mīts par lepnības pārņemto Ikaru, kurš ignorējis brīdinājumu nelidot pārāk tuvu saulei, līdz zaudējis spārnus un gājis bojā.
Kopumā nevar nepamanīt, ka Gunāra Kroļļa brīvie klejojumi laikā un telpā ir formas ziņā gana radniecīgi sirreālismam un daļēji uztverami kā tā vēlīns atvasinājums. Vienlaikus kultūras citātu blīvums neliecina par revolucionāri spontānu zemapziņas impulsu glorifikāciju; lai arī tie var būt svarīgi, tomēr kopiespaids drīzāk vedina uz kāda atbildīga, racionāla vēstījuma paušanu – iespējams, lokāli savdabīgas sirreālisma adaptācijas rezultātu.
"Gradācijām tik bagātā, melnbaltā vizuālā valoda – kā liecina izstādes nosaukums – ir kļuvusi par efektīgu kontrastvielu, dodot iespēju meistaram precīzi raksturot ne tikai dažādu laikmetu kontrastus un traģiskas kolīzijas, bet arī paust savu nostāju un izlikt atbilstošus akcentus" (no izstādes anotācijas). Kā redzams, viens no izstādes nolūkiem ir atklāt kaut ko svarīgu, kas saskan arī ar tās nosaukuma medicīnisko funkciju – uzrādīt saslimšanu vai arī kliedēt aizdomas par to.
Tiesa, kādas tieši kolīzijas atainotas un kāda nostāja pausta, daudzos gadījumos var palikt aptuvens un neskaidri nojaušams (tas gan ir diskutabli, bet varbūt līdzās darbiem būtu derējuši arī īsi autora komentāri?). Atliek paļauties uz universāli pazīstamām vizuālām konstantēm, piemēram, nemiers un bažas ir jūtamas objektu nestabilitātē un līdzsvara meklējumos, kas īpaši uzskatāmi atspoguļojas darbā Apvērsums (2012).
Izstāde
Kontrastviela. Gunārs Krollis. Grafika
LNMM līdz 21. janvārim