Grupas Muse koncerta recenzija. Lāzeru pavēlnieki

Piķa melnu tumsu sašķeļ lāzeru stari, draudīgi pulsējošu sarkanu gaismu oreols iezīmē telpas idejisko centru. Monotoni un nolemti sāk dunēt pirmie akordi. Varenība un plašums, nolēmēti ļaužu stāvi milzīgā pūlī, plecu pie pleca, visiem skatieni pavērsti augšup, vēro, kā alumīnija debesīs atspīd prožektoru gaismas un tuvojas kas milzīgs un  nenovēršams. Metāliska sievietes balss no kādas starpkontinentu ziņu pārraides vēsta par draudošo elektroenerģijas patēriņa samazināšanos, kas sagraus pasaules ekonomiku. Nē, tie nav kadri no kādas apokaliptiskas Holivudas filmas. Tieši tāds bija britu trio Muse koncerta ievads 13. decembrī Arēnā Rīga – nedēļu pirms dažādu mistiķu jau kārtējo reizi pasludinātā pasaules gala. Arī Muse vēsta par pasauļu izbeigšanos, gluži kā tādas erīnijas trijatā sola iznīcību, esošā sabrukšanu, lai celtu jaunu, labāku vietu, kur dzīvot.

Britu mūzikas daidžests

Pret varas mašinēriju, pret ekonomikas žņaugiem, par cilvēka īsteno būtību – par spīti savam multimiljonāru statusam, Muse dalībnieki joprojām ir gana kareivīgi, lai arī aparatūru baseinā vairs nemet un, šķiet, ir labi iekļāvušies pastāvošajā konjunktūrā. Ambicioza ir viņu vēstījuma muzikālā puse ar pamatīgiem timpānu belzieniem, trompešu vaidiem, nedaudz operetiski un pavisam noteikti – roķīgi eklektiski. Savā ziņā Muse piedāvā gandrīz vai britu mūzikas daidžestu, un tā arī līdz galam nav skaidrs, vai muzikālās references uz citu radītām melodijām ir  nejaušība vai apzināts gājiens – jau iepriekš daudz minētas jūtamās ietekmes no  Queen, U2 un Radiohead, jaunajā albumā The 2nd Law parādās arī Led Zeppelin intonācijas – dziesmas Kashmir klātbūtne skaņdarbā Supremacy ir vairāk nekā jūtama, taustiņu skaņa brīžiem šķiet aizņemta no Coldplay, un kur nu vēl pēkšņā un neierastā dabstepa klātbūtne.

Koncerts izskan uz The 2nd Law – grupas jaunākā, pēc kārtas sestā, albuma – viļņa, kura nosaukums veltīts otrajam termodinamikas likumam un kuru savulaik  Muse līderis Metjū Belemijs raksturojis kā "kristiešu gangsterrepa džeza odiseju ar nedaudz ambienta un dumpnieciska dabstepa un metāla flamenko kovboju psihedēlijas klātbūtni". Apmēram tā arī var raksturot divu stundu ilgo priekšnesumu Arēnā Rīga. Iespējams,
tieši eklektika ir galvenais iemesls, kāpēc koncerts Rīgā pulcēja  visdažādāko publiku – vairāk nekā 11 000 skatītāju pūlī varēja manīt gan glaunas kundzītes kokteiļkleitās, gan dumpīgus jauniešus nošļukušos džinsos, gan vīrus šerpos uzvalkos. Daudzi mērojuši arī tālāku ceļu – līdz ar latviešu un krievu valodu čalās varēja identificēt arī leišu, igauņu, somu un angļu mēli.

Atsperīgi alvas zaldātiņi

Šis bija jau trešais Muse koncerts Latvijā. Pirmajos divos – gan turpat Arēnā, gan festivālā Positivus – grupas galvenais trumpis bija mūzika un personīgais šarms, kā arī rokenrola pamatvērtības, turpretim šajā reizē papildu dimensiju un milzīgu vērienu demonstrēja tehniskās iespējas, jo īpaši nepārtraukti mainīgā skatuve, kas brīžiem pārvērtās par kazino ruletes galdu, izplatījumu, labības lauku un Volstrītas baņķieru darba galdu.

Vēl pirms koncerta izskanējušais solījums par īpašu  videopiramīdu, kas būs skatuves galvenais centrs, īsti nepaskaidroja neko, vismazāk jau to, ko klātienē piedzīvoja Muse cienītāji – no neskaitāmiem ekrāniem sastiķētais ģeometriskais veidojums piedzīvoja nepārtrauktas mutācijas, gluži kā iztaustot apvārsni un iegūstot arvien jaunas formas. Šī bija viena no retajām reizēm, kad šovā tomēr nācās sasprindzināt redzi un citas maņas, lai redzētu, kas notiek uz skatuves, – Muse ir atteicies no ierastajiem milzīgajiem ekrāniem, tā vietā ik pa brīdim rēgaini parādoties uz piramīdas skaldnēm. Metjū Belemijs un basists Kriss Volstenholms kā atsperīgi alvas zaldātiņi rotē no vienas puses uz otru, brīžiem rokojoties ar faniem, tiesa, stingrā apsardzes uzraudzībā, savukārt Dominiks Hovards, lai arī piesiets pie sava bungu komplekta, spēj sarīkot ballīti, arī neizkustoties ne sprīdi no vietas.

Dehumanizācijas process

Sākotnējo militāro drūmumu nomaina arvien histēriskākas notis, no griestiem gāžas un nepārtraukti transformējas jau pieminētā piramīda, uz kuras zibošie attēli ļauj nojaust vēstījuma galveno jēgu – kaut kur ir Lielais brālis, un, lai kā arī negribētos to dzirdēt, viņš mūs vēro un ietekmē. Atceroties pirms dažiem gadiem koncertos dzirdēto, jāatzīst, ka Belamija vokālā pazudušas spalgās un nervozās nianses, lai arī balss joprojām ir plaša, tā gluži vai nomierinājusies, un tās dažas dziesmas, kas izskan no agrīnajiem albumiem (Showbiz gan šoreiz tiek ignorēts), skan mazliet savādāk nekā ierasts, taču joprojām visai atsvešināti, ar pavisam nelielām cilvēcības iezīmēm.

Dehumanizācijas procesu paspilgtina arī uzsvērtais lāzerstaru  apgaismojums, kas brīžiem telpu griež treknās šķēlēs, rada paralēlas dimensijas un žilbina, apdullina, nesaprotot, ko tagad tā emocionāli ķert un grābt. Vienā brīdī no skatuves pagrīdes iznirst melns, izgaismots flīģelis, Metjū Belemija pirksti slīd pāri taustiņiem, un gluži kā lāsts pār korporāciju galvām izskan muzikāli tik mierīgā un emocionāli ietilpīgā Explorers no pēdējā albuma, turpat virs galvas aug zāle, pamazām aizpeldi pavisam tālu prom, lai jau pēc brīža ar iepriekšējā albuma himnisko United States of Eurasia liktu visiem nostāties gandrīz vai miera stājā. Kā niecīgs, tomēr ievērojams kriksītis ir samērā neizteiksmīgā kompozīcija Save Me – gluži tāpat kā Prāta vētrai dziesmu par spogulīti dzied Jānis Jubalts un Depeche Mode atsevišķos gadījumos pie mikrofona stājas Martins Gors, arī Muse līdzīgi koķetē ar publiku, un šo dziesmu izpilda autors basģitārists Kriss Volstenholms.

Un tad jau ir noslēdzošā daļa, kurā skan dziesmas no dažādiem  periodiem. Šķiet, ar trako kovboju rokenrola gabalu Knights of Cydonia koncertam beigas būs klāt, taču grupa tiek sagaidīta ar pamatīgām gavilēm un koncertu noslēdz Londonas olimpiādes himna Survival. Tiesa, tā ir galvenā nelaime ar tiem mūziķiem, kuru kontā ir vairāk par diviem albumiem, – iespējamība nedzirdēt iemīļotākās dziesmas koncertā ar katru gadu kļūst arvien lielāka, Muse agrīno hitu fani, visticamāk, pēc Rīgas koncerta palika vīlušies, tomēr, ja abstrahējas no personīgajām vēlmēm un vēlmītēm, gala rezultātā tam visam var ielikt vienu lielu,  treknu desmitnieku.