Grāmatu popularitātes viļņus dažbrīd var salīdzināt ar apļiem ūdenī – vispirms tiek iemests akmentiņš, proti, izdots darbs, kas ar kaut ko būtiski pārsteidz lasītāju – vienalga, vai tā būtu jauno burvju skola, vampīru romantika vai drosmīgas pikantērijas –, un tālāk ap šo pirmo bezdelīgu izplūst neskaitāmi darbi, kas ar šī paša faktora palīdzību cenšas nolaupīt sev drusciņu slavas. Par šādu bezdelīgu pirms dažiem gadiem kļuva Gilianas Flinnas romāns Neatrodamā, kas spilgti uznesa uz literārās skatuves jauna tipa trillera paveidu – tādu, kurā nav sprādzienu būkšķu un asins upju, bet spriedze briest un baisākie pavērsieni notiek personāžu prātā.
Pats galvenais – šie darbi veiksmīgi izmanto "neuzticamā stāstītāja" paņēmienu, proti, vēstījums lēkā pa tēlu monologiem, un lasītājs labticīgi seko tiem līdzi, agrāk vai vēlāk apjauzdams, ka ikviens no stāstītājiem kaut kādā mērā sagroza patiesību. Šādi lasītājs tiek padarīts vienlaikus par māņu upuri un nozieguma līdzzinātāju, un psiholoģiskā ziņā šāda manipulācija, ja vien meistarīgi paveikta, ir visai neatvairāma.
Garšas baudījums
Ar šāda tipa trilleri šad tad ticis salīdzināts arī nīderlandiešu rakstnieka Hermana Koha romāns Vakariņas, kas, kopš izdošanas pirms desmit gadiem tulkots vairāk nekā piecdesmit valodās un vairākas reizes ekranizēts, tagad pieejams arī latviešu lasītājam. Tomēr, kaut gan romāna autors prasmīgi liek lietā iepriekš minētos psiholoģiskās manipulācijas paņēmienus, Vakariņas kā sens rakstāmgalds sevī glabā vēl otro un trešo slepeno atvilktni – tāpat kā grāmatas varoņi.
Vakariņas kā ēdienreize romāna nosaukumā nav nekāda pārnestā nozīme – visa darbība notiek vienā no tiem izcili dārgajiem un pārsmalcinātajiem restorāniem, kurā apmeklētājs maksā nevis par pilnu vēderu, bet garšas baudījumu. Romāns ir sadalīts nodaļās ar atbilstošiem maltītes daļu nosaukumiem – "aperitīvs", "uzkodas", "pamatēdiens", "deserts", "digestīvs" –, taču šie nosaukumi ne tikai pievēršas personāžu kulinārajām izklaidēm, bet ir arī atslēga uz tēmas un sižeta izpratni.
Pāridarījums un smeldze
Restorānā vakariņot ieradušies brāļi – bijušais skolotājs Pauls un premjerministra amata kandidāts Seržs – ar ģimenēm, lai pie galda apspriestu kādu problēmu. Aperitīva laikā vēstījums ievada lasītāju darba noskaņā, ļaujot izjust spriedzi, kas neizrunāta virmo starp tēliem, uzkodās tiek pasniegta ekspozīcija jeb stāsti no ģimenes pagātnes – te jāpiemin, ka vēstījums izskan Paula balsī un interpretācijā, tāpēc mēs jau visai agri uztveram, ka uz notikumu priekšvēsturi raugāmies caur visai specifiski krāsotu stiklu, – taču tobrīd vēl esam pārliecināti, ka tas patiešām ir stikls.
Tad seko pamatēdiens – centrālais sižeta samezglojums, kura sīkāks izklāsts šeit nebūtu vietā, jo noteikti laupītu lasītājiem pārāk daudz atklājuma prieka (ja šī romāna sakarā vispār var lietot tādu jēdzienu kā prieks), deserts, kurš sākumā sola saldu apmierinājumu, bet vēlāk pamatīgi nošķebina, un digestīvs jeb provokatīvs jautājums lasītājam – un kā mums tagad šito visu sagremot?
Šķietami nomaļu, taču patiesībā ļoti būtisku sižeta līniju, kas tekstu savij sākotnēji nemanāmā gredzenveida kompozīcijā, veido Paula privātais atmiņu stāsts, kas arī ietver vakariņas, taču gluži citādas – parastus ikvakara makaronus (piedodiet, pastu carbonara), ko Pauls pie televizora notiesā kopā ar dēlu. Šīs pagātnes vakariņas kļūst par nozīmīgu pieturpunktu stāstā, kas aizved līdz tagadnes vakariņām, – pāridarījums un smeldze ved pie jauna pāridarījuma un smeldzes, līdz zem civilizētās ģimenes fasādes iešvīkātā brūce samilst par vārda tiešajā nozīmē nāvīgu augoni. Tieši šis cikla sākums zināmā mērā nosaka to (bet to saprotam jau vēlāk), ka Paula stikls, caur kuru viņš uzlūko pasauli, jau sen kļuvis par greizo spoguli, kas ķēmīgās formās atspoguļo tikai viņu pašu.
Eiropas pilsoņu galerija
Ēdiens, pareizāk – kolektīva tā uzņemšana, jau kopš senatnes ir bijis rituāla darbība, kuras atskaņas jaušam arī mūsdienu galda kultūrā un dažu tautu paradumos – piemēram, kopā ieturēta maltīte vēl aizvien daudzviet nozīmē neuzbrukšanas garantiju. Savukārt moderno restorānu komplicētās manieres, kuru pārzināšana vai nepārzināšana automātiski ierindo ēdēju noteiktā sociālajā slānī, vairāk atgādina sarežģītu ieroču deju (kas tad galu galā ir naži un dakšiņas, ko?). Izmantojot šo neverbalizēto, bet nepārprotamo rituāla kontekstu, Hermans Kohs Vakariņās izvērš iespaidīgu diskusiju par sakrāliem jēdzieniem mūsdienu ģimenes kontekstā. Vai vērtības, kuru apstrīdēšana tiek uzskatīta par tabu, patiesi vienmēr un visur ir tā vērtas, lai tās aizstāvētu? Cik tālu drīkst sniegties tādi ikoniski jēdzieni kā personības brīvība un vecāku mīlestība? Kur meklējamas pieļaujamā robežas?
Tieši skarbais kontrasts – fakts, ka diskusija par ētiski nepieļaujamo risinās izsmalcināti civilizētajā restorāna atmosfērā, – piešķir tekstam teju neizturamu spriedzi, kurai autors ikreiz, kad lasītājam šķiet – nu jau tālāk vairs nav kur –, piemet atkal pa pagalītei. Ir kur vēl tālāk, ir! Šādi pa caurcaurēm loģiskas argumentācijas taciņu, ik pa brīdim aizdarīdams stāstu ar kādu it kā taču visiem pieņemamu domu, autors pakāpeniski ievedina lasītāju morālas ambivalences purvā, kur pirms viņa jau iestigusi visa vakariņojošā ģimenīte.
Interneta komentāros lasītāji gaužas, ka visi Vakariņu personāži esot nesimpātiski. Tā tas ir, taču jāatzīmē autora meistarība radīt acij tīkamu Eiropas pilsoņu galeriju – nebūt ne kādus tur maniakus –, kuri tomēr starp rozmarīna lapiņu aizdaru un šokolādes mērci pamanās pastrādāt to, ko pastrādā.
Noslēgumā, pacienājis lasītāju ar sarežģītu un grūti sagremojamu stāsta kulmināciju, autors vis necenšas to mierināt ar kādu pieņemamu atrisinājumu, kas ļautu nomierināt satrauktos nervus, – tieši otrādi, uzmet uz galda vēl pēdējo nodaļu Dzeramnauda. Tā sakot, šeit jums vēl. Tagad jūs esat jaunu "vakariņu" priekšnojautās. Rituālā deja turpināsies. Labu apetīti!