Pasakas ir briesmīgi stāsti, kas saudzīgi sagatavo cilvēku ziņu pārraidēm un laikrakstiem, čivina kārtējais asprātīgais portāla Twitter lietotājs. Taču par to, ka pasakas jau kopš pirmsākumiem patiešām ir visai baismi stāsti, parasti aizdomājamies reti. Un kā nu ne – laikā, kad animācijas filmu un komiksu industrija apvienotiem spēkiem strādā, lai jēdzienu "pasaka" padarītu par kaut ko cukurrožainu, stilizēti smaidīgu un katrā ziņā (ak, kā apnicis šis vārds) pozitīvu. Laikā, kad minētā industrija Andersena Mazajai nārai liedz cēli darīt sev galu, tā vietā apprecinot ar neizlēmīgi kuslo vīrišķi princi, bet Igo Parīzes Dievmātes katedrāles animācijas izskaņā Esmeraldai bezgribas murmulis Fēbs tiek piešķirts karātavu vietā. Tā teikt, un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam.
Atdzīvojas bērnu šausmu stāsti
Lai šajā saldumā pavisam neaizķeptu smadzenes, izdevniecība Liels un mazs laiž klajā rakstnieka Paula van Lona pasaku krājumu Šausmu autobuss. Un tā nu ir grāmata, kas ir ko vērts! Autobusā, kurā kāda klase dodas izbraukumā Bērnu grāmatu nedēļā (kārtējais garlaicīgais skolas pasākums), visā kaulaini zirneklīgi spocīgajā krāšņumā atdzīvojas tas žanrs, kuru no bērnības labi atminamies kā "bērnu šausmu stāstu" un kuru krietni vēlāk iestājusies pieaugušā domāšana mēģina aizmirst, rozīgi piekrāsot un piegludināt, mēģinot piešķirt bērnībai romantisma laikā izgudroto nevainības un svētuma auru. Lai viņu piķis, šo auru! Lai piesakās tas, kurš vasaras nometnēs nav čukstus stāstījis un klausījies par Sarkanajām klavierēm, Melno roku vai vannas istabā tīksmīgi drebuļojošos draugu ielenkumā mēģinājis izsaukt Pīķa dāmu! Un tad viens iekviecas: "Tur, spogulī, kaut kas pakustējās!" – un viss bars spiegdams laižas ļekās. Man tās ir saldas bērnības atmiņas – jums ne?
Šausmu autobuss šo brīvi plaukstošo mutvārdu šausmu žanru iedēsta un aplaista, proti, literarizē un pieradina, ietērpjot desmit burvīgi baisulīgos stāstos, kurus jau aprakstītajā autobusā klāsta rakstnieks Nelgumurds, un meistarīgi savijot bērnu šausmenīti ar to, ko gudrais pieaugušais nodēvētu par urbāno leģendu un kā saknes stiepjas, tavudieniņ, kur dziļi kolektīvajā zemapziņā. Grāmatā atdzīvojas mītu, ticējumu un asociāciju pasaule – pasaule, kurā šausmina ne tikai ciema vecenīte ar ļaunu aci un mītiski atdzīvojies skelets, bet bailes raisa arī visparastākie sadzīves priekšmeti – kaķu zāles podiņš, ādas atzveltnis, dzimšanas dienas torte ar svecītēm – un var izrādīties, ka pat paša vecāki nav iztēlotais drošais patvērums... Noslēpumains zooveikaliņš, mācību pārziņa kabinets, tukša pludmale un paša guļamistaba – ja bailes eksistē, tad tās eksistē visur. Un jo īpaši bērnam, kura acīs pasaule jau tāpat ir neizprotamas loģikas un biedējošu sakarību pārpilna.
Briesmonis stāv aiz muguras
Bērnu šausmu stāsti mūsdienu folklorā sastopami ar divu veidu atrisinājumiem – vienā gadījumā tiek izraisīta smieklu katarse, šķietami šausminošajai situācijai piedāvājot negaidītu un komisku atrisinājumu (tēvs, māte, brālītis naktī noslēpumainu trokšņu pavadījumā pa vienam pazūd no savām gultām, bet beigās izrādās, ka visa ģimene virtuvē draudzīgi labo pilošo ūdenskrānu; baisā roka, kas naktīs pastiepjas no klavierēm un prasa kūciņas, pieder Raimondam Paulam, kurš pasakai atbilstošā loģikas samežģījumā spēlē gammas instrumenta iekšienē, utt.). Pasmejoties par bailēm, tās izzūd tāpat kā Harija Potera pretinieks Bubulis, kad tam raida virsū ķiķināšanas buramvārdus. Otrs noslēguma variants – šausmas izrādās īstas, katarse piemeklē nevis smieklu, bet baiļu eksplozijas veidolā. Pauls van Lons Šausmu autobusā izmanto tieši šo atrisinājuma paveidu bez atbrīvojošās humora devas beigās. Un noslēgumā seko visbaisākais – izrādās, ka arī visu ietverošais "rāmis" – šķietami droši distancētais stāsts, kurā ripo autobuss un ar skolēniem runā Rakstnieks, – nav bez šausminoša noslēpuma... Grāmatas pēdējais stāsts lieliski realizē šausmu literatūras galveno uzdevumu, nojaucot barjeru starp lasītāju un tekstu un parādot, ka aprakstītais briesmonis nav tikai droši ieslodzīts lappusēs – nē, patiesībā tieši šobrīd tas stāv tev, mīļo lasītāj, aiz muguras!
Kad grāmatas vāks aizvērts un rakstnieka (īstā, nevis grāmatas tēla!) mierinājums, ka viņš taču to visu tikai izdomājis, uzklausīts, gribas aizdomāties: patiesi, kāpēc mēs – gan mazie, gan lielie – tā mīlam baidīties? Šausmu stāstos, jo īpaši bērnu šausmu stāstos, zemapziņā noglabātais un "civilizētais" mītiskais slānis projicējas bez pasakas saudzējošā simbolisma un laimīgajām beigām. Un katra stāsta galā uzglūn nāve – un nevis mošķa vai trejgalvu pūķa, bet gan tevis paša nāve, neizprotama un neatšifrējama. Nāve lūr no nedabiski audzelīgās kaķu zāles (asociācijas ar Vladimira Kaijaka superrozi ir īsti vietā!), no dubļu lāmas, gleznas kāpņu telpā un slīkoņa klauvējieniem pie durvīm, nāve gozējas ar savu īsto vaigu bez reliģijas rāmi vizošā aizpasaules solījuma – brutāla, asiņu, gļotu un puvuma ielenkta. Bet, nemitīgi vērojot zobus ņirdzošo galvaskausu uz sava rakstāmgalda, varbūt iemācāmies ar to sadraudzēties? Gudri ļaudis apgalvo, ka kārtīga izbaidīšanās no iedomātām – un pārdabiskām – lietām palīdzot labāk tikt galā ar tām (gauži dabiskajām) bailēm, kuras mūs vajā ikdienā. "Bailes vienmēr ir lielas," raksta šausmu klasiķis Stīvens Kings. "Nāve vienmēr ir liela. Un tās abas vienmēr pavada cilvēku. Bet tikai šausmu un pārdabisko parādību rakstnieks var pilnībā rast katarsi šīm cilvēka pavadonēm." To apstiprina arī Šausmu autobusa autors, piebilzdams: "Vienīgā izeja no šausmu pasaules [ir] fantāzija."(106. lpp.)