Osvalds Zebris līdz šim rakstniecībā sevi pierādījis ar vēsturisko romānu Gaiļu kalna ēnā (Dienas grāmata, 2014), kas apbalvots ar Eiropas Savienības Literatūras balvu. Par pirmo grāmatu Brīvība tīklos (Jāņa Rozes apgāds, 2010) autoram tika piešķirta Latvijas Literatūras gada balva par spilgtāko debiju. Tomēr arī Osvalda Zebra ceturtā grāmata ir sava veida debija – jaunā žanrā, jo romāns Māra rakstīts jauniešu auditorijai.
Savas vērtības
Jauniešu literatūras žanrs latviešu literatūras ainā ir visai neredzams. Bērnu literatūra ir piedzīvojusi sava veida renesansi, taču jauniešiem latviešu literatūra ārpus atsevišķiem fantāzijas žanra darbiem ir piedāvājusi visai mazu izvēli. Kā uzrunāt mūsdienu jauniešus tepat Latvijā? Tas ir sarežģīts un neskaidrs jautājums, uz kuru meklē atbildi Osvalds Zebris. Autors mēģina uzķert kontekstu, kādā dzīvo mūsdienu jaunieši: no vienas puses, viņi ir uzauguši ar Hariju Poteru, no otras – ar latviešu folkloru. Osvalds Zebris stāsta par meiteni Māru, ievijot pēc iespējas vairāk atsauču uz latviešu kultūras parādībām – līdzās Poteram, Koelju un lego klučiem savā grāmatā viņš ieraksta arī mūsdienu dzejnieku Kārli Vērdiņu un pašmāju mūzikas pērli Melanholisko valsi. Tādējādi autors rāda lasītājiem, ka līdztekus no Rietumu kultūras pārņemtajiem tēliem mums ir arī savas vērtības, latviešu kultūrā ir līdzvērtīgi izcili darbi, uz kuriem būvēta vismaz daļa mūsu identitātes.
Grāmatas tēli, viņu iekšējie un ārējie konflikti un kvesti ir piederīgi divām dažādām pasaulēm – Rietumu kapitālistiskajai un otrai – pirmatnējai pasaulei, kurā viss balstās uz nesatricināmiem pamatiem. Tā vien šķiet, ka Osvalds Zebris sev ir izvirzījis uzdevumu atrast un apliecināt latviešu mitoloģiskās ainas vietu mūsdienu kultūras kontekstā, ko iezīmē globālas asis. Arī valodā autoram ir izdevies radīt mūsdienās jau pierastās angļu valodas lietojuma, jauniešu žargona un īpaši izvēlētas literārās valodas sinerģiju. Valodas nacionālistus šī grāmata šokēs, taču jauniešu lasītāju auditorijas sirdis tā atslēgs.
Bēru aina prologā
Grāmatā aprakstīts Māras ceļojums no vidusskolas iesvētību cirka priekšnesuma līdz bohēmai alternatīvās subkultūras kopienā un beigās – nāvei. Jau grāmatas prologs lasītāju nesagatavotu iemet bēru ainā. Līdz ar to melnā grāmata ar mākslinieces Elīnas Brasliņas zīmējumu uz pēdējā vāka, kur uzzīmēta Māra, kas nober vienu no trim saujām smilšu, varētu šķist iederīga stereotipā par latviešu literatūras nereti drūmo un smagnējo toni. Un tāda šī melnā grāmata arī ir. Protams, netrūkst arī iedvesmojošu brīžu, kuros virsroku tomēr ņem taisnīgums, draudzība, piedošana un izpalīdzība.
Kurš mirs, tas ir jāizlasa pašiem. Autoram izcili ir izdevies noturēt spriedzi ap letālo notikumu, liekot minēt, vai tā būs pati Māra, kura tomēr nespēs iziet sveikā cauri jauna cilvēka elles lokiem. Iespējams, tas būs Māras trauslais draugs Pauls, kurš neizturēs, lai gan ir pieradis, ka par viņu ņirgājas spēcīgāki džeki, un, citus glābjot, viņš pats izkrīt pa logu. Tā var būt arī seksīgā bārbijmeitene Amanda, kura saietas ar vecāku vīrieti, kurš viņu lutina ar dāvanām, bet dažkārt, nespēdams kontrolēt savas dusmas, iekausta. Varbūt tas ir vēl kāds cits?... Romāna centrā ir jauniešu nedienas, kas nobriedušākam raksturam varētu nešķist milzīgas kā pasaules gals, tomēr neapzinātais draugu, klasesbiedru, skolotāju un vecāku spiediens nereti konkrētas norises liek uztvert sakāpināti. Grāmatas lielākā daļa veltīta laikā koncentrētam attiecību un intrigu mudžeklim, kas sasienas ap kādu netīšu pāridarījumu.
Pasaules kārtība
Vienas no būtiskākajām attiecībām ir Māras attiecības ar māti. Māte sirsnīgi rūpējas par meitu, taču meita ir pārņemta ar savām pieaugoša cilvēka problēmām. Lai gan iekšēji Māra izjūt mīlestību, tomēr bieži nespēj to adekvāti manifestēt. Tēvu Māra nav redzējusi desmit gadu, starp viņiem nav aktīvas kontaktsaiknes, tomēr grāmatas beigās autors mums ļauj ieraudzīt arī Māras tēti. Osvaldam Zebrim ir izdevies neizvairīties un apzināti pievērsties neviennozīmīgajam šķirtas ģimenes jautājumam, niansēti atspoguļojot visu iesaistīto pušu – mātes, tēva un Māras – psihoemocionālo stāvokli un reakcijas. Apsveicama ir rakstnieka uzdrošināšanās pievērsties realitātes atspoguļojumam, nevis atražot realitātē reti sastopamu idilli. Iespējams, šķirtās ģimenes rūdījums licis Māras saknēm ietiekties dziļāk, lai stabili stāvētu uz zemes un nedienu birums, kas viņu piemeklē grāmatas sižeta kāpumos un kritumos, nespētu viņu iznīcināt.
Sižetiski grāmata būvēta uz dažu jauniešu savstarpējām attiecībām neilgā laikaposmā un ļauj ielūkoties to vēsturē. Lielākā daļa notikumu tiek rādīta cauri biezam žargona slānim klātienes un whatsapp dialogu veidā. Lai gan pārsvarā notikumiem tiek sekots no Māras skatpunkta, brīžiem lasītājs nesagatavots tiek ieslidināts arī citu varoņu ādā, un ir vajadzīgs laiks, lai notiktu pārslēgšanās. Grāmatas beigu daļā tiek nojaukts notikumu ritms un atmosfēra, Māra iesaistās negaidītā pavērsienā pavisam citā kompānijā – kādā radošu cilvēku komūnā, kas paver Mārai alternatīvu skatu uz notiekošo un pasaules kārtību kā tādu. Savukārt grāmatas noslēdzošā daļa nāk, no vienas puses, negaidīti, no otras puses, – lasītājs jau prologā zināja, ka viens no varoņiem mirs.
Radīt konkrētajai lasītāju auditorijai piemērotu vizuālo ietērpu, turklāt nezaudējot autora tekstā ierakstīto nopietnību, izcili ir izdevies māksliniecei Elīnai Brasliņai, kuras grafiskie attēli ielikumos starp nodaļām īsumā atspoguļo katrā nodaļā savērptos sižeta mezglus. Elīnai Brasliņai jau līdz šim ir izdevies kāpināt neskaitāmu grāmatu stilīgumu, un jācer, ka turpmāk lasītāji varētu sagaidīt Māras grafiskā romāna versiju un tā kļūs par vienu no nedaudziem grafiskās literatūras paraugiem latviešu literatūras telpā.