Piesakot doktora disertācijā balstītu grāmatu, jāatzīst, ka tas nozīmē papildinājumu grāmatplaukta "nopietnajam" galam; vienlaikus pārlieka sarežģītība vai zinātnisks žargons noteikti nebūs šī darba problēma. Mazāk ierasta ir socioloģiski un institucionāli tendētā metode, kas citviet pasaulē sen pārvērtusies meinstrīmā, bet šeit tikai pakāpeniski iegūst zināmu svaru pēc kādreizējā padomju primitīvās socioloģijas diktāta. Tajā māksla pamatā bija visspēcīgu sabiedrisko formāciju ģenerēts produkts; atmetot tamlīdzīgus pagātnes reliktus, tomēr nav šaubu, ka mākslas radīšanā un patērēšanā iesaistīto institūciju izpēte var sniegt saistošas atziņas. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ilggadējā speciāliste Ginta Gerharde-Upeniece arī uzsver, ka "..tā ir apcere par māksliniekiem, kas bija ne tikai ieceru realizētāji, bet arī domātāji un valstisko ideju virzītāji" (10. lpp.).
Saskaņā ar izvēlēto pieeju periodizācija izriet no politiskās vēstures – vispirms Mākslas dzīve demokrātiskajā Latvijā. 1918–1934, kam seko Mākslas dzīve autoritārisma posmā. 1934–1940 (Sarkanā epizode jeb 1919. gada padomju terors gan gluži neiekļaujas demokrātijas posmā, bet to iznest kaut kur ārpusē arī būtu sarežģīti). Katras nodaļas vispārējam raksturojumam seko pārskats par galvenajām institūcijām un atsevišķiem mākslas sabiedrisko funkciju segmentiem – Izglītības ministrijas darbību, Kultūras fonda aktivitātēm, Latvijas Mākslas akadēmiju, muzejiem un kolekcijām, valsts pasūtījumiem, kā arī mākslas lomu diplomātijā un starptautiskajā reprezentācijā. Teksta pamatu veido ar attiecīgo institūciju vai tēmu saistīto mākslas dzīves norišu aptuveni hronoloģisks izklāsts, ko papildina apjomīgs citējumu spektrs – mākslinieku un kultūras darbinieku dažbrīd patētiski frāžaini, citkārt kolorīti un trāpīgi viedokļi par to vai citu jautājumu. Līdz ar to lasītāja ieguvums ir ne tikai faktos un skaitļos balstīta informācija, bet arī zināms teorētiskās domas, refleksiju un publicistikas vēstures lauks.
Problēmas un atklājumi
Paralēles ar daudz nesenākām situācijām uznirst ne reizi vien, piemēram, biežās ministru maiņas, grūtības savienot ministra amatu ar profesionālo darbu, ierēdņu pasivitāte un nekompetence, 1929. gada finansiālās krīzes iespaids (arī amizantais "konsolidācijas" priekšlikums līdzekļu taupīšanas labad veidot trim Baltijas valstīm kopīgu konservatoriju un mākslas akadēmiju!), nespēja nonākt līdz lielu projektu realizācijai (neuzceltā mākslas muzeja ēka) u. tml. Iegūstama informācija par Kultūras fonda finansējuma procentuālajiem apmēriem dažādās nozarēs un laikposmos, stipendiju piešķīrumiem un prēmiju saņēmējiem. Diskusijās par mākslas akadēmijas nepieciešamību mākslas izglītībā figurē gan modernistu tribūna Romana Sutas kaismīgā kritika, kas uzsver, ka akadēmijās "pasniedzēji pelnījās amatus, titulus, ordeņus, pensijas, skolnieki kropļojās, tie bija tikai objekts profesoru karjerismam", un iesaka mācīties "privātās jeb valsts darbnīcās" (53. lpp.), gan ilggadējā akadēmijas rektora Vilhelma Purvīša slēdziens, ka "(..) pie vienas personas mākslu iemācīties nevar, var iemācīties tikai pakaļdarināt tai personai. Tikai personu kolektīvs, kas pazīst mākslas tradīcijas (t. i., izglītots specialitātē), var dot to pamatu, bez kura pats apdāvinātākais indivīds paliks diletants" (58. lpp.). Mazzināma epizode saistīta ar kreisā rakstnieka Andreja Upīša apcietināšanu par pretvalstisku rīcību komunistu varas posmā 1919. gadā; Purvītis esot liecinājis viņam par labu, sakot, ka Upīša dotā rīcības brīvība ļāvusi glābt muzeja vērtības no izlaupīšanas, boļševikiem atkāpjoties (70.–71. lpp.). Tāpat Baltijas valstu konference Bulduros (1920) (128.–131. lpp.) norāda uz plašāk nezināmām, pozitīvām, bet neīstenotām starpvalstu sadarbības iestrādnēm kultūrpolitikā.
Mākslinieki valsts paspārnē
Autoritārismam veltītās nodaļas sākumā lasāmais vēsturnieka Edgara Andersona citāts par Kārļa Ulmaņa apzināto izvēli – veicināt labklājību un palikt tautas atmiņā kā "labo gadu" simbolam, nevis gatavoties aizstāvēšanās karam – komentēts kā pasivitāte, kuras "sekas nākamās paaudzes izjūt vēl šodien" (195. lpp.), uzjundot būtībā neatrisināmo strīdu par militāras pretošanās jēgu vai bezjēdzību, par to, vai Ulmaņa "palikšana savā vietā" bija Latvijas valsts iznīcināšana vai izglābšana no vēl lielāka posta. Tomēr domāt par šīm izvēlēm un to konsekvencēm nekādā ziņā nav lieki, jo vēsturei ir nelāga tendence atkārtoties, ja to aizmirst.
Nekur mūsdienās nav zudis arī jautājums, vai un kā nodrošināta eksistence valsts paspārnē ir savienojama ar radošo brīvību. No vienas puses, mākslinieki tieši autoritārisma posmā jutušies finansiāli atbalstīti un vajadzīgi: "Valsts piedāvāja reālu, t. i., apmaksātu, iespēju pašizpausties, ja pašizpausme sakrita ar oficiālo ideoloģiju, bet šo noteikumu pieņemšana jau bija katras radošās personības individuāla izvēle" (199. lpp.). Citviet gan atzīmēts viedokļu dažādības trūkums un ideoloģiskā atmosfēra, kas bijusi "nesalīdzināmi iecietīgāka nekā totalitārā režīma lielvalstīs (piem., Vācijā un Itālijā), tomēr tā pastāvēja" (198. lpp.). Presē ieteiktās metodes mākslas uzplaukuma veicināšanai, piemēram, došanās uz lauku saimniecībām iepazīt dzīves ritmu un darbarīkus, "kuru attēlojums mākslinieku darbos dažkārt nesaskan ar īstenību" (203. lpp.), nolasāmas kā brīdinoši priekšvēstneši socreālisma agrīnās fāzes – staļiniskā naturālisma – doktrīnai. Kā pozitīvs process parādās muzeju decentralizācija – izvēršanās provincē –, kas nebija tiešs politisku lēmumu rezultāts, tomēr perfekti saskanēja ar mākslas un tautas tuvināšanas lozungiem. Secinājumam, ka "Eiropas vēsmas atnesušais modernisms 20. gs. 30. gados netika atklāti noniecināts" (252. lpp.), var iebilst, ka gana neiecietīgi izteikumi par "svešajām", "destruktīvajām" un "kreisajām" strāvām nebūt nebija reti; dažkārt pat izbijuši modernisma adepti to uzlūkoja atklāti negatīvi, un latviskā gara slavinājums bija modernisma kritikas medaļas otra puse. Grāmatā kopumā vērojama tiekšanās pēc piesardzīgi objektīva vidusceļa autoritārisma vērtējumā, līdzsvarojot ieguvumus un zaudējumus samērā drošā attālumā gan no padomju ideoloģijai tipiskās "fašistiskā režīma" demonizēšanas, gan arī no daudzu latviskuma sargu nekritiskās sajūsmas. Varbūt šīs kritikas varētu subjektīvi vēlēties vairāk, bet ir arī atstāta telpa lasītāja paša spriedumiem, balstoties uz bagātīgo faktu materiālu.
Grāmatas vizuālais tēls ir nepārprotama atsauce uz žurnāla Senatne un Māksla (1936–1940) noformējumu. Tekstam pievienotas arī dažādu dokumentu kopijas, starp kurām ir gan likums par Kultūras fondu, gan Latvijas Mākslas akadēmijas satversme, gan Brāļu kapu komitejas statūti u. c. Ilustrāciju klāstā nav grūti atpazīt kanoniskus starpkaru perioda darbus, taču sniegts ieskats arī plašai publikai mazāk pazīstamās lietās, piemēram, Rīgas pils Svētku zāles griestu gleznojumos, kas bija savdabīgs 30. gadu beigu megaprojekts. Novērtējami ne tikai īstenotie darbi, bet arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā saglabātie meti. Atšķirībā no vairākuma publikāciju grāmatas nodaļu kopsavilkumi ir nevis angļu, bet franču valodā, kas atspoguļo autores frankofilo ievirzi un padara izdevumu par labu ciemakukuli kontaktos ar Franciju.