Čehu rakstnieka Josefa Škvorecka romānus (nule kā iznākušais ir otrais latviešu valodā lasāmais darbs – pērnajā pavasarī lasītājus priecēja Cilvēka dvēseles inženiera stāsts) lasīt ir viegli. Viņa ironiskais stiliņš, kuru, pateicoties brīnišķīgajam tulkotājam Jānim Krastiņam, pilnībā varējām izbaudīt arī pirmajā romānā, tā vien aicina pasmaidīt. Īpaši jau tāpēc, ka romānā Lieliskā sezona sveiks un vesels, tikai gadus trīsdesmit jaunāks, atkal ierodas Danijs Smiržickis, kuru, kā noprotams, var dēvēt par autora alter ego.
Hormoni un daiļais dzimums
Kosteleca, ar kuru esot domāta J. Škvorecka dzimtā pilsēta Nāhoda, vācu laikā ir bijusi diezgan miegaina pilsētiņa, kurā nekas daudz nav noticis. Vismaz tādu iespaidu cenšas radīt rakstnieks. Tā kā viņam pašam 1941. gadā ir vien nieka 17 gadu, ir brīnišķīgi, ka teju trīsdesmit piecus gadus pēc notikušā rakstītā romānā autors spējis saglabāt vieglprātīgu puiciskumu un sirsnīgu teļaprieku.
Ir 1941. gads vai apmēram tā, Danijs mācās ģimnāzijas vecākajā klasē, un viņam ir divas lielas aizraušanās – džezs, kuru gan vācieši ir aizlieguši, un meitenes. Pārējais Danijam slīd garām it kā nepieskaroties – mācībās viņš knapi velkas astē, ik gadu piedzīvojot pa pēceksāmenam, draugu viņam ir maz un lielākoties pa džeza līniju, politika neinteresē, un vispār... Ko gan var gaidīt no hormonu plosīta pusaudža? Viņš sapņo vienīgi par meitenēm, "manām divdesmit trijām aitiņām", viņš runā par meitenēm, un pat tad, kad viņš runā ar meitenēm, viņš runā par meitenēm.
Visas manas aitiņas
Kad citātā minēju divdesmit trīs "Danija aitiņas", tā nebija kļūme. Tieši tik daudz meiteņu Danijs gada laikā mēģina, sacīsim, savaldzināt un pierunāt uz ko vairāk nekā pāris slepenām bučām.
Nezinu, kā šos palaidnīgos, lai gan diezgan nevainīgos stāstiņus uztver lasītājs vīrietis, taču man jaunā cilvēka sirds plašumi bija zināms atklājums – Danijam tiešām patīk visas divdesmit trīs meitenes, un katra atsevišķi šķiet tieši tik apburoša, lai viņš būtu gatavs uz visu. Par laimi Danijam uz visu nav gatavas minētās meičas – vismaz ne visas uzreiz, un labi vien ir. Ko gan nepieredzējušais brašulis iesāktu, ja kaut puse aplidoto daiļavu dāvātu ne tikai sirdi, bet arī citas ķermeņa daļas? Viņš pats gan iztēlojas sevi par īstenu Kazanovas pēcteci, turklāt glaimu migliņu jauno dāmu acīs pūš ja arī ne pārlieku profesionāli, tomēr diezgan interesanti gan. Un jau šajā vecumā Danijam ir skaidrs: atzīties melos vajag tikai tad, ja esi pieķerts, tā sacīt – in flagrantis, un arī tad labāk klusēt nekā atzīties. Tā nu liktenis, džeza ritmiem skanot, liek Danijam locīties kaislību viļņos. Irēna, Marija, Karla Marija un Marija Karla, Kristīne, Alena...
Gandrīz, gandrīz...
Lasot par jaunā meitu ģēģera piedzīvojumiem, es ik pa brīdim ieķiķinājos, bet lielākoties smaidīju. Sameklēju, protams, arī Danija un draugu spēlētās džeza dziesmas, lai ar baudu paklausītos Lūisa Ārmstronga dziedāto Dinah, ierakstu, kurš tapis vēl pirms Danija – 1933. gadā, dungotu līdzi Sweet Georgia Brown, Everybody Loves My Baby un citām dziesmām, lasot un priecājoties par puišu sīkajām blēdībām – attiecīgajiem skaņdarbiem viņi izdomā neitrālus vācu nosaukumus. Laikmets un mūzika – tas ir kaut kas tāds, pēc kā vienmēr ir iespējams ilgoties. Taču nesteidzīgā Kostelecas dzīve nav nemaz tik vienkārša, kā sākumā šķiet.
Paralēli Lieliskajai sezonai lasot Lorāna Binē romānu HHhH, kura darbība daļēji notiek Čehijā mazliet pēc romānā aprakstītā laika, tikai kādu gadu vēlāk, kad vācu okupācijas vara kļūst daudz stingrāka, kļūst skaidra arī J. Škvorecka romānā valdošā dekameroniskā atmosfēra: gaisā virmo nāves briesmas. Un cilvēce kopš laika gala ar šīm sajūtām ir cīnījusies vairākos veidos. Ballēties līdz aizmirstības robežai ir daudz jautrāk nekā klusiņām gatavoties atentātam pret kādu no okupācijas vadoņiem, vai ne?
Taču okupācijas varas sagādātās neērtības Danijam un viņa draugiem izpaužas ne tikai apstāklī, ka džezs ir aizliegts, bet arī tajā, ka ikviena publiska uzstāšanās jāsaskaņo ar varas pārstāvi (un nodaļa par to, kā Danijs un Jareks dodas pie Regierungskomissär Kühl jeb Kīla kunga saskaņot uzveduma libreta tekstu, ir viegli iedomājama arī padomijas vai jebkuras citas totalitāras valsts apstākļos). Un tad pavisam nemanāmi visā priecīgajā aplidošanas cirkā ielavās īss, bet skarbs stāstiņš par to, kā divi absolūti apolitiski pusauga džezmeņi izvēlas nevis jauki pavadīt laiku ar meiteni, kas apsolījusies, bet kopā ar gausu katoļu mācītāju veselu nakti pārraksta baznīcas grāmatas, lai nākamajā rītā vācu ierēdnis neatklātu, ka čehu puisis ar ebreju meiteni apprecējies jau pēc aizlieguma.
Mazie stāstiņi, kas izgaismo atmiņu ainiņas, veidojot līksmu situāciju komēdiju, tomēr rāda arī laikmeta skarbo seju. Un tas visu padara vēl cilvēciskāku.