No pirmā acu uzmetiena bosniešu izcelsmes rakstnieka Sašas Stanišiča grāmata Kā zaldāts labo gramofonu organiski ieguļas tajā pašā plauktiņā, kurā rodami vēl citi nesen tulkoti latviešu lasītājam pasvešāku tautu autoru darbi, kuros vēstures un kultūras norises tvertas caur bērna nepastarpināto, gaišo skata prizmu: Armēnija Narinē Abgarjanas grāmatā Maņuņa, Igaunija Lēlo Tungalas stāstā Biedrs bērns, Afganistāna Hāleda Hoseīnī Pūķa ķērājā un citi.
Grāmatas pirmās epizodes, kurās rosās izdomas pārbagātais astoņgadnieks Aleksandars ar bērna vērīgumu un bērna loģiku, kurā vēl nav novilktas robežas starp racionālo un maģisko un kurā pieaugušo izdarības asociatīvi saistās ar maģiskām darbībām un dzīve rit noteiktu, drošu loku, vispirms rosina asociācijas ar serbu režisora Emira Kusturicas filmām – tikpat pilnas drastiska humora, slāviska temperamenta un labdabīgi pamelnas ironijas. Mazā Sašas vecāku mājās, piemēram, ar vērienīgu ballīti tiek ievētīta jaunā iekštelpu tualete, radinieki sakaujas par kapelas mūziķu izvēlēto repertuāru, un pat vectēva Slavko nāve, ar kuru aizsākas vēstījums, šķiet iederamies kopējā gaiši ietonētajā ritējumā – jā, skumja un neizprotama, tomēr loģiska cikliskā laika sastāvdaļa.
Naidīgo pasauļu dēls
Šo priekšstatu zaudējam brīdī, kad izskaņai tuvojas pirmā teksta ceturtdaļa. Ciklisko dzīves ritmu, kurā ir mūzika un maltās gaļas plūmes, jocīgi radinieki un papīra burvju cepures, pēkšņi pārrauj notikumi, kas turpmāk iezīmēs tikai lineāru ritējumu: sākas Dienvidslāvijas pilsoņu karš, kura pirmajā gadā 1978. gadā dzimušajam Sašam (ja šajā gadījumā pieņemam, ka Aleksandars vismaz daļēji ir pats autors) ir tikai četrpadsmit gadu. Piepeši teksts iegūst pilnīgi citādu intonējumu, kuru, kā apjaušam, autors jau labu laiku atskaņojis apbrīnojami muzikālā teksta fonā.
Dzimtajā Višegradas pilsētā "ar troksni un dipoņu" ienāk kāzinieki – un ne jau tādi, kādus mēs domājam. Alktā līgava ir pati pilsēta, ar kuru iekarotāji apietas tāpat kā vēsturiski daždien iekarotāji rīkojas ar pakļautu sievieti. Bērnības pasaku maģija, ticība, ka ar vectēva sameistaroto burvju zizli iespējams tā darinātāju uzcelt no kapa, spēji pārtop sirreālā absurda teātrī, kurā maģijai ir citi – ļauni – vaibsti. Zēna bērnības fascinējošā upe Drina no runājošas straumes, kurā nomakšķerēt neredzēti lielu samu, pārtop par upi, kuru aizsprosto tajā sasviestās upuru miesas.
Tikai tagad sākam pievērst uzmanību tam, kas ir pats Saša – serbu tēva un bosniešu mātes, abu naidīgo pasauļu, dēls. Šis kara kontekstā tik būtiskais fakts gan nekur nav minēts tieši, taču to skaidri izstāsta personvārdi: tēvamāte Katarina un tēvs Slavko, mātesmāte Fātima un tēvs Rafīks. Kad Višegradas mājā ierodas zaldāti, izrādās, ka likteni var noteikt tieši vārds, un Saša izmisīgi velk prom no ugunslīnijas gaišmataino musulmaņu meiteni Asiju, atkārtojot kareivjiem: viņu sauc Katarina, Katarina.
Nepabeigtie stāsti
Tikai vārds nosaka līniju starp dzīvot un nedzīvot. Naids starp etniskajām grupām, kāda Sašas mājās nekad nav bijis, tagad plēš uz pusēm zēna dzimto zemi, līdz Aleksandara ģimenei, tāpat kā vēl vairākiem miljoniem Bosnijas iedzīvotāju kara laikā, atliek tikai viens – bēgt. Nonākusi Vācijā, ģimene vismaz šķietami atkopjas no traumām, taču Aleksandars joprojām nes sevī gan savas dzimtenes upi, gan drupas.
Viņš ir dzimis stāstnieks, kurš pēc vectēva nāves apņēmies stāstīt tikai nepabeigtus stāstus, būt, kā pats teic, nepabeigtības priekšsēdētājs. Jo beigas ir un paliek beigas. Un skolā rakstītie "dīvainību pilnie" sacerējumi, kuri dzen izmisumā sociālistiski pareizos skolotājus, pamazām kā tāda zēna iekšējā Drina no strautiem, pietekām, upītēm izvēršas putojošā vārdu straumē, kas nes sev līdzi visu – zivis un nogalinātos, dziesmu vārdus un pionieru solījumus, mīklu abrā un šauteni plecā, nepabeigtus zīmējumus un salauztas sirdis. Tādējādi stāstījums nav hronoloģisks, tajā iejaucas, iespraucas citi laiki, citu tēlu vēstījums, brīžiem pat veidots pēc austrumnieciskā "stāsts stāstā" principa, tomēr katra urdziņa tek kopīgajā teksta Drinā, un neviena no tām nav pašmērķīga.
Caur stāstiem jau pieaugušais Aleksandars cenšas atsaukt sevi vietā, kur cikliskais laiks vēl rit nepārrauts, kur "viss vēl bija labi" (tāds ir grāmatas otrās daļas nosaukums). Bet kā lai atgriežas vietā, kuras vairs nav? Caur stāstiem viņš pūlas sasaukt vismaz vienu pieturas punktu – gaišmataino Asiju, par kuru pats nav drošs, vai viņa eksistē, vai nav tikai viens no murgu tēliem, kurus apziņā iedēstījis karš. Izrādās, stāsti spēj būvēt realitāti tikai līdz zināmai robežai.
Kara kulminācija
Interesanti, ka, uzaudzis sociālistiskā režīmā (tekstā latviešu lasītājam spokaini pazīstami ik pa brīdim noplaiksnī tādi jēdzieni kā pionieri, partija, komunisms), autors savu sāpi nevērš pret to – iespējams, tāpēc, ka kara kreščendo šo nīgro fona pīkstoņu no emociju spektra aizslaucījis bez pēdām. Kaut gan šis ir atklāts un nepietušēts stāsts par pēdējo divdesmit gadu asiņaināko Eiropas karu, teksts fascinē ne tik daudz ar šokējošiem skatiem, kā ar to, cik precīzi ainas "nepabeigtība" iedarbojas uz lasītāja iztēli – autors spēlē tēlus tik nevainojami kā Klaiberns koncertflīģeli.
Viena no satriecošākajām grāmatas epizodēm ataino grotesku ainu – futbola maču starp serbu un bosniešu kareivjiem kauju starplaikā. Mača likme ir dzīvība, bet stindzinošais nāves tuvums izskan savādi harmoniskā unisonā ar komandu sportisko aizrautību. Šī epizode kā kara kulminācija savieno abu grāmatu daļu it kā atšķirīgos vēstījumus: zaldāts labo iekarotajā pilsētā nolaupītu gramofonu, lai ap to ar cīņubiedriem lēktu spocīgi jautrā riņķa dancī, dzīvības un nāves spēlē tiesnesis nozīmē nepamatotu vienpadsmit metru soda sitienu, okupētā mājā pie gaismas slēdža visu vēro meitene un zēns, kuri nav lūguši būt pa vidu šai spēlē, un tomēr, kamēr izpostītajos krastos joprojām plūst Drina, kaut kur zem drupām, zem atmiņām un caur lietus izmērcētu kapsētas zemi spraucas cerība.