Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Grāmatas Jātiek vaļā no Edija recenzija. Nāvējošā normalitāte

Jaunais franču autors Eduārs Luī raksta no absolūtas atklātības pozīcijām, mērķtiecīgi padarot personisku ciešanu stāstu par sabiedriski aktuālu diskusiju

Latviešu un citās Eiropas valodās ir kāds interesants vārds, par kura īsto nozīmi nekad nevaram būt droši. Šis vārds ir "normāls". "Normāls cilvēks." "Kā tev iet?" – "Normāli," – ne vienmēr ir skaidri saprotams, vai aiz šī apzīmējuma slēpjas apgalvojums ar pozitīvu vai negatīvu ievirzi, un patiesībā bieži šķiet, ka tas tāds sarunas pauzes aizpildītājs vien ir, apmēram kā "ēē". Taču citos aspektos, rūpīgāk pārdomājot, vārdam "normāls" ir samērā skaidra konotācija, kas turklāt laika gaitā mainās.

Vēl mazāk nekā pirms gadsimta ar šī vārda laikmetam atbilstošo ekvivalentu tradicionāli apzīmēja pavisam konkrētu cilvēka tipāžu: vīrieškārtas, baltās rases, heteroseksuālu un konservatīvu. Mūsdienās, par laimi, normalitātes jēdziens ir paplašinājies vismaz pirmajā un daļēji – otrajā aspektā. Taču, ja mums šajā ziņā ir kādas ilūzijas par to, ka salīdzinājumā ar vēsturiskā netaisnīguma laikiem dzīvojam labākajā no iespējamiem gadsimtiem, franču autora Eduāra Luī grāmata Jātiek vaļā no Edija varētu būt visnotaļ efektīvs spēriens pa saules pinumu.

Pārāk smalka balss

Eduārs, saukts par Ediju (grāmata, kā apgalvo autors, ir teju simtprocentīgi autobiogrāfiska) piedzimst XX gadsimta 90. gadu sākumā nabadzīgā lauku ciematā Francijas ziemeļos. Jau kopš pirmsākumiem gan vecāki, gan ciematnieki, gan pats zēns jūt, ka pati viņa esamība jēdzienu "normāls" kaut kādā veidā lauž un deformē. Viņa balss ir pārāk smalka, kustības pārāk manierīgas, viņam nepatīk futbols – viņš nekādā ziņā neatgādina to, ko mēdzam dēvēt par "īstu veci" (šis spriedums tiek izteikts jau tad, kad Edijam vēl ir tikai desmit gadu). Pasaulē, kurā ap "īstu veci" kā planētas ap Sauli riņķo dūre, pudele un seksuālie varoņdarbi, Edijs izceļas kā Andersena pīlēns pareizo pīļu kūtī. Seko neizskaistināts, lakonisks un tāpēc savā atklātumā vēl jo baisāks stāsts par nāvējošo normalitāti – to, kuru Edijs nespēj sasniegt ne ar kādiem līdzekļiem, bet kuras trūkums viņu ir stigmatizējis jau no bērna autiņiem.

Nav tik būtiski, vai Edijs tiešām sevī jau kopš bērnības jūt homoseksuālas tieksmes vai šo domu viņā iedveš paša pārliecīgā atšķirība no līdzaudžiem un apkārtējās vides, – stāsts faktiski nav par kādu konkrētu "novirzi no normas", bet par citādo un to, kā citādību joprojām uztver sabiedrība. Šaušalīgākais tekstā nav klasesbiedru sitieni un spļāvieni, mātes un tēva klaji nievājošā attieksme gan pret dēlu, gan visiem, kuri kaut kādu iemeslu, piemēram, izcelsmes vai ādas krāsas, dēļ atšķiras no viņu priekšstata par to, kādam jābūt "normālajam". Šausmīgākais tātad ir nevis fakti, bet gan... gadskaitļi un vietvārdi. Jo mēs taču zinām, ka tā notika, jā, tā varēja notikt kaut kad XIX gadsimtā, nu labi, XX gadsimta sākumā... noteikti kaut kur trešās pasaules valstīs, atpalikušās nomalēs, vai ne? Taču ne jau pēdējo divdesmit gadu laikā? Taču ne jau Rietumeiropā?

Jā, tieši tad un tagad. To varēs apliecināt katrs, kurš, vienalga, kādu apsvērumu dēļ, ir ticis bērnībā stigmatizēts. Brilles, labas sekmes, fiziskas nepilnības, atteikšanās piedalīties kopīgās "varonībās" – ar jebko no tā pietiek, lai piedzīvotu, kā to nosaucis gluži cita žanra rakstnieks Stīvens Kings, "elli, ko dēvē par priekšpilsētas vidusskolu". Arī cilvēkam pieaugot, atšķirīgo izstumšanas tendence nemainās. Un tāpēc – iespējams, ar nolūku – grāmatas Edijam faktiski nav piešķirtas tikai viņam vien raksturīgas iezīmes, jo mazgadīgā franču "geja" tēlu izlasām kā simbolu tam, ka zem civilizācijas, labklājības valstu un ārējas kristietības plānā uzslāņojuma joprojām verd daudz vitālākas emocijas, no kurām stiprākā ir naids pret atšķirīgo. Šajā dubultspēlē nav nekā, itin nekā, kas pasargātu dažādos edijus no iznīcinoša naida – ārēja un iekšēja. Tāpēc pārsteidzošākais ir tas, ka grāmatā autors spēj ievērot neitrālo "kameras acs" stilu, atturoties no vērtējuma un tiesas.

Skaistās sejas vajāšana

Kaut gan latviski grāmatas nosaukums ir tulkots kā Jātiek vaļā no Edija, oriģinālā tas ir En finir avec Eddy Bellegueule, ko var aptuveni saprast kā "Piebeidziet Ediju Belgēlu", savukārt angliski tas tulkots kā "Edija beigas". Nedaudz atšķirīgās tulkojuma nianses atsedz būtisku teksta divdabīgumu: no vienas puses, no Edija (tas ir, ne jau no fiziskās būtnes, bet no viņa "nepareizās" iedabas) vēlas tikt vaļā teju visi personāži, ieskaitot pašu titulvaroni, no otras – grāmata noslēdzas uz cerīgas nots, kas ļauj ticēt – drūmajā naida un atkarību okeānā atrodams arī pa gaišākai saliņai, tumšajā kinoteātrī kaut kur vīd mirgojošs uzraksts "Izeja". Tiesa, noslēgums atstāj nedaudz sirreālu iespaidu, jo vien attāli nojaušam, kā vajātais, morāli sagrautais zēns ar uzvārdu Belgēls (franču valodā – "skaistā seja") kļūst par jauno vīrieti Luī, kura acis mierīgi un pašpārliecināti raugās no grāmatas vāka.

Autors raksta no absolūtas atklātības pozīcijām, mērķtiecīgi padarot personisku ciešanu stāstu par sabiedriski aktuālu diskusiju. Viņa rakstītais ir vispirms jau grafiski, brīžiem šerminoši naturālistisks, taču atklātuma kontekstā vēl būtiskāk – tas nevilcinās reflektēt par pagātni no tagadnes pozīcijām, piemēram, vairākās epizodēs atzīmējot, ka to rakstīšana maksājusi asaru plūdus. Daļēji tieši tāpēc, ka videi daudzviet trūkst konkrētu aprakstu un tēliem – skaidri iezīmētu vaibstu, lasītājam nav pat intereses skrupulozi noskaidrot, vai teksta autobiogrāfiskums ir visās detaļās precīzs. Pietiek ar to, ka autentiskas ir emocijas – sākot no zēna šausmām pašam par savu "šķērso" būtību un beidzot ar neparasto maigumu, kādu jūtam Edija tēvam veltītajās rindkopās. Jo tēva tēls signalizē par citu, pieaugušu un salauztu Ediju – varbūt ne homofobijas, bet alkohola, bezcerības un mazvērtības kompleksu salauztu, un savu artavu šajā laušanā, dabiski, neapzināti, piemet arī pats Edijs. Tieši šis duālisms, iespēja tekstu lasīt no vairāku upuru pozīcijām vienlaikus palīdz Edija stāstījumu uzlūkot vairāk nekā tikai caur vienu ciešanu prizmu. Un uzdot sev jautājumu – kā iespējams, ka vienas grupas, viena sabiedrības slāņa, viena domāšanas veida "normalitāte" ir kļuvusi tik nāvējoša? 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja