Vispirms grāmata izaicina ar iespaidīgo apjomu – latviešu izdevumā tuvu 900 lappusēm –, taču tas ir tikai pirmais un redzamākais izaicinājums. Romāna oriģinālais nosaukums Jo confesso raisa nepārprotamas asociācijas ar Augustīnu, arī latviešu valodā nosaukums ir katoļu baznīcas grēksūdzes formulas nemainīgi pirmie vārdi. Taču kādos grēkos gan atzīstas vēstītājs – sešdesmit gadu vecais katalāņu profesors Adriā, kura balsī izskan stāsts? Kāds vērtētājs Es atzīstos nosaucis par garāko mīlestības vēstuli literatūras vēsturē, un, patiesi, Adriā to raksta kā atzīšanos jūtās savai mirušajai sievai Sārai. Taču Es atzīstos ir kas nesalīdzināmi vairāk par viena cilvēka vai pat vienas mīlestības stāstu. Varētu teikt, ka tā ir Eiropas vēsture, kas iekodēta viena cilvēka stāstā, vēsture, kas rakstīta ar divkrāsu tinti – dailes un ļaunuma krāsām.
Lēnām dziestošais prāts
Lai arī šis fakts varētu nedaudz atņemt lasītājam sākotnējo mulsumu, sastopoties ar romāna tekstu, – mulsumu, kas faktiski ir autora gribēts un veicināts, – tomēr jāatklāj vismaz viena slepenā kārts: Adriā pusmūžā raksta šo stāstu, jo ir uzzinājis, ka viņu piemeklējusi strauji progresējoša Alcheimera slimība, kas nesaudzīgi aizslaucīs nebūtībā visas viņa atmiņas un zināšanas. Daļēji šajā faktā balstās arī teksta neparastais stilistiskais skanējums – bieži absolūti vienotā plūdumā, nereti pat vienas rindkopas ietvaros, pirmās personas vēstījumu nomaina trešās personas stāsts, kā arī tā dēvētā kameras acs, proti, stāstu uz īsāku vai garāku mirkli pārņem it kā objektīvais visu lietu zinātājs.
Teikumi mēdz aprauties pusvārdā, doma paliek loģiski nepabeigta, jo stāstu vērpj Adriā lēnām dziestošais prāts, kas vairs nespēj sasaistīt visus pavedienus. Taču ne tikai tas. Tā kā romāns ir ne tikai viena cilvēka personiskās, bet savā ziņā arī globālās vēstures stāsts, pagātne tajā ir nesaraujami saaudusies ar vēstītāja tagadni. Stāstījums rada teju kinematogrāfisku iespaidu: jebkurā brīdī jebkurā teksta vietā ar dažu vārdu palīdzību var pavērties tunelis laikā un telpā, kurā mēs pēkšņi saskatām citu laiku, citu valsti vai pat kontinentu, citu gadsimtu tēlus.
Zālamaniska apakšnots
Fragmentēts stāstījums pasaules literatūrā vairs nav novitāte, taču bieži autora izvēle veidot vienotu tekstu no dažādu stāstu gabaliņiem rezultātā dod gan fascinējošu, tomēr visai skaidri lāpītu literāru lupatdeķi. Ar Kabrē tā nenotiek, jo itin nekur pārejas starp gadsimtiem un cilvēkiem nav uzkrītoši iezīmētas; teksts plūst kā okeāna viļņi, nesot krastā visu vienlaikus – XIV, XVIII un XX gadsimtu, viduslaiku klosterbrāļus un Aušvicas militāristus, klasicisma mūzikas instrumentu darbnīcas un Āfrikas ciematus.
Kabrē šķietami akcentē visa nesaraujamo saistību, taču tas nav banālais tauriņefekta pozicionējums, bet gan daudz komplicētāka pieeja. Es atzīstos lielā mērā ir muzikāls romāns gan tekstuāli, gan tematiski – liela daļa Adriā dzīves ir nesaraujami saistīta ar kādu unikālu vijoli, XVIII gadsimta meistara Storioni darinājumu: izsekojot tās ceļam no viena īpašnieka pie cita, autors ataino daiļuma un ļaunuma neiedomājami samezgloto radniecību Eiropas vēsturē.
Vijole ir simbols, kas norāda uz romāna kompozīciju. Tā atgādina fūgu – skaņdarbu, kurā dominē muzikālās tēmas un tās «imitāciju» daudzbalsīgie atkārtojumi un variācijas. Katra tēma autora atainojumā tiek pieteikta, izvērsta, atkārtota un izspēlēta neskaitāmās variācijās – nereti tas pats dialogs atkārtojas jau citu personāžu izpildījumā, epizode, kas palikusi nepabeigta kādā no nodaļām, pēc pārdesmit lappusēm atsākas par jaunu ar nedaudz mainītu norisi un šoreiz tiek pabeigta.
Tekstu caurvij no dažādiem laikiem skanošu balsu tīkls: viduslaiku inkvizīcijas ķeceru vajāšanas un necilvēciskie medicīniskie eksperimenti XX gadsimta koncentrācijas nometnēs skan vienotā intonācijā līdz pat tādai pakāpei, ka abās epizodēs iesaistītie personāži spēj sarunāties, un līdzīga ir arī visos gadsimtos vibrējošā ģenialitātes un mīlestības nots. Rakstnieks spēlē tekstu kā komplicētu skaņdarbu, no kura skaņu jūkļa pamazām izvijas precīzas melodijas ar teju zālamanisku apakšnoti: nav nekā jauna zem saules, viss, kas reiz noticis, notiks atkal, bet cilvēka dvēseles augstākie lidojumi un zemākie kritieni transcendē laiku.
Grēksūdzes noslēgums
Skaistums, ko iemieso mūzika, proti, vijole, un ļaunums, kas pavada instrumenta ceļu gadsimtu garumā, izzīmē vēstures panorāmu neparasti personiskā tonējumā. Kabrē netērē laiku informatīvās atkāpēs un skaidrojumos – lasītāja izaicināšanu romāns turpina, pieprasot labu erudīciju dažādās tēmās no filosofijas līdz teoloģijai, lai spētu uztvert gan darbības kontekstu, gan Kabrē dāsni izbārstītās alūzijas uz vēstures un kultūras faktiem, tomēr nevajag zaudēt drosmi: romāna latviešu izdevuma noslēgumā ievietoti visnotaļ palīdzīgi skaidrojumi, par kuriem gods un slava izcilajai tulkotājai Dacei Meierei.
Nelineārā kompozīcija un pastāvīgā skatpunktu maiņa kādā brīdī var kļūt disorientējoša, taču tāds arī ir autora mērķis, atainojot vispirms Adriā steigu, kurš cenšas pirms gaismas apdzišanas izstāstīt savu stāstu. No otras puses, šī pieeja iemieso arī vēstures dialektisko kustību, katrā jaunā aplī pa laika spirāli atklājot papildu nianses par jau zināmo. Daļēji ar šādu paņēmienu Es atzīstos kļūst par sava veida detektīvromānu: izmeklētāja lomā ir pats lasītājs, kuram no visa detaļu klāsta ir jāspēj izfiltrēt tās, kas attiecas uz viņu interesējošo stāstu.
Bērnībā ar varu taisīts par brīnumbērnu un apguvis vairāk nekā desmit valodu, mūža nogalē Adriā sāpīgi apjauš, ka zaudē spēju izteikties pat tikai vienā – viņu pamazām pamet gan runātais, gan mūzikas vārds. Grēksūdze noslēdzas vienīgā iespējamā veidā, bet ego te absolvo paliek starp cilvēku, laiku un Dievu. Pārējais, kā teiktu kāds cits vēstures nomocīts ģēnijs, ir klusums.