Jau iepriekš atvainojos par sliktas gaumes pazīmi – iestarpināt recenzijā personiskus faktus –, bet, sākot šo apskatu, nevaru neatcerēties, ka savulaik vidusskolas literatūras papildkursā ieteiktajā Latviešu jaunākās prozas izlasē ievietotais Jāņa Einfelda stāsts Meža sirds saspridzināja gabalos teorētiski diezgan labi apkaltas vidusskolnieces priekšstatus par to, kas tā latviešu jaunākā proza tāda ir, un, nav izslēgts, kļuva par vienu no netiešajiem iemesliem tam, ka recenzijas autore atrodas tur, kur viņa atrodas. Bet kuru gan vairs pārsteidz fakts, ka zemeslode atgriežas savā izejas punktā?
Spridzināt un mulsināt Jānis Einfelds ir turpinājis visus turpmākos gadus, un neliekas, ka būtu nepieciešams akadēmiski uzskaitīt autora publicētos darbus tieši tāpēc, ka šķiet – katru no tiem viņš rakstījis kā vienīgo un neatkārtojamo. Arī jaunāko – stāstu krājumu Dunduri un dēmoni –, kurā, kā jau nosaukuma divkāršā asociācija norāda, autors atļaujas uzrīdīt lasītājam dažādu pasugu dvēseles vajātājus, pašas dvēseles piederību gan atstājot lasītāja ziņā.
Mītiskais pārpilnības rags
Kritiķi Jāņa Einfelda prozu laiku pa laikam mēģinājuši pieskaitīt gan maģiskā reālisma, gan fantāzijas žanram, bet ne viens, ne otrs nebūs tiesa. Ja šiem tekstiem vispār var piemērot kādu no fantastiskās literatūras paveidu apzīmējumiem, tad tas ir Freida definētais "uncanny", kam grūti atrast precīzu latviskojumu, bet kas svārstās starp "dīvaino" un "neomulīgo". Jāņa Einfelda darbos izšķērdīgi pludo sapņa poētika, taču jēdziens "sapnis" te jāsaprot nevis ar nozīmi "saldkaisla vīzija, no kuras negribas pamosties", bet drīzāk "neskaidri asociatīvi saistīta murgainu tēlu mudžeklība, no kuras tu mokoši centies izrauties, bet nespēj".
Lai cik nodrillēti tas arī skanētu, Jānis Einfelds raksta tikai vienā – pats savā žanrā. Šīs prozas kontekstā ir tikuši piesaukti teju visi glorificētie postmodernisma jēdzieni, bet autors pat uz šī sakralizētā jēdziena kanona pamanās uzbūvēt pats savu kaitinoši grīļīgo Bābeles tornīti, lai no tā rādītu sirdsveidīgu pigu visiem sižeta, fabulas un tēlu attīstības likumiem.
Autora teksti ir barokāli krāšņi kā pārplūstošs mītiskais pārpilnības rags, no kura aumaļām veļas fantasmagoriskās formās izvijušies tēli; citcitam līdzās mutuļo mežonīgi audzelīgais, baudkārais un apetītlīgais, turpat blakus ņudz puvums, smakas, tārpi un satrūdēšana. Ar šo haotisko ņudzēšanu apzinātā kontrastā saslēdzas vēstītāja it kā apjukušais lietišķums, mēģinot absurda ainavā saskatīt kādu nebūt loģiku, bet patiesībā veicot tieši tikpat neloģiskas darbības un tātad organiski iekļaujoties lielajā danse macabre, kopīgajā trako dejā.
Daļai konservatīvāku lasītāju lielās devās šo stilistiku varētu būt grūti izturēt, bet stāsta formāts Dunduros un dēmonos ir strukturāli precīzs trāpījums – tas atļauj autoram izsniegt un lasītājam izgaršot sižeta un valodas "dēmonu dzīres" pietiekami dozēti, lai mulsinoši bagātīgās asociāciju spēles būtu ne tikai kuriozas, bet arī baudāmas.
Taču, kā jau tas mēdz gadīties (un ne tikai literārā tekstā vien), autora vizionārā aizrautība ar zemapziņas spēlīšu preparāciju nebūt nenozīmē aklumu pret dzīves prozu. Tieši otrādi – Dunduru un dēmonu stāstus strukturē no neierasta rakursa raudzītas sadzīviskas situācijas (protams, izlocītas sapņa formās un izpušķotas murgu uzšuvēm) un pavisam konkrēts vēstures laikposms – Latvijas XX gadsimta 90. gadi, kurā jauniegūtās bezkontroles apstākļos, no ķēdes norāvušies, trako visi cilvēciskās dabas dēmoni, vienalga, vai šai trakošanai ir kāds sakars ar kriminālkodeksu vai ne (šis aspekts autoru interesē tikai līdz iespējamo psiholoģisko virāžu tālākajai robežai).
Māņu manevri
Patiesībā visi pirmās daļas stāsti izvērš tikai vienu, toties gana garu un samudžinātu vēstījumu, kurš piedāvā pārsteidzoši asredzīgu skatījumu uz laikmetīgo absurdu, kam nekāda barokālā groteska nestāv ne tuvu. Šajā ziņā Jānis Einfelds no laika un telpas tāluma pamāj Bulgakovam, pārmezdams abiem autoriem kopīgo "murgs kā māksla" pavedienu no groteskās 90. gadu Rīgas uz ne mazāk grotesko 20. gadu Maskavu. Apšaubāmas reputācijas firmeles, kas tirgo dies vien zina ko, tirgoņi, kas gatavi dvēseli pārdot kopā ar kārtējo draņķību, reketa "jautrie kalniņi", ķimizēta alkohola plūdi, reklāmas saukļu tukšā klabēšana, gara un miesas tirdzniecība – garīgajam absurdam Jānis Einfelds apauž vielisku absurdu, un šis dubultslānis dara fantasmagorisko mums dīvaini pazīstamu kā ainu no pusaizmirsta sapņa, no kura tu mokoši centies pamosties, bet nespēj.
Autors veic dažādus māņu manevrus, sižetu šķietami ik pa brīdim grasoties ierakstīt kādos nebūt žanra rāmjos – notālēm pavīd gan bandītu trilleris, gan piedzīvojumu krimiķis, farss, alegorija un pat biogrāfija, taču praktiski uzreiz noskaidrojas, ka viss ir imitācija, kas nemaz necenšas izlikties autentiska. Ar varenu atvēzienu sāktie sižeti apraujas nekurienē, jo absurdam tekstam nemaz nevar būt loģiska atrisinājuma, tāpat kā tāda nevar būt (tam īstajam, ne nomoda) sapnim. Teksta varoņi – pasaku stāstnieks Fabulu Jūlis, šļupstošais privātdetektīvs Homērs Bērziņš, jauno biznesmeņu trio un superreketieris Bitenieks-Dravnieks ar pieradinātu gigantisku bišu pilnu koferīti, kuras pēc norādījuma iznīcina pretiniekus, – visi maldās starp realitātēm, kas ir cita par citu absurdākas, burtiski saraujoties un izplešoties izmēros kā Kerola varone savos klaiņojumos nonsensa klasikā.
Liela, skumja straume
Pirmo krājuma daļu aizsāk un noslēdz šeherezādiskā Jūļa piezīmes, jo aprakstītais, dabiski, bijis vien dēmonu deja rēgainā sapnī, mirstoša stāstnieka testaments, kurā tas novēl citiem savu sodību, savu teicēja dēmonu, bet arī šis stāstījums, protams, ir iegrauzies kopējā māņu gājienu gultnē.
Jānim Einfeldam nepiemīt izslavētā latviskā pazemība, viņš nekautrējoties hiperbolizē teju bibliskos mērogos: ja stāstā figurē bagātnieks, tad tāds, kurš slauka muti simtniekos un kura mīļāko skaits kā tādam Sālamanam mērāms simtos; ja lidinās dunduri, tad tie ir kucēna lielumā – viss tiek caurskatīts ar gotiski grotesku palielināmo stiklu, kas vienlaikus ir arī paradoksāli patiess greizais spogulis.
Viens no autora valodas lielākajiem trumpjiem ir prasme verbalizēt gandrīz nefiksējami straujas asociāciju plūsmas, kas saskaras praktiski neredzamos punktos (tikai Jānis Einfelds ir spējīgs teikumu iesākt, salīdzinot pludmales skaistules augumu ar brūni grilētu vistiņu, un nobeigt, apcerot minēto vistiņu, ne skaistuļu cenas un pieejamību tirgū), un godīgs lasītājs, tikai bezpalīdzīgi pasmejot, var atzīt – jā, "tā viš ir un to viš maksā" jeb – bez tevis, Einfeld, mēs to nemūžam neatzītu.
Ar krājuma pirmās daļas mutuļojošajām halucinācijām savdabīgi kontrastē otrā daļa Ziema astoņās etīdēs – melanholiski izčukstētas vēstītāja sarunas ar dvēseli, kas maldās pārlaicīgajā Ziemas dārzā un apokaliptiskajā Ledus pilī, pakāpeniski pārledojot; dialogs ar vientulību, atsvešinātības augstā dziesma, pasakas poētikā ietērpta neatbildētas mīlestības vēstule. Saikne starp daļām ir brīvi interpretējama – vai otrais vēstījums ir tas pats pirmais, kas paracies zem ārējās groteskas virskārtas, vai liela, skumja straume, kas gar sīkās rosības krastiem aiznes klusi izmisīgu saucienu nekurienē, vai varbūt saikne vispār nav meklējama – Jānis Einfelds vien to zina.