Tumšā enerģija ir hipotētiska enerģijas forma, kas paātrina Visuma izplešanos un nu devusi vārdu Valta Ernštreita otrajam dzejoļu krājumam, kurš nācis klajā desmit gadus pēc debijas Inter/rational.
Šīs grāmatas nosaukums iesākumā varētu viest zināmas bažas, vai tik autors negrasās operēt ar sarežģītiem zinātniskiem konceptiem, kas tik gaisīgā mākslas formā kā dzeja var novest pie pārdrošiem apgalvojumiem, tādiem kā "Higsa bozons pierāda Dieva eksistenci" un tamlīdzīgi. Patiesībā gan tumšajai enerģijai te nav tik tiešas saistības ar astronomiju un kosmiskiem mērogiem, cik ar mūsu pašu neglābjamo atkarību no citām, labāk pazīstamām enerģijas formām. Tā ir tikai metafora, nevis zinātniska vai pseidozinātniska ekskursa pieteikums. Vēl jautājumu varētu radīt izvēle par labu nosaukumam angļu valodā. Līdztekus autora paša nesenā intervijā paustajiem apsvērumiem, manuprāt, tas panāk zināmu atsvešinātības efektu, un, jāatzīst, grāmatā netrūkst dažādu atsvešinātības veidu aprakstu. Pārrāvums ir gan cilvēciskajās attiecībās, gan starp cilvēku un dabu jau minētās enerģijas atkarības dēļ.
Mašīnas un mehānismi
Enerģija un tehnika, un ar tām saistītie tēli un metaforas caurauž visu grāmatu, bet jo īpaši dominē pirmajā nodaļā, kur atrodams pat dzejolis par atomelektrostaciju, kam laikam jau latviešu dzejā nav precedenta. Ernštreita poētika ir industriāla, taču atšķirībā no futūristu vai portugāļu dzejnieka Fernandu Pesoas heteronīma Ālvaru de Kampuša jūsmīgās apsēstības ar tehniku ("Ak, šī brālība ar visām mašīnām!") viņš apzinās tehnoloģiju destruktīvo un dehumanizējošo spēku. Nedaudz mīklainais dzejolis Kad viņi atgriezīsies... (36.–37. lpp.) pievēršas pēcapokalipses scenārijam, kas, liekas, ir viena no uzmācīgākajām mūsdienu masu kultūras apsēstībām. Nav grūti nojaust, ka pie pasaules gala šajā dzejolī vainīgi cilvēki paši.
Tomēr, par spīti pesimismam attiecībā uz cilvēces nākotni, nevar nepamanīt, ka tehnoloģijas autoru arī fascinē un vilina. Vietām tas liek atcerēties Žebera mīlestību pret rūpnīcām un industriālu estētiku, tomēr, kur Žebers nobeidz ar asprātīgu pavērsienu, Ernštreits visbiežāk savaldīgi konstatē faktus. Un, šķiet, tur, kur teksts radies radošās iztēles un elektromotoru laulībā, izdodas izbēgt no rezignētības, kas citviet iezogas aprakstītajās sarežģītajās attiecībās, kuru varoņi pazemināti līdz bioloģisku mašīnu līmenim.
Radošā enerģija krājumā plūst paklausīgi kā elektrība vados – "mākslīgais zibens/melnā gumijas apvalkā" (8. lpp.) –, tomēr spriegums pastāv. Arī valodas resursus autors lieto taupīgi, panākdams vienkāršību un tiešumu. Līdz ar to Ernštreitu varētu dēvēt par lasītāju, nevis kritiķu dzejnieku, par to, šķiet, liecina arī Arta Ostupa recenzija par krājumu portālā satori.lv. Jebkurā gadījumā atsevišķa diskusija par to, no kā dzejā iespējams atteikties, lai tā tomēr paliktu dzeja, būtu auglīga. Kurā brīdī kailas ķieģeļu sienas ir interjera elements, kas uzsver telpas apdzīvotāja oriģinalitāti, un kurā tā ir vien neapdzīvotības pazīme?
Tumšās dziņas
No mašīnām un ierīcēm pievēršoties arī cilvēciskajam, krājumā sākas spēles ar nažiem. Te ir gan dzejolis par depresiju, gan aizplīvurots pašnāvības apraksts, atkarība no alkohola, pieradums attiecībās, kad jūtas aizstājušas ikdienas vienmuļā mehānika. Īsāk sakot, smagās tēmas, kuras apliecina destruktīvu un tumšu enerģiju klātbūtni mūsos pašos. Tomēr, par spīti tam, nešķiet, ka autors censtos lasītāju sadrūvēt vai spēlētu mūžīgā depresijas mocekļa lomu. Ja intence bijusi tāda, tad nav izdevies. Iespējams, šo iespaidu veicinājusi tieši valodas vienkāršība. Patiesībā grāmatā neiztrūkst arī pa kādam gaišākam dzejolim, un tas rada nelielu apmulsumu, kurā brīdī noticēt rakstītajam – tad, kad dzejolī kādam kļuvis slikti, vai retajos pacilājuma brīžos? Ja esmu nopircis industriālās mūzikas albumu Dark Energy, kā reaģēt, kad austiņās ieskanas zēnu koris? Un tādēļ, krājuma noslēdzošajā dzejolī lasot par apcirstajām savienojuma vietām, rodas aizdomas, vai tik šī aizraušanās ar tumšajām enerģijām nav vien centieni pievērst uzmanību, «ka otrā pusē,/aiz svina sienām/un bruņustikla,/attēla dzīslu tīmekļiem/viegli piesegusies/kūsā dzīvība –/tāda pati/kā tu" (61. lpp.).