Kāpēc neatradīs? Gluži nevilšus mēs no darbiem, kuru virsrakstā minēts vārds "ceļojums", gaidām ja ne gluži vienmēr tradicionālu ceļojuma aprakstu, tad vismaz tekstu, no kura varētu pasmelties lietderīgas ziņas par autora apmeklēto valsti, saistošus faktus, viltīgus knifus, kā izdzīvot svešā vidē, kaut kādā ziņā – uztveram šos tekstus vairāk kā informatīvu un savā dzīvē izmantojamu lasāmvielu, nevis kā daiļdarbu. Jāna Unduska Spānija šo priekšstatu apgāž bez žēlastības, toties nenoliedzami šarmanti.
Tekstuālais ainaviskums
Grāmatā, izņemot atsevišķas detaļas, kuras kopējā vārdu gūzmā rūpīgi jāmeklē, neatradīsim neko tādu, ko Spānijas kontekstā varētu izmantot kāds cits, nevis tikai pats Jāns Undusks. Un vai tas vispār būtu dēvējams par ceļojuma aprakstu? Jā. Tikai grāmatas nosaukumā rodamo komatu lasot gribas pārvietot un aizstāt ar punktu. Nevis Ceļojums, vārdā Spānija, bet gan Ceļojums vārdā. Spānija. Jo jau no pirmajām lappusēm rakstnieks bez slapstīšanās un izlikšanās velk lasītāju aiz rokas iekšā ne jau tikai Ibērijas pussalas romantizētajos kalnos, pilsētās un buļļu cīņu arēnās, bet vispirms un galvenokārt – sevis paša ceļā ar un ap valodu un valodā.
Literārs darbs, kurš vismaz daļēji sastāv no šī paša darba tapšanas moku apraksta – varam to dēvēt par metatekstu, varam domāt, ka šādi – vienlaikus ar baudu un vāji maskētu izmisumu peldot pa topošā teksta virpuļstraumi, censdamies to pieradināt, un ik pa brīdim paejot zem ūdens, atzīdams savu bezspēcību, – to varētu uzskatīt par neveiklu mēģinājumu uzdot tapšanu par rezultātu, procesā pūloties apmānīt ij sevi, ij lasītāju, – ja vien tas nebūtu tieši šis autors un tieši šis teksts.
Jāna Unduska Spānija nav labticīga ceļinieka pierakstu klade, bet gan ceļojums tekstā un ar tekstu – tekstu, kas kādā savādā veidā šais lappusēs ir pati Spānija. Taču tā ir īstā, ģeogrāfiskā Spānija – nekāda tur abstrakta, sakrāla dimensija, nē, Jāna Unduska Spānija ir teju vai neomulīgi, draudīgi tverama un miesiska –, bet vienlaikus autoram izdodas spoži parādīt, ka šai vietā abas kategorijas, tveramais un netveramais, savijas tik cieši, ka atšķetināt tās ne tikai nav iespējams, bet nav arī vajadzīgs.
Spānija, buļļu un cilvēku asinīm piesūkusies, pusdienlaika saules tveicēta, ekstātiski reliģioza, bezkaunīgi jutekliska, lappusi pēc lappuses uznirst acu priekšā kā Avilas viduslaiku mūri, kuros kā javas kārta vienlaikus ieaudusies Avilas slavenākās meitas Svētās Terēzes «iekšējā pils». Šis neparastais, iekšēji ārējais, spriedzes un vienlaikus sajūsmas pilnais tekstuālais ainaviskums ir tas, kas sevī kā atvarā ievelk ne tikai vēsās ziemeļzemes dēlu, grāmatas autoru, bet arī mūs – no tikpat vēsas ziemeļu zemes, tikpat – vismaz stereotipiski klātos tā domāt – rezervētus pret taktili emocionālo sprādzienu, kas Jāna Unduska acīs ir Spānija. Un tomēr tikpat nespējīgus tai pretoties.
Muskuss un vardarbība
Jāna Unduska Spānija, protams, ir sieviete. Salamankas Lielajā laukumā sastaptā meitene, kuru vēstītājs dēvē te par Estrellu, te Estrellamaru ("jūras zvaigzni", kas katoliskajā tradīcijā ir arī Jaunavas Marijas apzīmējums), iespējams, patiešām ir dvēseliskā, trakulīgā basku "teroriste", kāda viņa atainota tekstā, bet tikpat labi iespējams, ka autors šādi portretē pašu Spāniju – nevaldāmu, izaicinošu, spītīgu un neprognozējamu. Patiesībā ir vienalga, vai Estrellamara ir reāla vai nav, – neatkarīgi no tā viņa ir Spānija tādā piepildītības mērā, ka atkrīt un kļūst liekas diskusijas gan par piedienības, gan politikas nospraustajām robežām.
Nē, protams, autors Spāniju nevienādo – reģionālās atšķirības grāmatas nodaļās tiek akcentētas bez politkorekta mulsuma. Un tomēr – Basku zeme, Katalonija, Kastīlija, Andalūzija – ne jau cilvēku, pat ne kultūru un valodu noteiktās atšķirības te kaut ko nozīmē, jo sievietes melnajās krēpēs, zem svārkiem paslēptajā revolverī un ķermeņa kvēlē mutuļo tā liesma, kas ir aiz valstu robežām, – teritoriālā, mentālā vai pārlaicīgā –, kuras esenci rakstnieks raksturo kā "muskusu un vardarbību". Un ziemeļzemes dēls te ir bezpalīdzīgs.
Tāpēc Ceļojums, vārdā Spānija ir ceļojums iekšpus. Pat ja pieļaujam – šis ceļojums patiesi kaut ar vienu kāju balstās reālos notikumos –, autoru vispirmām kārtām interesē ne jau celtņu, dabas objektu un vēsturisku faktu uzskaitījums, bet gan tas, ko šī svešādā vide, turklāt nevis kura katra, bet tieši šī konkrētā, izdara ar pašu ceļotāju, vienalga, vai ceļojums risinās no ārpuses uz iekšpusi vai otrādi. Ceļojums maina ceļotāju, ja viņš tam ļaujas, un tieši šādi Jāna Unduska vēstītāja ceļojums vārdā pamazām pieņem aprises, kurās pārsteidzoši organiski apvienojas anarhisks road trip un svētceļojums.
"Ceļojums vārdā" grāmatas tekstā savdabīgi rezonē ar pašu spāņu literatūru, no kuras šai kontekstā atmiņā visredzamāk iznirst Federiko Garsijas Lorkas dramaturģija. Tieši drāma, nevis citi žanri šķiet visvairāk atbilstoši "muskusa un vardarbības" gaisotnei, un Lorkas sižetu nesaldinātais, nemaidzinātais dramatiskums, kurā asinis, mīlestība, nāve šķiet plūstam pa to pašu taisnvirziena gultni, kurā tikai pēc rūpīgas iedziļināšanās samanāmas arī pretstraumes un atvari, liekas caurvijam arī Jāna Unduska grāmatu, kas tomēr, lai cik filigrāni autors arī ceļotu vārdu mutuļos, neizbēgami ir un paliek ārpusnieka skatījums, ārpusnieka, kurš gan spēj ļaut sevi piesiet pie dzelzs mieta pusnakts jūrā un raidīt lodes dzelmē, bet nespēj izslēgt pats savu analītisko prātu, kurš uz visu notiekošo arvien bezpalīdzīgi raugās no malas. Taču izkāpt no sevis nevienam nav iespējams, un tāpēc ir šī grāmata, kurā mazliet nosalušais, sevi apvaldīt tik labi protošais ziemeļnieciskais prāts iekrīt kā svelmīgā smilšu virpulī, saož asinis un vīraku un vienu, tikai vienu brīdi varbūt palaiž sevi vaļā tur, tajā citādumā, no kura vienu, tikai vienu brīdi esam iemācījušies nebaidīties.