Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Grāmatas 18 recenzija. Rakstnieks kā publicists

Romāns ir piesātināts nevis ar notikumiem, izvērstu sižeta līniju un tēlu attiecībām, bet gan autora pārdomām, tuvojoties ideju romānam

Paula Bankovska romāns 18 tapis kā daļa no vēsturisko romānu cikla Mēs. Latvija, XX gadsimts, kas iecerēts kā literārs vēstījums par Latvijas nozīmīgākajiem vēsturiskajiem periodiem un notikumiem XX gadsimtā, dokumentālo laikmeta liecību izpēti apvienojot ar līdzpārdzīvojumu un iztēles rosinātiem elementiem.

Prototips – latviešu strēlnieks

Pauls Bankovskis pievērsies Latvijas valsts dibināšanas laikam – 1917./1918. gada notikumi ir fons gados jauna, vārdā nenosaukta latviešu kareivja gaitām. Vēsturiskās sižeta līnijas galvenais varonis ir armijas dezertieris, kas kājām dodas no Rīgas uz Valku un dienasgrāmatā apraksta savus piedzīvojumus un pārdomas par cilvēka, valsts, laika un telpas attiecībām. Par varoņa prototipu izvēlēts latviešu strēlnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un vēlākais žurnālists Sergejs Staprāns (1896–1951), kurš 1929. gadā (10 gadu pēc Bankovska romānā aprakstītajiem notikumiem) emigrēja uz Dienvidameriku, kur pavadījis atlikušo mūžu. Otru darba sižetisko līniju veido mūsdienu latvieša stāsts, kurā saskatāmas līdzības ar paša autora tēlu. Vispirms viņš atrod savādas fotogrāfijas un cenšas sameklēt to uzņemšanas vietas, vēlāk kopā ar vecākiem svin Latvijas valsts proklamēšanas gadadienu, bet lielākoties, tāpat kā 1917. gada varonis, nododas prātojumiem par dzīvi.

Romāns piesātināts nevis ar notikumiem, izvērstu sižeta līniju un tēlu attiecībām, bet ar autora pārdomām, tuvojoties ideju romānam, kā to vienā no noslēgumiem nodēvē arī Pauls Bankovskis. Romānā mēģināts apvienot Bankovska – rakstnieka un Bankovska – publicista rokrakstu, tomēr otrais acīmredzami dominē. Pagātni viņš rekonstruē caur savu varoņu domām, pasaules redzējumu, taču šis paņēmiens sevi līdz galam neattaisno. Galvenā varoņa mentalitāte nešķiet iederīga aprakstītajā laika periodā, drīzāk rodas sajūta, ka rakstnieks ļāvies fantāzijām par sevi kā personāžu citā laikmetā un gadsimta sākuma leksikas atdarinājumi pauž mūsdienām atbilstošu domu gājienu. Arī skrupulozais dienasgrāmatas pieraksta veids neļauj līdz galam noticēt autora izvēlētajai metodei. Abi varoņi "satiekas" nevis vienā laikā, bet ģeogrāfiskās vietās (Esplanāde, Murjāņi, Latvijas Nacionālais teātris), analogās situācijās (aina ar atvadīšanos no vecākiem un viņu līdzīgā izturēšanās), kā arī domājot par vienādām tēmām – piemēram, apcerot kokus, kuri pirmā varoņa domās parādās kā nedaudz mistificētas, tēlainas dabas parādības, savukārt mūsdienu varonis par tiem aizdomājas no jaunāko zinātnes atklājumu skatpunkta. Šie saskares punkti veido, manuprāt, labākās romāna ainas, kas attaisno teksta fragmentārismu un uzplaiksnījumus (ne velti liela nozīme atvēlēta fotografēšanai), kā arī piešķir tiem dziļāku jēgu par vienkāršu teksta organizēšanas principu. Vienlaikus šīs varoņu tikšanās demonstrē Bankovska attieksmi pret vēsturiskā romāna uzstādījumu – šķiet, pagātnes laiks viņu interesē tikai kā padziļināta tagadnes forma, kas ļauj labāk izprast šobrīd notiekošo, un šo sakarību meklējumi virza viņa interesi par vēsturisko žanru.

Pietrūkst ticamības

Tekstu blīvi caurvij atsauces uz kultūras procesiem, vēsturi, zinātnes atklājumiem, kas atgādina Paula Bankovska publicistikas slejas dažādos izdevumos. Arī jaunā kareivja gaitas izšķīst līdzīgos vispārinājumos, it kā cenšoties darbā notiekošajam atrast vietu plašākā laiktelpā vai notikumu kopsakarībās. Atsaucoties uz Pirmo pasaules karu, Bankovskis demonstrē savu erudīciju XX gadsimta sākuma domāšanā, apvijot stāstu ar visnotaļ špengleriskām Vakareiropas norieta noskaņām, kas nav svešas un atbalsojas arī mūsdienu varonī. Tomēr tās šķiet pārāk ilustratīvas, kā norakstītas no kultūras vēstures grāmatām, tāpēc atkal pietrūkst ticamības, un kareivja paustās izjūtas šķiet piederīgas daudz vēlākam laikam. "Kāpēc?", ko Pauls Bankovskis uzsver grāmatas anotācijā un kur ietvertas šaubas par neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas jēgu, dažbrīd pazūd teksta eklektiskajā uzbūvē.

Vairāki Bankovska iepriekšējie darbi ir apliecinājuši viņa spēju veidot ticamu stāstījumu, kas aizrauj lasītāju, izmantojot reālisma rakstības principus vislabākajās to izpausmēs. Piemēram, viens no spilgtākajiem laikmeta gara un noskaņu fiksējumiem ir viņa romāns Čeka, bumba&rokenrols (2002), kurā redzama rakstnieka spēja sabalansēt māksliniecisko realitāti ar vēsturisko patiesīgumu kā iepriekš piesaukto "ticamību", kas 18 Paulu Bankovski interesējusi no pavisam citiem, lasītājam grūtāk apjaušamiem aspektiem. Piemēram, epizodes madāmas B. salonā vai Dr. Mežuļa dīvainajā ārstniecības iestādē diezgan labi ilustrē tā laika aizraušanos ar ezoteriskām teorijām, bet tās nav viegli sasaistīt ar pārējo sižetu – tās šķiet mākslīgi iemontētas, lai ieviestu papildu mistiskumu, notikumu liktenīgumu un simbolismu. Subjektīvas, iztēlē balstītas vēstures izjūtas un faktoloģiski precīzu vēstures detaļu apvienojums vienā literārā darbā nav nekas jauns vai nebijis, un tam ir arī ļoti spoži piemēri, savukārt 18 gadījumā attiecības starp abiem paņēmieniem nešķiet sabalansētas. "Publicistiskums" Paulam Bankovskim ir kļuvis tīkamāks, ļaujot kavēties tajos realitātes apvāršņos, kuros simboliskās pasaules principi ir sveši.

Spēlēšanās ar paņēmienu

Divdesmit pirmajā gadsimtā dzīvojošā varoņa pārdomas par valsts nozīmi, pārstāstītie strīdi par to, vai krievu kultūra mūs atkal kolonizē, – tas viss ļauj lasītājam labāk izprast gadsimta sākuma varoņa attīstību un pieķerties pie atziņas, ka sarežģītas attiecības ar valstiskuma ideju kritiski domājošiem indivīdiem ir bijušas visos laikos. Latviskās identitātes meklējumi un mūsdienu varoņa konflikts tiek izteikts teikumā: "Tu esi tas, ko pārcieta tavi vecvecāki," – iespējams, tieši šajos vārdos ietverta saikne starp abiem anonīmajiem latviešiem. Pieņemu, ka vēstures rakstīšana literārā formā arī konstruē kopīgu atmiņu telpu un saskaņā ar sociālo sirdsapziņu tajā jāatrod vieta visdažādākajām pagātnes izpratnēm. Šis nav pirmais Bankovska darbs, kurā autors par vienu no galvenajiem vēstījuma elementiem padara apkārtējo vidi un iešifrē tajā līdzības ar nemateriāliem procesiem – pagaidām tas izskatās pēc spēlēšanās ar paņēmienu kā tādu, bet jācer, ka autors to drīzumā izmantos vēl pilnvērtīgāk. 

Top komentāri

Skaisle
S
sāku lasīt šo grāmatu ar domu,ka lasu vēsturisko romānu. Tā kā no vēstures tur nebija nekā, jo tālāk lasīju,jo vairāk sanervozējos un pabeidzu pārskrienot tekstam ar acīm. Var jau teikt, ka es biju iepriekšsagatavotu priekšstatu gūstā un pati vainīga, jā, bet var arī teikt - kārtējo reizi - liela brēka maza vilna. Un kaut kāda perversa sajūta, ka par kārtējo izgāšanos , man kārtējais ļaunais, sīkais, zemiskais gandarījums. Bet žēl ,ka tā
aber
a
Vēl viena Repšes sērijas grāmata nopūdelēta. Vai nu es pārpratu, vai projekts no sākuma bija iecerēts kā 20.gadsimta Latvijas vēstures būtības atklāšana romāna formā. Sāksim ar to, ka Bankovskim bija uzticēti desmit gadi 1910-1920, kur notiek kas vairāk par 17-18 gada jucekli. Prototips Staprāns bija varonis, taču tikpat liels minhauzens, kura atmiņām nevar ticēt. Baz tam, bāzties romānā ar saviem pātariem Tekereja stilā jau ir krietni novecojis paņēmiens, kas ir pilnīgā pretrunā iepriekšminētajam darba uzdevumam. Mazs sīkums - romāna varonis izvēlas viegli aprakstāmu bēgšanas maršrutu, taču 17-18 gadā pie jebkuras situācijas tā bija dzīvākā Latvijas transporta trase un noaudzis vīrišķis formā piesaistītu armijas patruļu uzmanību vēl neaizkļuvis līdz Murjāņiem.
Pulga
P
Bibliotēkā, protams, visas decembra jaunās grāmatas - sieviešu romāni utt. bija jau izķerti, tikai šī grāmata stāvēja. Pēc romāna izlasīšanas nospriedu - tomēr tās pensionāres zina, kuras grāmatas ņemt un kuras ne. :) Romānam ķēros klāt ar entuziasmu. Nu kas var būt interesantāks latviešu rakstniekam, kā rakstīt par Latvijas valsts dibināšanu. Jau pirmās rindas par atrastajām fotogrāfijām manu entuziasmu samazināja. Un tiešām, tā arī nesapratu, priekš kam bija jāievieš šādas fotogrāfijas, ja nekāda atrisinājuma tām tālāk patiesībā nebija. Tas ir kā ar revolveri: priekš kam izrādes sākumā vajadzīgs demonstrēt revolveri, ja tas tā arī neizšauj. Neesmu lasījusi citus Bankovska darbus - pieņemu, ka viņš ir labs rakstnieks. Viņa pārdomas šķita interesantas. Skaidrs , ka viņš orientējas gan 20.gs sākuma, gan šo laiku domāšanā, filosofijā utt. Taču, man šķiet, tas romānam ir par maz. Man trūka emociju, jā, arī romantikast. Un uz tā visa fona epizodes ar ezotērisko madāmu vai galvenā varoņa došanās uz Kreiviju, kad viņš aiziet līdz Valkai un pēc tam jau pamostas Maskavā... nu tas viss galīgi neievilka. Domāju, ka 18 gads ir pelnījis daudz uguņojošāku, dziļāku un emocionālāku romānu. Saprast jau to noskaņu var - kari, partijas, visādas ņemšanās, 18. novembris kā viena maza epizode.... Bet tomēr...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja