Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Filmu cikls Latvijas kods. Portrets mozaīkas tehnikā

Filmu cikla Latvijas kods pirmizrādē jēdziens "filmas par Latviju šodien" pēkšņi un ļoti konkrēti iemiesojas dzīvē

Nu jau nevienam vairs nav jāskaidro, ko mēs te kodējam un atkodējam, – filmu cikla Latvijas kods pirmizrādē no skatuves teica Rita Ruduša, Latvijas Televīzijas informatīvi dokumentālo, ziņu un sporta raidījumu satura redaktore. Taisnība, svētīgais izgudrojums, kas dzima pirms trim gadiem, – LTV iniciētā, Valsts kultūrkapitāla fonda finansētā un Nacionālā kino centra atbalstītā iespēja dokumentālistiem reizi gadā iespringt uz tematisku īsfilmu radīšanu par Latviju – ir visus pieradinājis pie zināmas kārtības, un nu jau tradicionāli valsts svētkos šīs filmas "materializējas" LTV ēterā. Šogad – ceturtdienu vakaros kopš 5. novembra.

Mobilizēt prasmes

Arī jau divos iepriekšējos gados teikts daudz labu vārdu par šo ideju un tās realizāciju; ieinteresēti ir visi – gan skatītāji (to apliecina Latvijas koda filmu ētera reitingi), gan kinodokumentālisti (ar katru gadu pieaug konkursā iesniegto projektu skaits). Šogad projektu bijis apmēram četrdesmit, no tiem izvēlēti un realizēti septiņi, turklāt būtiski, ka projektu realizācijas laikā autoriem bija iespēja pat divreiz konsultēties ar Nacionālā kino centra sarūpētajiem dokumentālā kino speciālistiem no Skandināvijas. Būtiski ne tāpēc, ka letiņi paši neprastu filmas taisīt, bet tāpēc, ka jebkurš profesionāls skats no malas palīdz autoram pilnveidot filmu, kaut vai nostiprinot savu argumentāciju, kāpēc konsultantam nepavisam nav taisnība.

Filmu cikla Latvijas kods procesi ir interesanti arī ar to, ka tiem ir savs tehniskais rāmis – ne tikai amata prasmi mobilizējošās 26 minūtes (kategoriski aizliegts izplūst latvju dokumentālistiem tik ierastajā pilnmetrāžā), bet arī ārkārtīgi īss filmas tapšanas laiks – no pirmās idejas un naudas piešķīruma pavasarī līdz filmas nodošanai un pirmizrādei rudenī. Var piekrist daža autora viedoklim, ka šāds grafiks atstāj pārāk maz laika idejas iznēsāšanai un pārdomāšanai, tomēr, no otras puses, labāk svaigs uzrāviens nekā pārnēsāta un līdz ar to samocīta filma, kuru tāpēc negrib ne skatītāji, ne izplatītāji.

Kolektīvais portrets

Būtu jau pieklājīgi beidzot sākt runāt par konkrētām filmām, taču ir vēl viena ārpuskino lieta, kas šogad īpaši iekrita acīs un šķiet ļoti pozitīvi raksturojam visu Latvijas koda procesu un rezultātu. Pirmizrādes vakarā pie kinoteātra Splendid Palace bija pārpildītas visas vietas, kur vien var piesprādzēt velosipēdu, un Lielās zāles pirmajās rindās pa lielu gabalu spīdēja velokurjeru dzeltenmelnie tērpi; pēc Ritas Rudušas aicinājuma zālē cēlās kājās Murjāņu Sporta skolas skolēni un pedagogi, nepilngadīgās māmiņas, "ērgļu Uģis" no Teiču purva, dzejniece Anna Rancāne no Latgales un citi filmu varoņi, un pēkšņi jēdziens "filmas par Latviju šodien" uzreiz un ļoti konkrēti iemiesojās dzīvē – absolūti dažādi likteņi, stāsti un cilvēki, katrs kā mozaīkas gabaliņš daudzkrāsainā Latvijas portretā.

Viena daļa filmu arī savā iekšējā uzbūvē ir kādas sociālās grupas, profesijas vai vides kolektīvais portrets; īpaši kolorīta un kinematogrāfiski aizraujoša šajā ziņā ir režisores Adrianas Rozes filma Rīgas kungi par jau minētajiem velokurjeriem. Te absolūti lieliski izgudrots paņēmiens, kā izstāstīt visu, kas stāstāms vārdiem, – par aizkadra tekstu tiek izmantotas rācijā čerkstošās kurjeru kolektīvās iekšējās (absolūti necenzētās) sarunas. Tās bieži ir uzjautrinošas un ne visai mērķtiecīgas, turklāt jaunmodīgās tikumības aizstāvjiem tur būs ko klaigāt un spārdīties, taču tieši tas padara filmas vielu dzīvu un dabisku – komplektā ar jaudīgiem pilsētas dzīves vizualizācijas paņēmieniem aerofilmējumos un neparastos virsskatos (ieraudzīt Stacijas laukumam piegulošo ielu krustojumu tādā rakursā ir īsts piedzīvojums).

Bērni un zīdaiņi

Līdzīgi "grupas portreti", kuros nevienu varoni neiepazīstam daudz dziļāk par citiem, ir filmas Domāt skola (režisore Krista Burāne), Tikai bērns (režisore debitante Aiga Skrīvere) un daļēji arī Skola Murjāņi (režisori Ivars Zviedris un Inese Kļava). Raksturīgi un projektam Latvijas kods īpaši simboliski, ka visas šīs filmas ir par bērniem – tiesa gan, dažādā vecumā un ar atšķirīgām iespējām ietekmēt savu tagadējo un turpmāko dzīvi.

Spektra vienā galā ir mērķtiecīgie Murjāņu Sporta skolas audzēkņi, kuriem pusaudža gados pilnīgi nepieciešamās internāta spilvenkaujas un pasaules čempionāts čību ķeršanā nespēj aizēnot sapni tur tālumā, pie apvāršņa (un kopmītņu istabiņas televizorā), – čempiona asaras, kuras katram mazajam censonim liek iedomāties sevi uz tā paša pjedestāla. Topošo čempionu sadzīvi kā filmas caurviju pavediens brīžiem pat anekdotiski regulē visādi uz A4 lapām izdrukāti un visās iespējamās vietās piesprausti norādījumi un brīdinājumi – no diezgan pašsaprotamā "Ēdnīcā ienākt tikai pieklājīgā apģērbā" līdz uzjautrinošajam "Ja desertu atdod skolasbiedram, tas jāpasaka dežūrskolotājam". Pilnīgs pretmets Cēsu "domājošajai skolai" Kristas Burānes filmā – tajā ikvienu, pat vissadzīviskāko jautājumu uzreiz paceļ konceptuālā līmenī un nodod bērnu apspriešanai, tādējādi mācot viņiem analizēt un vērtēt, nevis akli pieņemt un stereotipizēt. Tiesa, brīžiem piezogas aizdomas, ka "domājošās" audzināšanas sistēma mazliet idealizē bērna spējas jau šādā vecumā patiešām saprast savu rīcību – par to domāju, dzirdot, cik atviegloti viņi cits no cita pārķer abstrakto frāzi savu dejošanas prasmju novērtējumā: "mans mīnuss – es necienu partneri"; diez vai kāds no bērniem patiešām saprot, ko šī frāze varētu nozīmēt dejošanas kontekstā, toties pamana, cik priecīga ir skolotāja par šādu "pašanalīzi"...

Amplitūdas otrajā galā ir pat divas "bērnu paaudzes" filmā Tikai bērns, kas stāsta par nepilngadīgajām jaunajām māmiņām – 16 gadu vecās meitenes patiesībā lielajā dzīvē ir tikpat bezpalīdzīgas kā viņu zīdaiņi, jo tieši tāpat vadās pēc refleksiem un instinktiem; neko daudz nemaina pat tas, ka viņu dzīvē gadījušies divi pieauguši eņģeļi, kas mēģina palīdzēt "noiet taisni".

Būs lidotājs

Trīs pārējās filmas šāgada ciklā Latvijas kods ir konkrētu personību portreti. Jā, arī Ināras Kolmanes filmu Lūgšana mājai šķiet interesantāk uztvert nevis kā mūsdienu sarežģītajai pasaulei raksturīgo un grūti šķetināmo problēmu kamolu, bet kā vienas konkrētas Annas Rancānes, spilgtas atmodas laika dzejnieces un Latvijas patriotes, mulso mēģinājumu saprast un pieņemt, ko šī mūsdienu sarežģītā pasaule nozīmē viņai personiski – kurdu tautības znots un angliski runājošs mazdēls, meitas laime mīlošā ģimenē un nelaime būt par vienīgo pelnītāju, pašas dzejoļu krājumiņu kaudze, kurus znots droši vien nekad nesapratīs, un iekšējā nepieciešamība pēc ģimenes kopības pie saimes galda, kuru tagad aizstāj interneta pieeja...

Daudz harmoniskāku dzīves situāciju demonstrē debitanta Matīsa Spailes filma Ērgļu Uģis, kurā nepārvērtējams ir pieredzējušā operatora Māra Maskalāna ieguldījums, arī no profesionālās ekvilibristikas viedokļa – atliek tikai iedomāties, kā no malas izskatās epizode, kurā filmas varonis sarežģītā ekipējumā ilgi un augstu kāpj priedē līdz ērgļa ligzdai, un tūlīt jau redzam viņu skatā mazliet no augšas kopā ar mazo ērglēnu, tātad operators ar kameru atrodas vēl augstāk... Stāstā par Latvijā pazīstamāko ērgļu aprūpētāju Uģi Bergmani daudz kas ir iepriekš paredzams – ja ne detaļās, tad noskaņās –, tomēr dažas emocionālās virsotnes padara šo filmu varbūt par simboliskāko šī cikla darbu tieši patriotiskā aizkustinājuma nozīmē. Uģa mazmeita prot atšķirt zīlīti no dzenīša, Uģa izglābtais ērglis "būs lidotājs", un pavisam īpaši iedarbojas sausā statistikā balstītais secinājums – Latvija ir pasaules priekšā atbildīga par mazo ērgļu populāciju.

Kolekcija pieņemas spēkā

It kā līdzīgi aizkustinoša – tikai cilvēku pasaulē – ir filmas Detektīvs Mārtiņš varoņa misija – atrast un savest kopā gadiem šķirtus radiniekus. Teorētiski filmai būtu visi priekšnoteikumi sasniegt līdzīgu emocionālo iedarbību, tomēr kaut kā pietrūkst – varbūt varonis nav pilnībā saradis ar kameru un tāpēc joprojām mazliet teatrāls, turklāt arī viņa darbībai noņemta visa iespējamā spriedze: tiek rādīts tikai rezultāts (telefona zvans: "Vecmāmiņ, jūsu mazdēls ir atradies!"), bet process reducēts uz dažām vizītēm avīzes redakcijā un vēl šur tur. Filmas kulmināciju varēja veidot četru māsu satikšanās, bet tā iekārtota filmas sākumā, un tālāk emocionālā temperatūra tikai plok, nevis dzīvi pulsē.

Tomēr kopumā rezumējums ir iepriecinošs – pilnīga taisnība baumām, ka Latvijas koda filmu kvalitāte arvien pieaug. Ne tik brutālā nozīmē, ka visas šāgada filmas ir labākas par visām iepriekšējām, bet tāpēc, ka ar katru jaunu filmu Latvijas koda kolekcija pieņemas spēkā un daudzveidībā, tā kļūst par neapšaubāmu kultūrvēsturisku vērtību un iemūžina Latvijas portretu mums pašiem un nākamajām paaudzēm.

Latvijas kods **** 
Dokumentālo filmu cikls LTV ēterā ceturtdienās plkst. 20 līdz 17. decembrim 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja