Arželūza ir vieta, kurā starp aizdomīgiem purviem, aizaugušām lagūnām, priežu siliem un visur sajūtamo jūras smakas tuvumu ik brīdi uzglūn provinces svētulīgā nolemtība, – tā dzimtenē slavenā romāna Terēze Dekeirū (1927) darbības vidi raksturojis Fransuā Moriaks (1885–1970), franču melodramatiskās literatūras klasiķis, Nobela prēmijas laureāts (1952), Francijas Akadēmijas biedrs, kura daudzos darbus Latvijā tikpat kā nezina (1977. un 1985. gadā ir izdoti viņa Odžu ņudzeklis, Pērtiķēns, Mīlestības tuksnesis, Agrāko laiku pusaudzis). Latviskots īsromāns Terēze Dekeirū atrodams vienā grāmatā ar Odžu ņudzekli.
Francijā Moriaks ir nacionālais varonis – un ne tikai savas viegli uztveramās daiļrades dēļ. Rakstnieks bija populārs kā aktīvs pilsonis – koloniālpolitikas noliedzējs, nelokāms Vatikāna klerikālo dogmu kritiķis, Šarla de Golla memuāru redaktors (patiesībā – autors, jo Moriaka dēls Klods bija ŠDG privātsekretārs), turklāt atšķirībā no daudziem kreisajiem intelektuāļiem Moriaks nekad neloloja ilūzijas par komunismu un padomju sistēmu – tieši pēc viņa ietekmīgās rekomendācijas Nobela prēmiju 1970. gadā piešķīra krievu politiskajam disidentam Aleksandram Solžeņicinam. Amizanti, taču sirmais literatūras grands, kā smejies, bija pat "intīmās attiecībās" ar franču kinematogrāfa sprādzienbīstamajiem huligāniem – nouvelle vague jeb jaunā viļņa pārstāvjiem: Moriaka mazmeita aktrise Anna Vjazemska bija Žana Lika Godāra sieva.
Tas arī izskaidro, kādēļ jau 1962. gadā top ļoti īpatnēja filma – Moriaka feministiskā un, citstarp, pasaulē vislabāk pazīstamā opusa Terēze Dekeirū ekranizācija, ko režisē Žoržs Franžī, titullomu uzticēdams spāņu aktrisei, jaunā viļņa kino emblemātiskajai sejai Emanuelai Rivai, kura Francijā bija nepārprotama zvaigzne kopš drāmas Hirosima, mana mīla triumfa. (Tiesa, Terēzē Rivai blakus ir arī izcils partneris – Filips Nuarē –, īsts mietpilsoniskās aprobežotības iemiesojums.) Interesanti, ka režisors Franžī romāna darbību pārcēlis no XX gadsimta 20. gadiem uz grūti nosakāmu, izplūdušu laiku – ap 50. gadiem, saglabājot filmā eleganti melnbaltu atsvešinājuma manieri, kas izpaužas ilgos, mēmos tuvplānos un varones iekšējos monologos – vēsi pašanalītiskās sarunās ar sevi un burtiski fascinējošos Arželūzas dabas filmējumos – tā ir vide, kas, lai gan dzīva, stindzina Terēzi un liek tai izšķirties par liktenīgo noziegumu (filmas pārsteidzošo fināla salto gan še atklāt neklājas). Terēze Dekeirū ’62 ir Moriaka prozas laulības ar jaunā viļņa formas meklējumiem. Šais laikos filma burtiski apbur ar savu slepkavīgo mieru un brutālo skaistumu.
Gluži citāda ir Moriaka romāna ekrāna versija, ar kuru 2012. gada maijā tika noslēgts Kannu kinofestivāls. To veidojis Klods Millers, ievērojams "otrā ranga" franču kinoklasiķis, kuram šī izrādījās pēdējā filma mūžā – nesagaidījis premjeru, pērn aprīlī režisors nomira.
Un, kā jau tas notiek, post mortem Kannu publika un kinoprocesu vērotāji pēkšņi attapās, ka Millers vienmēr ir bijis izcils klasiskā Eiropas kinematogrāfa pārstāvis, kuram principiāli nebija pieņemama izdabāšana tīņu auditorijas gaumei, kino holivudizācijai un kino kā trulas izklaides veidam. Millera Terēze Dekeirū ir spilgts laba klasiskā naratīvā kinematogrāfa principu apliecinājums, kuru būs bauda skatīties visiem, kam, teiksim, pie sirds ir Karaliskā dēka.
Filma pamazām "iesūc" skatītāju un paņem savā varā ne tikai tāpēc, ka tas ir arī visai intriģējošs stāsts par precētu sievieti, kura pret pašas gribu kļūst par indētāju (20. gados aptiekas tirgoja slavenas nomierinošās zāles – Foulera tinktūru, kuras sastāvā bija alauns un citas indīgas vielas), bet arī savas izsmalcinātās formas un stilizācijas dēļ – Klods Millers "atcēlis" filmas darbību uz romāna oriģinālo laiku. Un vērties Odrijā Totū, kura nēsā elegantās 20. gadu retro cepures, ir liels prieks. Turklāt apliecina, ka mūžīgi bērnišķajai Amēlijai pa spēkam ir arī dramatiskas liktenīgu un nelaimīgu dāmu lomas. Apburoša retro filma, kas ļoti sirsnīgi uzrunās sievietes.
Terēze
Therese Desqueyroux
Režisors Klods Millers
Drāma. Francija. 2012
@@@