Pī dzīve ir filma, kurai var tuvoties pa vairākiem ceļiem: pirmkārt, tā ir kanādiešu rakstnieka Jana Martela arī latviski izdotā romāna Pī dzīve ekranizācija, kas, iespējams, uzrunās šo romānu lasījušos. (Kaut jābrīdina iepriekš, šajā rakstā netiks konfrontēts literārais teksts ar filmu, mēģinot pierādīt, kurš "pārāks" – romāns vai tā "beletrizācija" kustīgās bildēs.) Otrkārt, tas ir oriģinālā Taivānā dzimušā, visā plašajā pasaulē strādājošā režisora Anga Lī darbs – šis fakts, iespējams, būs saistošs tiem, kuri kino plūsmā mēģina orientēties pēc filmu veidojušo režisoru vārdiem – personībām. Trešais un, iespējams, "normālam skatītājam" saistošākais būs trīsdimensiju tehnoloģiju lietojums, bez kurām neiztiek Pī dzīve. Sāksim no otra gala – no trīsdimensiju tehnoloģijām un «"riļļu ekstrām". Labā ziņa ir tā, ka Pī dzīve patiesi ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad trīsdimensiju tehnoloģijas nav tikai obligāts, bet jēdzieniski tā arī nepiepildīts "aksesuārs" filmas komercpotenciāla palielināšanai.
Jāpiekrīt tiem amerikāņu kolēģiem, kas uzskata Pī dzīvi teju par vienīgo gada filmu, kurā šīs tehnoloģijas ir izmantotas jēgpilni un mērķtiecīgi, padarot tik dažādu – gan iznīcīgu un draudīgu, gan vizuāli skaistu – Kluso okeānu, vidi, kurā 227 dienas pavada indiešu pusaudzis, vārdā Pī. Ja runājam par tām pašām 3D tehnoloģijām, filmu sparīgi popularizē, tās publicitātes materiālos dāsni runā arī Džeimss Kamerons, Avatara veidotājs un viens no fanātiskākajiem 3D tehnoloģiju aizstāvjiem un propagandētājiem. Pirms gada viņš ar līdzīgu patosu palīdzēja klasiķa režisora Mārtina Skorsēzes filmai Hugo, kas tika pozicionēta kā pērnais lielākais sasniegums 3D izmantojumā kinomākslas, nevis tingeltangeļa vārdā. (Kā zināms, Skorsēzes Hugo ieguva piecus Oskarus, taču līdz Latvijas kinoteātriem tā arī nenonāca, jo amerikāņu izplatītāji to atzina par pārāk "neperspektīvu" Latvijai. Starp citu – ir gan nopērkams legāls un kvalitatīvs šīs filmas DVD.) Labi, ka šogad vēsture neatkārtojas un Pī dzīve ir klāt tikai ar pāris nedēļu nobīdi, salīdzinot ar pirmizrādi ASV.
Kuģī ar zvēriem
Tiem, kuri nav lasījuši grāmatu Pī dzīve, jāieskicē, ka filmas sižets stāsta par indiešu uzņēmēja ģimeni, zvēru dārza īpašniekiem Indijā Pondišeri, kuri ar savu zvēru izlasi un vienlaikus ģimenes lielāko bagātību japāņu kuģī dodas uz savu jauno mītnes zemi Vankūverā Kanādā. Neizskaidrojamu notikumu dēļ kuģis piedzīvo katastrofu, nogrimst, aizraujot dzelmē gan Pī tēvu un māti, gan brāli. Pī ir vienīgais, kuram izdodas izglābties traģēdijā, – viņš ir vienīgais izredzētais – izglābtais no cilvēkiem, taču kopā ar Pī glābšanas laivā nonāk gan zebra, gan orangutāns, gan plēsīgs koijots, nedaudz vēlāk šajā laivā viņš atklās vēl vienu biedējošu izredzēto – Bengālijas tīģeri, vārdā Ričards Pārkers. To pašu, kurš kļuvis par vienu no lielākajiem Pī bērnības biediem un pārdzīvojumiem un kalpojis Pī tēvam par uzskatāmu paraugu, lai pierādītu bērnam, ka dzīvnieks nav cilvēka draugs, bet gan instinktu vadīts plēsējs, gaļēdājs, kuram viss viens, ko notiesāt – svaigu gaļas gabalu, dzīvu kaziņu vai, iespējams, sadraudzēties ar "lielo kaķi" atnākušu mazu bērnu. Tas, ko tu redzi dzīvnieka acīs, ir tikai tevis paša atspulgs, tātad vēlme cilvēciskot radību, kam ir svešs cilvēka saprāts un emocijas, – apmēram tāda ir Pī tēva mācība dēlam! Klusajā okeānā izdzīvo tikai divi. Protams, Pī, kura pilnais vārds ir Piscine, atvasināts no franču vārda, kas apzīmē… baseinu un savā ziņā ilustrē ne tikai indiešu ģimenes oriģinalitāti, bet arī paskaidro, kāpēc Pī ir spējis izdzīvot mežonīgajā ūdens stihijā. Un Bengālijas tīģeris, kurš ieguvis tik cilvēcisko Ričarda Pārkera vārdu kādas ierēdņu kļūdas dēļ.
Ko ar visu šo šķietami "neekranizējamo" stāstu, kurā lielākā un būtiskākā daļa ir veltīta Pī un tīģera attiecībām, dreifējot Klusajā okeānā, dara Angs Lī? (Pī un tīģera attiecības attīstās no Pī pamatotajām bailēm par savu dzīvību, kulminē brīdī, kad Pī šķietami var atbrīvoties no laivu pametušā tīģera, ļaujot viņam bezspēkā noslīkt, līdz abu dzīvo radību šķietami mierīgai līdzāspastāvēšanai.) Viņš piedāvā vienkāršu dramaturģisko risinājumu (kas, iespējams, var šķist banāls), visu šo Klusā okeāna dēku stāstu strukturējot kā retrospekciju, kā jau pusmūžā esošā Pī stāstījumu jaunam rakstniekam censonim, paralēli gatavojot maltīti savā namā jau daudzus gadus pēc pārdzīvotā. Tātad nav pamata šaubīties, ka Pī un tīģera sarežģītajai divvientulībai un cīņai par izdzīvošanu ir paredzēts holivudiskais laimīgais fināls. Nav arī nekādu īpašu iespēju "sabojāt filmas skatīšanās prieku", atklājot kārtis, jo jau no paša filmas sākuma ir pilnīgi skaidrs, ka "viss beidzas labi" – Pī izdzīvo. Tomēr filma piedāvā – jau ļoti tuvu finālam – pārsteidzošu sižeta pavērsienu, vēl vienu iespējamo atskaites punktu, kas ļauj uz visu notikušo paskatīties no pavisam cita, šokējoši negaidīta rakursa. Šo pavērsienu atklāt nedrīkst, taču tieši tas savā ziņā noņem daudzas no varbūtējām pretenzijām par filmas kičīgumu, arī samierina ar acij mazpamanāmo, bet ar prātu izskaitļojamo faktu, ka tīģera Ričarda Pārkera "tēlojums", protams, ir arī datortehnoloģiju (CGI) radīts brīnums. Jo ikviena režisora (izņemot lielā un galvenā – Dieva) spēki ir ierobežoti – Bengālijas tīģeris nav padarāms par Oskaru cienīgu dramatisko aktieri – tālab arī neiztikt bez tehnoloģiju smalkā pieskāriena. Tāpat kā okeāna fascinējošais mirdzums, milzu vaļa izniršana vai nāvējošā vētra – ja ieslēdzam prātu, bez šaubām, saprotam, ka tā visa ir tikai ilūzija, ko, iespējams, savā līdz šim tehnoloģiski sarežģītākajā filmā rafinēti un prasmīgi ir radījis Angs Lī.
Lī meistarība
Viņš ir apbrīnojama personība mūsdienu kino kontekstā – Taivānā dzimušais režisors, kurš studējis kinorežiju Ņujorkas Universitātē, pamatoti tiek uzskatīts par unikālu kultūrhameleonu. Lī prasme stāstīt stāstus, respektējot varoņu kultūras vidi un tās īpatnības, iezīmējas arī Pī dzīvē. Tās "kičīgums", krāsu gamma, kas šķiet pārāk krāšņa (negaumīga pelēkbrūnos zemes toņus cienošajiem?), lieliski atbilst indiešu vizuālās kultūras krāsainībai, vitalitātei, dzīvespriekam – Pī un viņa ģimene ir indieši, un apliecinājumu šim faktam var saskatīt arī filmas vizuālajā stilistikā.
Jāatgādina, ka Angs Lī vienlīdz pārliecinoši ir strādājis gan Amerikas vidē, kur filmējis vairākas savas agrīnās filmas (viena no Lī pirmajām filmām – komēdija Kāzu bankets (1993), kas saņēma Oskaru kā gada labākā ārzemju filma, – vēsta par Ņujorkā dzīvojošu imigrantu no Taivānas geju un viņa attiecībām ar ģimeni Taivānā, kas vēlas viņu apprecināt). Viņa starptautiskā karjera turpinājās Lielbritānijā ar Džeinas Ostinas romāna Prāts un jūtīgums (1995) ekranizāciju. Sava laika bestsellerā un vēl vienā Oskariem nominētā filmā Tīģeris un drakons (2000) Lī ir pierādījis savu prasmi apvienot senās ķīniešu teiksmas un cīņu filmu žanru, vienlaikus radot gan komerciāli sekmīgu popkultūras objektu, gan jēdzieniski blīvu mākslas darbu. Nepamatotu "kontroversiālas personības" reputāciju Lī ieguva ar filmām Kuprainais kalns (2005), kaut šī "geju melodrāma" vienlaikus atnesa viņam arī Oskaru kā labākajam režisoram. Un tās ir tikai dažas no Lī filmām, kuru unikalitātes atslēga ir šķietami vienkārša – filigrāns, niansēts psiholoģisms, uzmanība pret katru vissīkāko detaļu, vai tas būtu Bengālijas tīģeris vai, teiksim, 50. gadu Amerikā dzīvojošs gans no Kuprainā kalna. Būdams viens no pamanāmākajiem mūsdienu kinorežisoriem autoriem, Lī ir arī viens no retajiem, kurš ne tikai prot līdz niansēm izjust atšķirīgu kultūru nianses, bet arī lielbudžeta Holivudas projektus padarīt par jēdzieniski blīviem, psiholoģiski niansētiem darbiem, kurus nespēj «sabojāt» pat tehnoloģiskas ekstras un trīsdimensiju atrakcijas.
Pī dzīve ****
Drāma. ASV. Režisors A. Lī. Lomās Suradžs Šarma, Žerārs Depardjē, Irfans Kāns, Reifs Spols
Kam domāta: tiem, kuri filmās meklē ne tikai atrakcijas, bet arī jēgu