Filmas Pēdējā tempļa hronikas recenzija. Garīgās vertikāles
Novelkot domās asi no Mūkusalas ielas 3 līdz Torņakalna stacijai, iztēlē izejam cauri Latvijas XX gadsimta dramatiskajai vēsturei – no nepabeigtās (vai simbolus vispār iespējams "pabeigt"?) Gaismas pils līdz tai dzelzu ceļa pieturai, no kurienes latviešu tautu pirmo reizi vēsturē sašķēla savējos un svešos. Pa vidu karātavu lauks, trūkst vienīgi bendes namiņa, kaut (atkal/kārtējreiz) brīvās Latvijas gara atdzimšanas naidnieki mēdz pulcēties ij pie dzelzsbetona zaldāta ar "izvarotās bērnu" sānos, gan pie pasaulslavenā arhitekta latvieša Gunāra Birkerta «atgriešanās dzimtenē» simbola. Jaunās paaudzes režisora Dāvja Sīmaņa filma Pēdējā tempļa hronikas (studija EgoMedia, 2012) nav nedz dokumentāla reportāža, kas hronoloģiskā secībā izsekotu Latvijas Nacionālās bibliotēkas plānošanas, celšanas etapiem un ar to saistītajām sarežģītajām sociālpolitiskajām un ekonomiskajām kolīzijām (ekrānā tikai nejauši, uz pussekundi pavīd kāda LNB celšanas divdesmitgadē iesaistītā oficiālā seja), nedz arī žurnālistiska problēmfilma, kas uzraktu un izpētītu kādu joprojām karstu, skandalozu tēmu Nacionālās bibliotēkas sakarā.
Trimdas slavenība un darba skudriņa
Pēdējā tempļa hronikas ir tēlaini ietilpīgs laikmeta dokuments – filma – vīzija, kurā saaudusies nenoskārstā tautas nepieciešamība pēc savas privātās mitoloģijas ar aktuāliem konkrētā, šodienas laika un mirkļa uzzibsnījumiem, kuros cilvēkiem ar pietiekami trenētu vai attīstītu iztēli atklājas tieši tie šķēršļi, kas traucē pie šādas personīgās Latvijas mitoloģijas aiztiekties. Gluži kā filmā būvbedres jeb ēkas pamatu rakšanas ainās redzamie slāņslāņos gulējušie htoniskie zemes spēki, šmuces un netīrumi, no mums pašiem ik dienas laukā gāžas neiznīdētais sašķeltības sindroms un nespēja ne par ko vienoties – un, ja jau tas nav iespējams tādā civilizētas sabiedrības nacionālajai identitātei svarīgā sīkumā kā zinību un izglītības centra – Nacionālās bibliotēkas – gadījums, ko vairs runāt par vitālai tautas būšanai svarīgākiem jautājumiem? Dievamžēl, bet Dāvja Sīmaņa filmas nosaukums nav tikai smuks, tas ir arī simboliski skumjš. Kā Josifa Brodska dzejoļa Aleksandrijas tuvumā rindas: "…Jūtot tuksneša nāvīgo tuvību/zeme ar piramīdām/ slēpj savas horizontāles".
Attieksme pret Nacionālās bibliotēkas būt/nebūt ir tests sabiedrības garīgajai veselībai – tērēti gan tie, kas ir pārliecināti, ka «viss taču atrodams tīklos, priekš kam mums tāda biblene», gan tie, kam par to būvi Daugavmalā nospļauties, jo pirmais nostrādā un uzvar "maizi un izpriecas" instinkts. Tāpēc lielāks brīnums par Gunāra Birkerta spītīgo sapni, kas, paldies Dievam, realizēsies viņa dzīves laikā, ir filmas otrā varone – ceļamkrāna vadītāja, pareizticīgā krieviete, Rīgas patriote, kura Gaismas pilī – cilvēku zināšanās, gara centienos – redz dzīvību, jo citādi "kas tad mums paliek – dubļi un lamas". Skarbi, taču patiesi.
Savā apolitiskajā filmā Dāvim Sīmanim tomēr izdodas ieviest intriģējošu divu spēcīgu raksturu dubultportretu, bet ne konfliktu – trimdas slavenība un viņa darba skudriņa – skaista un gudra cittautiete, kura svēti tic bibliotēkas idejai un savas profesijas retuma dēļ ir spiesta doties darbā uz ārzemēm, peļņā uz augstceltnēm Maskavā, kā daudzi latvieši bekās uz Īriju un citos melndarbos uz labākām vietām Eiropā. Tas uzpūtīgajiem latviešiem par mācību, kā smejies – viela pārdomām.
Urbānās ainavas simfonija
Filmai Pēdējā tempļa hronikas ir aizraujoša vizuālā tēlainība jeb valoda, kas, saprotams, ir arī operatora Andreja Rudzāta nopelns. Fascinē šīs valodas vertikālā tiecība – ne tikai portretējot Ņujorkas stikla spoguļus debesskrāpjus, bet pat Nacionālās bibliotēkas būves skeletā fiksējot kādu gandrīz vai metafizisku augšuptiecīgumu – ar kadru montāžas ritmiem, metāla konstruktu vertikālēm, ceļamkrāniem gaisā –, savveida urbānā kompozīcija, kurā netrūkst arī pa draudzīgam sveicienam leģendārajām Godfrija Redžo civilizācijas simfonijām – kinotriloģijai Koyaanisqatsi, Powaqqatsi, Naqoyqatsi: paātrināts apbūves process, kas ļauj augstceltnei uzdīgt kā sēnei pēc lietus dažās sekundēs, romantiski krāsainie nakts filmējumi, kas urbāno ainavu vairāk slēpj nekā atklāj, izteiksmīgo taktilo faktūru izgaršošana – Gunāra Birkerta seja kā rūpju rievām un dzīves pieredzes izvagota zemeslode, ķepīgie zemes slāņi, šīs māla un smilšu desas, ko uzurbj būvbedrē, sirreālā grāmatu slīcināšanas aina, kad pa lapu lapām izspūrušās grāmatas kā tādas mēmas medūzas ceļas un grimst dzelmē atkal un atkal, pagalam saldsērā Birkerta pastaiga kapu zaļajā valstībā kā tādā Viduszemes brīnumu mežā. Filmā ir pat saspensa elements – asiņu palts un vardarbības švīkas uz betona grīdas it kā LNB neapdzīvotajā namā, pietrūkst vienīgi savējā bibliotēkas rēga, bet to jau mēs piegudrosim klāt.
Visi šie tēlainības triki rada filmas poētiski noslēpumaino slāni, kas ļauj apgalvot, ka šī ir arī skaista filma. Skaista arī savā piezemētajā skarbumā kā tāda adataina Anselma Kīfera glezna, kas uzšķērž ekrāna plaknes un neļauj rimties, kā Džeksona Poloka krāsu gārdziens pēc vairāk gaismas. Brīžam tik skaista, ka ļauj laiku pa laikam labticīgākam skatītājam aizklīst pašam savas iekšējās filmas klejojumos – kā jau art house dogmatos rakstīts. Vēlreiz Brodskis: "Arhitektūra, tu drupu māte, neskaud mākoņiem…" Kaut kā tā.
Filmas sākumā vērojam sagrautu, izpostītu dievnamu – sakrālu, garīgu celtni kaut kur Latvijā. Pēdējā tempļa hroniku finālā – teju gatavu uzbūvēto Gaismas pili, kas brūnpelēkzaļi latviskā majestātiskumā spīd pāri Daugavai. Savā ziņā filmas autori ir nelabojami romantiķi – viņi, šķiet, tic, ka vismaz kinoskatītājā nepilnas pusotras stundas laikā ir iespējams pamodināt gara vertikāli. Tāpēc Gustava Mālera 1. simfonijas taktis skan mundrā cerībā, ka šis templis varbūt tomēr nebūs pēdējais. Kaut gan – fināla kadrs nudien ir no sērijas "aizbraucot izslēgsim gaismu". Varbūt filmas vēstījumā iekļauts arī smags jautājums – Gaismas pils jau mums beidzot būs, tikai – kurš tajā iedegs pašu gaismu?
Pēdējā tempļa hronikas
Režisors Dāvis Sīmanis
Dokumentālā filma.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.