Režisors Viesturs Kairišs un operators Gints Bērziņš jau otrajā kopdarbā pēc kārtas glezno izzūdošu pasauli – tepat acu priekšā aizejošu (dokumentālā filma Pelikāns tuksnesī, kas tika pirmizrādīta šāgada maijā) vai arī jau pirms gadu desmitiem aizgājušu (dokumentālā filma Neredzamā pilsēta, kas ir skatāma kinoteātrī Splendid Palace). Nevaru atturēties no kārdinājuma skatīt abas filmas komplektā kā diptihu; varbūt pat šī vārda reliģiskajā izpratnē – "divviru altāris" aizejošajam laikam.
Saprotamu iemeslu dēļ šajā rakstā vairāk apskatīta filma Neredzamā pilsēta kā šobrīd aktuāla kinorepertuāra vienība, taču no sirds rekomendēju decembrī Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps programmā sameklēt arī Pelikānu tuksnesī, kam dabisko kinorepertuāra dzīvi nepelnīti saīsināja kinoteātra vasaras brīvdienas.
Cauri visām barjerām
"Skaisti un sāpīgi aiziet civilizācija," teica Viesturs Kairišs pirmizrādes seansā. Jā, skaisti bezgala, un te ārkārtīgi liels nopelns vienam no visu laiku talantīgākajiem operatoriem Latvijā – Gintam Bērziņam. Protams, vide Bērziņam krietni palīdz – tāda materializējusies Imanta Ziedoņa Zaļā pasaka, un katrs garais, statiskais kadrs ir pilns iekšēja spēka, ar kādu šķietami nekustīgie vīteņi žņaudz kokus, mājas un visu, kas tiem 30 gadu garumā pagadījies ceļā. Patiešām vairs nav svarīgi, ka tā ir tieši Černobiļa, kur 1986. gadā uzgāja gaisā atomelektrostacijas reaktors, lai gan folklorizējušies stereotipi liek skatītājam dažubrīd tramīgi iedomāties – vai tas ir normāli, ka tā zivs tik liela? Un diez kāpēc tas saulespuķes kāts tik garš izstiepies?
"Bet kurš to radiāciju ir redzējis, vai tāda vispār ir? Varbūt ukraiņu nāciju "ņe bere radiacija"!" – tas ir viens no pašaizsardzības mehānismiem, kādus lieto tie daži Černobiļas Atsvešinājuma zonā pārpalikušie vecīši, kuri labāk grib nomirt paši savās būdiņās – kaut arī no radiācijas.
Protams, viņus kaitina tie "tūristi" ar kamerām, kas tomēr izlaužas cauri visām aizliegumu barjerām; večiņa pati sevi uzkurina, arvien agresīvāk jautājot: "Nu, kā jums te patīk?" Un nevar taču Černobiļas večiņai pārmest, ka viņa nezina – Kairišs ar Bērziņu nav nekādi tūristi, viņi te operu taisa. Jo Viesturs Kairišs katru savu filmu prot padarīt par "muzikāli dramatisku sacerējumu", kā pieņemts skaidrot operas jēdzienu. Šoreiz viņš iedvesmojies no Nikolaja Rimska-Korsakova operas Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju, un mūzikas spēks prasmīgi dozēts, tieši tāpēc jaudīgi piepilda kadru.
Neuzticēšanās skatītāja iztēlei
Tiesa, varbūt tieši operas pasaulē Kairišs ieguvis filmām mazliet traucējošu pārliecību, ka "no skatuves dziedāto" neviens nesapratīs, tāpēc sacerējums jānodrošina ar tādu kā libreta grāmatiņu – filmas sākumā uz ekrāna izlasāmiem titriem, kas īsumā izstāsta, ko mēs redzēsim un dzirdēsim. Tāda neuzticēšanās skatītāja asredzībai un iztēlei atgādina laikmetīgajā mākslā arvien ierastākos kuratoru paskaidrojumus pie katra mākslas darba, atņemot skatītājam jaunatklājēja prieku un liekot staigāt pa takām, kur "viss jau priekšā uzrakstīts".
Zīmīgi, ka tikai tagad nonāku pie filmas (it kā) galvenā varoņa Igora. Jā, viņš vienīgais šo nedaudzo zonas iemītnieku vidū nav anonīms, pat kaut kāda iepriekšējā biogrāfija nolasāma no viņa dažbrīd eksaltētajiem stāstiem, tomēr Igora centieni aizķerties šajās laika plūstošajās smiltīs ir vēl bezcerīgāki nekā vecīšiem, kuri neko vairs negaida un ne uz ko necer. Acīmredzot nelaime tā, ka Igors neatbilst teiksmā aprakstītās Neredzamās pilsētas iemītnieku "definīcijai" – tie dzīvo ezera dzelmē laimīgi un nezina, ka citur karo, bet Igors pārāk daudz knosās un cenšas uzturēt sakarus ar ārpasauli. Darbina spararatu telefona uzlādēšanai, ved zivi uz laboratoriju, lai cēzija līmeni noteiktu, darvo laivu un dīrā bebru... Pēc katras tādas rosības lēkmes kamera atgriežas un aprimst statiskajā, fatāli aizaugušajā ainavā. Lai mēs neaizmirstu, kur patiesībā esam.
Neredzamā pilsēta ****
Dokumentālā filma. Latvija. 2014.
Režisors Viesturs Kairišs