Latvijas filmu nozares varenais tandēms producents Andrejs Ēķis un režisors Aigars Grauba vienmēr ir uzsvēruši, ka viņu filmas ir domātas skatītājiem un ļoti daudziem skatītājiem. Tātad svarīgs rezultāts ir ne tikai (un pat ne tik daudz) mākslinieciskās kvalitātes, bet vēl jo vairāk publikas reakcija un publiskā rezonanse, kas rada – vai nerada – motivāciju arvien jauniem skatītājiem doties uz atkal jaunu Ēķa un Graubas blokbasteru un vairot tā slavu. Tāpēc arī rakstīt par filmu Nameja gredzens vai jebkuru citu Ēķa un Graubas filmu ir interesantāk nevis drudžainā steigā pēcpirmizrādes naktī, bet ar nelielu laika distanci – daudz vairāk vielas pārdomām.
"Nav tik traki"
Tātad – kā attīstās situācija? Vienā feisbuka galā sit krustā kritiķi, kura paslavējusi ideju filmā nodarbināt ārzemju aktierus, jo mūsējie pārāk pazīstami. Otrā galā uztraucas par vēsturiskām un ģeogrāfiskām detaļām – kas tā par Zemgali pie jūras, ar pusstundas airējumu līdz Sāremā?! Trešais sūta tūrista selfiju no Āfrikas lidostas un prasa – kā jums tur Rīgā Namejs? Un Rīgā atbild – nav tik traki, nemaz nevar pateikt, ka autori tie paši, kas Rīgas sargiem un Sapņu komandai!
Savukārt sabiedriskā televīzija cenšas izdibināt, vai filmas autoriem bijušas juridiskas un – galvenais – morālas tiesības uzņemt šo patriotisko grāvēju tīrā angļu valodā. Un tieši šī tad arī ir tā konceptuālā nianse, kas atšķir Nameja gredzenu no stilistiski līdzīgajām, bet savā nacionālajā patētikā ļoti lokāli orientētajām režisora Graubas un vispār Latvijas patriotiskā žanra "pieaugšanas filmām" Baiga vasara (2000), Rīgas sargi (2007) un Sapņu komanda 1935 (2012), – jautājums par auditoriju, kam šīs filmas adresētas. Varianti ir divi, un šajā specifiskajā žanrā tie tīri psiholoģisku iemeslu dēļ ir grūti apvienojami, bet neaizmirsīsim, ka neviens no tiem nav automātiski nosodāms.
Visas trīs iepriekšējās Graubas lielfilmas bija domātas Latvijas tautas pacilāšanai un pozitīvai motivēšanai; nu labi, Baiga vasara mazāk, jo tur beigas bēdīgas, bet tas noteikti gadījās aiz producenta pieredzes trūkuma. Galvenais vadmotīvs vismaz divās filmās bija, runājot eksprezidentes vārdiem, – "mēs esam vareni" vai vismaz varam tādi būt, tāds kā pašiedvesmas seanss savējiem. Taču seanss pie psihoanalītiķa un vispār jebkāda iedvesmošana pa īstam iedarbojas tikai tad, ja notiek dzimtajā valodā. Diemžēl valodas barjera vismaz zemapziņā ir tāds šķērslis, ko ar prātu nevar izslēgt.
Lūdzu atvainot par brutālu salīdzinājumu, bet ne jau velti padomju laikos Rīgas kinostudijā tik intensīvi darbojās filmu dublāžas cehs un citu republiku filmas tika rūpīgi ierunātas latviski. Lai gan tolaik "visi runāja krieviski" daudz pārliecinošāk, nekā tagad "visi runā angliski", ideoloģiskās frontes profesionāļiem bija skaidrs – lai skatītājs patiešām kā savas pieņemtu idejas, kas nāk no ekrāna (vienalga, vai saturs ir "cik labi dzīvot padomju zemē" vai "latvieti, nepadodies!"), tām ir jāskan dzimtajā valodā, jo viss, kas vēl galvā jāpārtulko, tā arī paliks svešs un no malas nācis. Teorētiski varbūt arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc neko daudz neesam dzirdējuši par šo triju patriotisko filmu panākumiem pasaulē.
No Zemgales līdz jūrai
Tātad Nameja gredzena vektors acīmredzami vērsts uz ārpusi, un to var pat cilvēciski saprast arī konkrēto autoru radošās darbības kontekstā – kāda jēga, un nav taču vairs interesanti ceturto reizi sākt skandēt sev pašiem: "Mēs esam vareni", – pienācis laiks iet arī citiem rādīt, kas par brašu tautu tie letiņi. Vienkārši sakot, "reklāmfilma" par Latviju, un šajā žanrā ir pavisam citi kvalitātes kritēriji, jo svarīgākais ir radīt pārliecinošu un pozitīvu iespaidu par reklamējamo produktu. Tādā situācijā ir pilnīgi vienalga, cik kilometru no Zemgales līdz jūrai, svarīgi ir filmā izmantot pēc iespējas dažādas un vizuāli iespaidīgas ainavas un faktūras – jūras kopplānus, meža tuvplānus (ar asprātīgi uzbūvētu kuģa pārnešanu kā sveicienu Verneram Hercogam), purva aerofotogrāfisko virsskatu un kaut vai pavisam citā zemē noskatītu "Stonhendžu", jo Pokaiņu akmeņi taču neizskatās ne uz pusi tik iespaidīgi. Un, tā kā šī nav populārzinātniska filma par Latvijas vēsturi, bet gan leģenda, kā – varbūt pašaizsardzības nolūkos – mīl uzsvērt filmas veidotāji, ir diezgan vienalga, cik etnogrāfiski precīzi ir filmas kostīmi, daudz svarīgāka ir precīza horeogrāfija daudzveidīgos masu skatos – kaujās, bumbas spēlē, kāzu rituālā.
Vēl šai filmai beidzot ir kāda kvalitāte, kuras ļoti pietrūka iepriekšējām, – žanram atbilstoši himniska un jaudīga mūzika visā filmas garumā (komponists Rihards Zaļupe) ar iedvesmojošajām Auļu bungām un citiem vilcējspēkiem.
Dažādi pārīši
Atbilstoši leģendas vai pasaku filmas likumībām te viss ir diezgan vienkārši – labie ir labi, un sliktie ir slikti, labie uzvar sliktos, bet ne uzreiz, protams. Tekstos nav nekā intelektuāli sarežģītāka par "labāk stāvus mirt nekā uz ceļiem dzīvot" (ja neiedziļināmies visai neskaidrajā jautājumā, kāpēc viena veca anekdote jāizstāsta pat divreiz), un sarežģīts raksturs arī ir gandrīz tikai viens – Ivo Martinsona lieliski tēlotais Valdis. Bet vai tad Ēķis un Grauba mums solīja psiholoģisku drāmu ar neprognozējamu finālu? Protams, ne, nu tad par ko būtu jāceļ gvaltes un uztraukumi?
Dīvains gan šķiet scenārija autoru lēmums nekādi neizmantot galveno mīlētāju līnijas iespējamos sarežģījumus, kas vienmēr ir tik parocīgi filmas emocionālās temperatūras dažādošanai un varbūt būtu devuši iespēju spilgtāk izpausties lietuviešu zvaigznei Aistei Diržūtei, Nameja mīļotās Laugas atveidotājai. Paradoksāli vai likumsakarīgi, bet īstu, lielu mīlestību daudz īsākā ekrāna laikā un daudz iespaidīgāk nospēlējusi Elīna Vāne majestātiskās valdnieces Rāmas tēlā.
Tā nu iznāk, ka galvenais "pārītis" šajā filmā ir "baltais" un "melnais", abi mazie un atsperīgie puiši Namejs un Maksis – viens ļoti simpātisks (tiem, kas negaidīja tikai un vienīgi latviešu aktieri galvenajā lomā), otrs īsti riebeklīgs un tāpēc vēl labāks. Sagadīšanās pēc (nu labi, joks – protams, apzinātas producentu izvēles dēļ) abi aktieri ir ārzemnieki – Vikingu kaujās rūdītais Edvīns Endre un izteiksmīgās mīmikas īpašnieks Džeimss Blūrs –, bet es nu gan rekomendētu nepiešķirt šim apstāklim pārāk lielu nozīmi, īpaši mūsdienu kosmopolītiskajā pasaulē, kur kultūras apmaiņas un bagātināšanās procesus vienmēr tik ļoti cildinām un apsveicam. Kāpēc kino joma lai būtu izņēmums?
Rezumējot gribu akcentēt vēl divas lietas. Pirmkārt, aicināt Latvijas filmu producentus un skatītājus sākt pierast pie domas, ka kinoteātru repertuārā vienlaikus nav tikai viena Latvijas filma, kurai tad nu būtu jāpiepilda pilnīgi visu skatītāju gaidas un cerības, – 2018. gadā Nameja gredzens ir tikai pirmā Latvijas spēlfilma, un sekos vēl vismaz piecas ļoti dažādas visā gada garumā, pietiks visiem un katram sava.
Otrkārt, mēs taču labi zinām, ka Ēķa un Graubas filma – tas ir īpašs žanrs, kas ar katru reizi ceļ ambīciju latiņu arvien augstāk, paplašina vērienu un izdomā arvien jaunus "neticamus mērķus", ko sasniegt. Namejam jau arī neviens pārāk neticēja, kad viņš teica – iesim un sakausim krustnešus! Latvijas filmu nozares vitalitātei un azartam tādi pārgalvīgi puiši ir nepieciešami – bez viņiem būtu garlaicīgāk.
Svingers
:)
Graubas filmas