Abās filmās viņas varoni sauc Greisa. Dogvilā pie lielā briesmīgā Larsa fon Trīra Nikola Kidmena nospēlēja Greisu – vienu no labākajām savas karjeras lomām –, turpretim Olivjē Dāna tikko Kannu kinofestivāla atklāšanas vakarā izrādītajā ziepju operā Monako princese Kidmenas tēlotā amerikāņu aktrise, vēlākā monegasku monarhijas, divu kvadrātkilometru dižās liliputvalstiņas Monako princese Greisa Kellija ir viņas sliktākā loma. Taču aktrise pie tā nav vainīga, kaut arī, pieļauju, Greisas loma Monako princesē stipri pabojās Kidmenas jau tā ne sevišķi spožo pēdējo gadu radošo biogrāfiju. Kas atliks – kļūt par glamūru Holivudas dīvu, kas rotā labdarības pasākumus un piedalās high society rautos?
Aktrise pati – uzreiz pēc burtiski iznīcinošās Stīvena Daltona recenzijas The Hollywood Reporter (tajā maigākie epiteti ir "grezns un tukšs eirotrešs" un "kafija bez kofeīna") Kannu speciālizdevumā nākamajā rītā pēc premjeras – paziņoja: "Esmu gatava pamest kino jebkurā mirklī. Es dzīvoju tik banālu buržuāzisku dzīvi kopā ar četriem bērniem un vīru – prom no Holivudas, savos lauku īpašumos Jūtā –, ka varu atļauties kinematogrāfā eksperimentēt ar absolūti visu. Tas, ka kāda filma ar manu piedalīšanos nav izdevusies, mani neuztrauc – jo mēs, aktieri, ne mazākajā mērā nevaram iespaidot rezultātu. Mūsu liktenis ir cerēt un gaidīt labu lomu, un, ja tāda gadās, – strādāt pēc labākās sirdsapziņas –, ticiet man, es filmējos kopš 14 gadu vecuma!"
Tomēr Monako princese nav sliktākā filma kinovēsturē, lai gan pēc nožēlojamā trača, kas ap to sacelts, tā varētu domāt. Producents Hārvijs Veinstains, cilvēks ar kinobiznesa ģēnija kampienu, uz Monako princesi jau pērn lika milzu cerības (bija paredzējis, ka tā tiks nominēta Oskariem), filma tika vairākkārt pārmontēta (režisors Dāns joprojām nepiekrīt Veinstaina pašrocīgi sagatavotajai filmas amerikāņu versijai), visbeidzot – neilgi pirms Kannu festivāla atklāšanas Monako pašreizējais monarhs Albērs II ar abām māsām paziņoja, ka boikotēs filmu, "kurā ir sagrozīti un neprecīzi vēsturiskie fakti par prinča Renjē un princeses Greisas ģimeni".
Par ko tad ir stāsts (un skandāla iemesls)? Filmas pārlieku fragmentārais sižets balstās divos svarīgos notikumos – princese Greisa (it kā) XX gadsimta 60. gados Alžīrijas kara laikā esot atvairījusi diktatoriskā ģenerāļa de Golla draudus "anektēt Monako un sarīkot tur īstus viduslaikus", proti, demokrātiskā amerikāniete Kellija Sarkanā Krusta labdarības ballē esot tā nošarmējusi de Gollu gan kā brīnumdaiļa sieviete, gan ar kvēlu runu demokrātijas aizstāvībai, ka viņš neko vairs nav vēlējies anektēt; pēc filmas versijas Monako karaļnamam ir pamats justies abižotam par Renjē necilo lomu vēsturē.
Otrs sižeta balsts ir trilleru ģēnija Alfreda Hičkoka savai visvairāk iemīļotajai aktrisei Greisai Kellijai izteiktais uzaicinājums doties filmēties uz ASV (filmā Mārnija), kas karaliskai personai nekādi nav pieļaujams. Tad nu, lūk, Greisa – Kidmena pusi filmas nostaigā nelaimīgas sievietes un aktrises tēlā ar saraudātām acīm. Filmā ir kāda zīmīga aina – Greisa pie spoguļa mēģina lasīt Hičkoka scenāriju, provē Mārnijas lomas tekstu, un tas, ka viņai vairs nekas prātīgs nesanāk, – lūk, aktrises drāma (varbūt pašas Kidmenas pašreizējā zvaigznes statusa drāma?).
Katrā ziņā, lai kā būtu ar Monako princesi kā filmu no augstās mākslas plauktiņa, skatītājiem tiek garantētas vismaz divas baudas – filma ir ārkārtīgi grezns retro (Nikola Kidmena saka: "Nevienā filmā man nav bijuši tik satriecoši tērpi.") un iespēja pa atslēgas caurumu lūrēt karaliskajās un augstākās sabiedrības aizkulisēs un buduāros. Un lūrēt svešās guļamistabās taču ir latviešu mietpilsoņu nacionālais sporta veids!
Monako princese/Grace of Monaco ***
Biogrāfiska drāma. Francija, ASV, Beļģija, Itālija. 2014.
Režisors Olivjē Dāns
Lomās Nikola Kidmena, Tims Rots, Pasa Vega, Frenks Langela u. c. 888