Ar kuru ziņu sākt – labo vai slikto? Lai nu iet bēdīgā… Franču kinematogrāfa apmeklētības krīzē (pirmo reizi pa ilgiem gadiem 2013. gadā skatītāju skaits kinoteātros nepārvarēja 200 miljonu robežu, turklāt vislabāk apmeklēto filmu pirmajā desmitniekā iekļuvusi tikai viena (!) franču filma, un tā pati – kritiķu pagalam nozākātā komēdija Trakie skolotāji/Les profs; iepriekšējā piecgadē šajā Top 10 bija vismaz trīs franču filmas) kinoanalītiķi vaino divus apstākļus, kuros vērts ieklausīties. Pirmkārt, kinoteātriem sīvāko konkurenci rada dažādie interneta filmu kanāli, kas filmas izplata "mājas kinozālēm", turklāt tieši i-kinoteātros ir īstā paradīze art house un eksperimentālajam kinematogrāfam (protams, jāņem vērā, ka Francijā autortiesības un peļņa jaunajos nesējos ir noregulēta, un diemžēl tā atkal spēlē par sliktu kinoteātriem…).
Neprātīga cilvēka sapnis
Otra būtiska problēma tik "nelielam" kinematogrāfam kā Francija ir uzpūstie filmu budžeti – atpelnīt filmas ražošanā ieguldītos 20 vai 10 miljonus eiro mūslaikos ir negudra cilvēka sapnis. Problēma ir tā, ka franču aktieri ir pārāk dārgi (atminieties Žerāra Depardjē kašķi ar nodokļiem – cilvēks, kurš nodokļos valstij ienesis miljardus). Tālredzīgi rīkojas tie režisori, kas auklē savas ambiciozās ieceres robežās starp diviem četriem miljoniem, jo tad vismaz ir cerības uz nelielu peļņu (ku-kū, vietējo Dvēseļu puteņu, Nameja gredzenu un citu patriotiski vēsturisku lubeņu kārotāji!). Un franču aktieri, pat tie slavenākie, bez darba nepaliks – filmēties tak gribas! Piemērs nav tālu jāmeklē – Francijas kino visdārgākā aktrise Žiljeta Binoša, kuras "parastais" honorārs ir ar sešām nullēm, pērn nofilmējās par "kapeikām" (80 000 eiro), jo gribēja strādāt pie Bruno Dimona, viena no interesantākajiem franču režisoriem, kurš gan mīt Beļģijā. Tā tapa filma Camille Claudel. 1914 – šerminoši autentisks stāsts par slaveno tēlnieci klostera trakonamā. Un tagad patīkamā ziņa.
Eirokokteiļa turpinājums
Līdz Rīgai nonākusi svaiga un populāra franču filma, kas ieņem vietu gada visvairāk skatīto filmu trīsdesmitniekā (to noskatījušies 15 miljoni, filma startēja gada nogalē). Tās nosaukums ir Ķīniešu mīkla/ Casse-tête chinois, režisors – Sedriks Klapišs, kurš Francijā kļuva superpopulārs pēc skatītājam draudzīgajām filmām/sitkomiem par mūsdienu urbānās pasaules apdzīvotāju smieklīgajām neirozēm Eirokokteilis (oriģinālā – L’auberge espagnole, 2003) un tā turpinājums Krievu lellītes/ Russian Dolls (2005). Klapišs ar savu iemīļoto aktieri Romēnu Dirī uzņēmis arī smeldzīgo drāmu Parīze/Paris (2008), kurā aktiera tēlotais smagi slimais varonis pa dzīvokļa logu vēro cilvēkus, izdomājot vai minot to "attiecību stāstus".
Tagad Klapišs pabeidz savu "eirokokteilī" iemaisīto jezgu – Ķīniešu mīkla ir trešā daļa stāstā par franču studentu Ksavjē (R. Dirī), kurš reiz, pirms desmit gadiem, mācību programmā Erasmus devās iepazīt multikulturālo Eiropu, pārvarot visdažādākos stereotipus par citu zemju iemītniekiem, uztveres klišejas, ar kurām, izrādās, "slimo" ikvienas nācijas pārstāvis. Taču… ir pagājuši desmit gadi, un Ksavjē atrodas pie sasistas siles: viņa "multikulturālā" laulība ir pašķīdusi, ekssieva – britu rudmate Vendija (Kellija Reilija) – ar abiem bērniem dzīvo Ņujorkā, kaut kur pamalē pavīd senā jaunības mīla (Odrija Totū), un allaž blakus ir vīrieša labākais draugs – sieviete (elegantā Sesila de Frānsa "drauga" lomā ir apburoša). Un Ksavjē nolemj savos četrdesmit sākt jaunu dzīvi, dodoties bijušajai sievai pa pēdām. Būdams eiroliberālis, Ksavjē neatsaka lesbiešu pārim savu spermu, iemīlas ķīniešu izcelsmes amerikānietē, un eirojezga turpinās! Tikai šoreiz tai ir pieredzes un dzīves skolas rūdījuma rūgtumiņš pēcgaršā.
Ķīniešu mīkla ***
Drāma, komēdija. Francija.
Režisors S. Klapišs. Lomās R. Dirī, O. Totū, S. de Frānsa u. c.