Augusta Strindberga darbs Jūlijas jaunkundze ir viena no šī zviedru dramaturga visvairāk iestudētajām lugām. Luga, kura ir kā erotizēta nāves deja un vīrieša un sievietes attiecību vivisekcija, ir pateicīgs materiāls gan režisoriskiem eksperimentiem, gan satricinošiem aktierdarbiem. Manas paaudzes Latvijas teātra skatītāju pieredzē ir vismaz divi neaizmirstami Jūlijas jaunkundzes iestudējumi: Jaunā Rīgas teātra izrāde Jūlijas jaunkundze ar Alvi Hermani, Elitu Kļaviņu un Agnesi Zeltiņu un nesenākais Valmieras teātra iestudējums, kurā nāvīgā attiecību duelī sastapās Ineses Pudžas un Mārtiņa Meiera varoņi. Arī kino šī 1888. gadā sarakstītā luga ir ekranizēta ne reizi vien. 2014. gadā tapusi norvēģu/zviedru aktrises, režisores Līvas Ulmanes veidotā ekranizācija, kuras pirmizrāde Rīgā bija īpaša.
Pērnā gada decembrī kino notikumu pārbagātībā bija unikāla iespēja satikt leģendāro Ingmara Bergmana aktrisi Līvu Ulmani un redzēt filmu Jūlijas jaunkundze. Labā ziņa ir tā, ka Jūlijas jaunkundze nu ir Splendid Palace repertuārā un, cerams, būs tur ilgi. Līvas Ulmanes atbraukšana uz Rīgu rezultējās ne tikai dažādos oficiālos rituālos, kuros aktrise piedalījās ar apbrīnojamu pašatdevi un iekšēju starojumu, bet arī vairākās pamatīgās intervijās (sk., piemēram, žurnālu Rīgas Laiks), kas arīdzan ir ieteicamā literatūra, lai nobriestu Jūlijas jaunkundzei.
Ar Līvu Ulmani pieņemts runāt par Ingmaru Bergmanu. Bez Bergmana pieminējuma neiztikt arī šoreiz. Protams, viņa ir zviedru ģēnija filmu seja, un ne tikai. Viņa ir Bergmana talanta mēroga cienīga domubiedre, partnere, kuras talants nebeidzas ar Bergmana filmām – viņa psiholoģiski sarežģītajiem, dramatiskajiem, ārdošajiem sievietes un vīrieša attiecību dueļiem.
No iekāres līdz naidam
Par aktieriem, kuri pievēršas režijai, mēdz ironizēt – arī Līvas Ulmanes pirmie režijas darbi tika uzņemti visai piesardzīgi, tajos labākajā gadījumā tika meklēta ģēnija Bergmana ietekme, sliktākajā – otršķirīgs Bergmans. Līvai Ulmanei šādu kinodarbu nav daudz – filma Jūlijas jaunkundze ir ceturtais lielais 75 gadus vecās Ulmanes režijas darbs (nepieminot vienu īsfilmu un vienu dokumentālo filmu), kas tapis pēc 14 gadu pauzes. 2000. gadā gana skaļi izskanēja Līvas Ulmanes filma Neuzticīgie/Faithless, kas analizēja kādas ģimenes krīzi Bergmana tradīcijās. Arī pie Jūlijas jaunkundzes varētu ķerties, neaizmirstot piesaukt Bergmana vārdu, kaut viņš nekad nav veidojis šīs lugas ekranizējumu/filmu, bet, protams, ir iestudējis šo lugu teātrī (piemēram, 1985. gadā Stokholmas Dramaten).
Aristokrāta meitas Jūlijas jaunkundzes bezkaunīgais flirts ar tēva kalpu Žanu – par spīti veselajam saprātam un sociālo statusu atšķirībām, par spīti laikmeta (XIX gadsimta beigas) izpratnei par sievietes un vīrieša lomu sabiedrībā, kas rezultējas vienas nakts attiecībās, – piedāvā milzīgu dramatisko potenciālu un iespēju uzturēties tajā teritorijā, kas Bergmanu vienmēr ir saistījusi, – vīrieša un sievietes kaislību un naida zonā.
Aristokrātes Jūlijas jaunkundzes un kalpa Žana attiecības ļauj izdzīvot visplašāko amplitūdu – no kaislības, spēles, kurai Jūlijas jaunkundze pakļauj Žanu, līdz fiziskai tuvībai, kas lems viņu sagrāvei. No iekāres līdz iznīcinošam naidam svārstās arī Jūlijas jaunkundzes un Žana dialogi – abu cīņa par noteicošo pozīciju, par varu.
Aktieru augstā dziesma
Ejot uz filmu Jūlijas jaunkundze, ir jābūt gatavam teatrālismam šī vārda vislabākajā nozīmē. Līvas Ulmanes piedāvātā ekranizācija vispirms ir rūpīgs lugas lasījums, kas piedāvā lomas izciliem aktieriem, kuri gan nav piederīgi skandināvu kultūrtelpai. Jūlijas jaunkundzes lomai režisore ir izraudzījusies amerikānieti Džesiku Čestinu, kura attāli atgādina viņu pašu jaunībā. Džesika Čestina spēlē līdz bezspēkam – uz nervu sabrukuma robežas. Lai arī viņas Jūlijas jaunkundze, iespējams, kinokamerai var šķist par pieaugušu, par nobriedušu (aktrisei ir 38 gadi), taču viņas spēle, it īpaši pēc Jūlijas jaunkundzes un Žana iznīcinošās intimitātes brīža, ir satricinoša.
Jā, visdrīzāk Džesika Čestina Jūlijas jaunkundzi tieši tāpat, ar tādu pašu spēku spēlētu nevis kameras priekšā, bet uz skatuves. Paralēli kinokarjerai, divām Oskara nominācijām Džesika Čestina turpina spēlēt teātrī. Viņas kā teātra aktrises talantu ir vērts ieraudzīt Ala Pačīno eksperimentālajā filmā Salome (2011). Tālab arī Jūlijas jaunkundzei aktrise pieiet ar traģēdijas vērienu. Vai tā ir Čestinas un Ulmanes koncepcija? Par Jūlijas jaunkundzes neprāta un izmisuma niansēm var diskutēt, savukārt Kolina Farela Žans/ Džons ir viena no šī aktiera labākajām lomām visas viņa garās, bagātīgās karjeras kontekstā. Žana – šī glumā, iztapīgā, plēsonīgā aprēķinātāja – daba Kolina Farela izpildījumā ir ierakstīta viņa nolaizītajā fizionomijā. Filmas gaitā mainās ne tikai Žana uzvedība un attieksme pret Jūlijas jaunkundzi, sievieti, kurai viņš pakļāvies un kuru viņš iznīcinās, – mainās arī viņa seja, ķermenis, visa šī cilvēka psihofiziskā būtība.
Trešā persona šajā stāstā ir kalpone Kristīne/Katlīna, Žana sieviete, kuru spēlē Samanta Mortone. Spēcīgās, taču pēdējā laikā maz redzētās britu aktrises atveidotā varone kaislību haosa satricinātajā namā ir veselā saprāta, tradicionālo vērtību balsts. Viņas klusā greizsirdība pret Žana sānsoli tiek pieklusināta ar titānisku iekšējo spēku – vismaz tā to nospēlē Samanta Mortone. Kaut viņas un Kolina Farela divspēle tiek veidota daudz klusinātākos toņos, arī tās ir vienas no spēcīgākajām filmas epizodēm.
Režisore Līva Ulmane nav aizrāvusies ar radikāliem paņēmieniem, lai uzlabotu un pārtaisītu Strindbergu. Viss šajā filmā – kamera, plāni – strādā aktiera un viņa monologu vārdā. Darbība gan risinās Īrijā, nevis Zviedrijā, un šī vietas maiņa ir loģiska filmas aktieransambļa dēļ.
Līva Ulmane uzticas Strindberga nosacījumiem – laika un telpas vienotībai. Darbība notiek barona pilī – pamatā divās tās telpās, virtuvē un Žana istabā. Dažas reizes režisore izmanto iespēju iziet svaigā gaisā – vairākas epizodes ir filmētas mežā, pie pils. Pati Līva Ulmane nekad neesot gribējusi spēlēt Jūlijas jaunkundzi, un pati arī nekad neesot spēlējusi Strindberga lugās. Viens no iemesliem – Strindberga riebums pret sievietēm, kas viņam esot bijis raksturīgs. Taču, kad parādījusies iespēja režisēt, Ulmane tomēr ir izvēlējusies tieši lugu Jūlijas jaunkundze, kas, viņasprāt, ir ideāls materiāls, lai runātu par aktuālām problēmām – par cilvēkiem, kuri nespēj cits citā ieklausīties un cits citu sadzirdēt. Jāsaka, filmā ir daudz vairāk ko rakt, un skatīties labu teātri, arī uz lielā ekrāna, ir bauda.
Jūlijas jaunkundze/Miss Julie ****
Drāma. Norvēģija, Lielbritānija, Kanāda, ASV, Francija, Īrija. 2014.
Režisore Līva Ulmane
Lomās Džesika Čestina, Kolins Farels un Samanta Mortone