Franču rakstnieka Tonīno Benakvistas (Tonino Benacquista, 1961) 2004. gadā izdotais detektīvromāns Malavita kļuva par kārtējo gada dižpārdokli, veikli apspēlējot pāris tādu intriģējošu tēmu kā sevišķi svarīgu liecinieku aizsardzības programma, mūsdienu mafija un Eiropas/pasaules multietnisko attiecību klišejas. Taču, pat apelēdams pie Benakvistas izsenās kaislības pret kinematogrāfu (rakstnieks ir scenārija autors tādām izcilām psiholoģiskajām drāmām kā Lasi no lūpām un Mana sirds pārstāja pukstēt – par pirmo kopā ar režisoru Žaku Odiāru abi saņēma Francijas nacionālā kino augstāko apbalvojumu – Cēzaru), filmas producents un režisors Liks Besons nopirka romāna Malavita ekranizēšanas tiesības un tūdaļ ASV kinotirgum mainīja skanīgo nosaukumu Draņķīgā dzīve (mala vita) pret anonīmo The Family/Ģimene – ar tādu nosaukumu to rāda arī Latvijā.
Suņa vārdā
Joks ir tāds, ka par Malavitu sauc galvenā varoņa suni. Līdztekus sunītim, vārdā Malavita/draņķa dzīve, tāds ir arī apzīmējums sicīliešu mafijai. Bet romāna varonis – pensionējies rakstnieks – Freds Bleiks kladzina šo vārdu Malavita visur, kur vien ienāk prātā, un ne jau aiz mīlestības pret paša lopiņu. Francijas provinces ciematiņā Šolonā pie Havras rakstnieks Bleiks un viņa ģimene – sieva Megija/Līvija un divi pusaugu bērni Vorens un Bella – apmetušies uz dzīvi ne jau tālab, ka pēkšņi pār viņiem būtu nākusi apskaidrība – Amerikas megapolēs dzīve ir draņķīga, toties miers un klusums Francijas laukos – radošos un citādus spēkus veicinošs. Ģimene vienkārši slēpjas no mafijas, jo Bleiks, saprotams, nav nekāds rakstnieks, bet gan gangsteris Džovanni Manconi, par kura galvu izsludināti 20 miljoni un kuru kā "nodevēju" meklē mafija, bet liecinieku aizsardzības programmā vaktē vismaz trīs līdz zobiem bruņoti FBI drošībnieki. Lai gan ģimene nav falša, šo četru cilvēku identitāte tāda ir gan. Un šī nesaskaņa starp cilvēka būtību un viņa sociālo lomu tad arī ir lieliska viela Benakvistas dzēlīgi asprātīgajam romānam, no kura Lika Besona filmā ir palicis gaužām maz, un arī tas, kas palicis, ir populārākās klišejas (jau minēts, ka filmas pamatauditorija paredzēta ASV).
Veltījums Skorsēzem
Taču, neraugoties uz acīmredzamo "svēto vienkāršību", šī ir labākā režisora Lika Besona filma pēdējos desmit gados (par veiksmēm taču nesauksim Besona katastrofāli manierīgās melodrāmas Angel-A un The Lady vai neizturami sintētiskos Adeles piedzīvojumus un Artūra un mazmurkšķīši seriālu, kaut arī filmu producēšanas biznesā Besons ar savu Europacorp, šaubu nav, ir kontinenta kinofinanšu līderis). Par veiksmi jāpateicas pirmām kārtām literārajam materiālam – Benakvistas romānam, kura epizodes jau ir gatavas kinoainas, filmē tik nost, un brīnišķīgajam aktieru ansamblim.
Vairāki Malavita apskatnieki Besona nopelniem pieraksta arī filmu kā veltījumu Mārtinam Skorsēzem (viņš turklāt ir līdzproducents), viņa slavenajam gangsterfilmu periodam. Te nu man jāatgādina, ka tie ir maldi – jau Tonīno Benakvistas romānā ir ierakstīta sižeta nepārprotamā līdzība ar Skorsēzes mafijfilmām. Romānā pat ir tiešs citāts, kad Bleiks/ Manconi skatās "labāko mafijas filmu pasaulē" (R. Īberts) – Mārtina Skorsēzes Goodfellas/Krietnie puiši –, un šī epizode, kā saka, pa tiešo pārceļojusi arī uz Besona filmu. Protams, pikanti vērot, ka Skorsēzes jaunības gadu alter ego – Roberts de Niro – piedalās filmā, kas pauž mīlestību pret amerikāņu labāko režisoru – Mārtiju. Var jau pārmest de Niro, ka viņš pēdējos gados ir pārāk aizrāvies ar piedalīšanos otrās un pat trešās šķiras filmās (šogad vien Robčiku redzēsim vēl septiņās (!) filmās), bet – viņš ir tik foršs, pat ja piedalās klajos draņķos, ka uz filmas brīdi aktierim piedod visu, arī to, ka pat miljonāriem jāpelna naudiņa.
Burvīga atrakcija
Bleika/Manconi sievas lomā sprēgā Mišela Feifere. Nu, tā ir atrakcija pati par sevi. Turklāt, lai cik jocīgi nebūtu, starp de Niro un Feiferi joprojām dzirksteļo nenomaskējamas cilvēciskas simpātijas. Uz franču provinces tīņu fona efektīgi izceļas arī Daienas Egronas Bella – blondīne ar raksturiņu (nu, ja ir tādi vecāki kā de Niro un Feifere!) skumjā klauna lomā. Kā parasti, lielisks ir CIP aģents, ko tēlo Tomijs Lī Džonss, – krietnais puisis, kam jārūpējas par falšās ģimenes drošību.
Nešaubieties ne mirkli, mafijas taustekļi pamazām atlīdīs līdz gleznainajam Francijas miestiņam, un pienāks laiks, kad mala vita – draņķa dzīve – iestāsies arī tur. Joprojām Besons ir meistars krāmēt līķus grēdām (brīdinu – lielām grēdām!), tā ka skatītājiem, kas alkuši pēc profesionālas un jestras izklaides, savs prieciņš atlēks.
Ģimene
Detektīvfilma. Režisors L. Besons. Lomās R. de Niro, M. Feifere, T. L. Džonss
@@@