Tikpat labi var teikt, ka Rīga kā dzimšanas vieta saista ne tikai Sergeju Eizenšteinu un Jesaju Berlinu – filmas Escaping Riga galvenos varoņus –, bet arī tās režisoru Dāvi Sīmani. Un, protams, arī daudzus potenciālos filmas skatītājus. Filma Escaping Riga (Aizbēgt no Rīgas) ir viens no Rīgas 2014 kontekstā šķietami ārkārtīgi loģiskiem kultūrnotikumiem – filma par pasaules mēroga personībām, kas ir piederīgas Rīgai – gada kultūras galvaspilsētai. Tomēr filma nav projekts, kas "tematiski piedzīts" Rīgas 2014 gada norisēm, – Dāvim Sīmanim iecere veidot darbu par Eizenšteinu – ģēniju ar traģisku mūžu, cilvēku, kurš jaunībā vienlaikus bija gan jaunās, padomju Krievijas apoloģēts, gan revolucionārs kinovalodas radikalizētājs, – tapusi jau pirms gadiem četriem, laikā, kad īpaši pētīts gan mēmais kino, gan Eizenšteina montāžas principi – gatavojoties lekcijām, kuras Dāvis Sīmanis, būdams gan praktiķis, gan spožs teorētiķis, lasa daudz un azartiski. Vēlāk jau Eizenšteina tēlam pievienojies arī filosofs Berlins – kā vēl viens pasaules mēroga rīdzinieks un, iespējams, arī kā Sergeja Eizešteina līdzinieks un "opozicionārs" vienlaikus – cilvēks, kurš, būdams bērnībā un Rīgas periodā Eizenšteinam pat raksturā līdzīgs, nodzīvojis daudz ilgāku un harmoniskāku mūžu par Sergeju Eizenšteinu. Ne velti pieminēju Dāvja Sīmaņa lasītās lekcijas. Filmas "pirms pirmizrādes skatē" filosofs un Rīgas Laika redaktors Uldis Tīrons – viņš arī filmas scenārija līdzautors un vēstītāja balss filmā, kas lasa aizkadra tekstu, – minēja par lekcijām, kuras Sīmanim būtu jālasa pirms filmas Escaping Riga. Iespējams, tas bija joks. Tomēr filma Escaping Riga ir tik blīva, tik kultūratsaucēm un citātiem piesātināta, ka pilnvērtīga tās atšifrēšana un uztvere visdrīzāk būtu iespējama, tikai noklausoties arī pavadošo stāstījumu – lekciju, priekšlasījumu.
Kaut Dāvis Sīmanis iebilst, ka ikkatram – Eizenšteina vai Berlina biogrāfijas – faktam filmā būtu jābūt izskaidrotam līdz vissīkākajai detaļai un niansei. "Cilvēks, kurš arī, iespējams, tik daudz nezina ne par Eizenšteinu, ne Berlinu, tomēr nonāk sava veida attiecībās ar filmas tekstu, ar filmu kā mediju," uzskata Sīmanis. Nenoliedzami Sīmanim ir taisnība – filmu ir interesanti skatīties arī kā spēli, sava veida labirintu, kurā, jā, iespējams nolauzt kaklu, bet kurā maldīties vien ir aizraujošs piedzīvojums.
Viltotais dokumentālisms
Jāsāk ar to, ka mīkla ir jau šīs filmas žanrs. Kas tas ir – dokumentāla filma par klasiķiem – dižajiem rīdziniekiem? Nekā nebija. Filma, kas pēc savas attēla faktūras un tekstūras patiesi atgādina autentiskas hronikas, senu dokumentālo kadru izmantojumu, īstenībā ir vistīrākā fikcija – visi šie "dokumentālie" kadri jeb ainas, kas balstītas uz dokumentāliem faktiem no Eizenšteina un Berlina dzīves, ir veikli inscenējumi. Filmas faktūra un tās šķietamais dokumentālisms nenoliedzami nodrošina tās stilistisko unikalitāti. Kā smej Sīmanis, Escaping Riga ir pēdējā Latvijā uz īstas filmas (nevis digitālā nesējā) uzņemtā filma – tā filmēta uz astoņu milimetru filmlentes, pēcāk, protams, pārvēršot digitālā attēlā. Taču tieši šis filmlentes faktūras autentiskums tad arī piešķir Escaping Riga inscenētajiem, "viltotajiem" arhīva kadriem, kas veido visu filmu, autentiskuma garšu.
Teksti un konteksti
Ja gribam meklēt "melnbalto", "mēmo" stilizāciju kontekstus (un Escaping Riga ir darbs, kas mudina meklēt kontekstus), jāpiesauc gan franču oskarotais Mākslinieks (The Artist, 2011, pieci Oskari), gan spāņu filma Sniegbaltīte (Blancanieves, 2012), kas pagaidām ir vērienīgākās melnbaltā kino stilizācijas, kuras itin veiksmīgi ir sasniegušas globālo auditoriju. Jā, ir atšķirība starp Escaping Riga un manis minētajiem ārzemju "līdziniekiem" – tās ir spēlfilmas, kas nemaskējas par "dokumentālām fikcijām". Nevar nepieminēt arī Sīmaņa seno estētisko kaislību – kanādiešu režisora Gaja Medina darbus, piemēram, Mana Vinipega u. c. –, kā arī paša Sīmaņa dokumentālo filmu Valkyrie Limited, kuras galvenais varonis ir režisors Viesturs Kairišs, iestudējot Vāgnera Valkīru Latvijas Nacionālajā operā, bet Dāvis Sīmanis atļāvies nelielu "vaļību" – šīs filmas kontekstā pats radot savu versiju par Valkīras tēmu, protams, mēmā kino stilistikā.
Escaping Riga nenoliedzami ir daudz komplicētāks darbs par Valkyrie Limited – pilnmetrāžas garuma docufiction, kurā Sīmanis šķietami pamīšus sasien divas līnijas: izstāsta Eizenšteina un Berlina dzīvesstāstu, precīzāk, brīvi virknē atsevišķus to fragmentus – inscenē detaļas, situācijas, arī sajūtas – gan velkot paralēles, gan akcentējot pretstatus. Protams, viņi abi bija mazi Rīgas puikas un abi savos tīņa gados aizbrauca no Rīgas – viens uz Krieviju, otrs uz Angliju. Viņi abi izjuta dziļu bērna vientulību (par to daudz rakstījis Eizenšteins), un, iespējams, šī vientulība norūdīja viņu rakstura unikalitāti. (Te brīvi pārfrāzēju filmas aizkadra tekstu, kas lielā mērā ir interpretējošs, – aizkadra balss ir teju nemitīgi klātesoša un šķietami neattiecas uz filmas formālo tiecību ievērot mēmā kino ēras nosacītību, piemēram, starptitru izmantošanu.)
Padomājiet par māmiņu!
Formāli Eizenšteinu un Berlinu saista Rīga, bērnības izjūtas un viena tikšanās 1945. gadā Maskavā, kad tur bija ieradies Jesaja Berlins. Filmas varoņi satikās, patērzēja. Berlins cita starpā Eizenšteinam pavaicāja, kad viņš ir bijis vislaimīgākais (šī epizode, protams, ir filmā). Izrādās, tie ir bijuši XX gs. 20. gadi, kad Sergejs Eizenšteins bija jauns, neprātīgs un laimīgs savos teatrālajos avangarda eksperimentos. Viņa filmas – arī šedevrs Bruņukuģis Potjomkins – taps nedaudz vēlāk – 1925. gadā. Sekos Eizenšteina pasaules slava, došanās uz Holivudu, kur būs gan izklaides kopā ar zvaigznēm (skatīt tenisa spēli ar Čaplinu filmā), gan mēģinājums rakstīt scenāriju lielai Holivudas studijai – Paramount. Vēl viņš piedzīvos vienu no sava mūža lielākajām traģēdijām – uzņems filmu Meksikā, kuru tā arī mūža laikā nepabeigs. Šantažējot ("Padomājiet par māmiņu!") Staļins – šis padomju mākslas lielākais cenzors – viņu piespiedīs atgriezties Krievijā.
Iespējams, tas ir subjektīvs vērojums, kura "atgaiņāšanai" vajadzētu Escaping Riga uz karstām pēdām skatīties vēlreiz, tomēr Eizenšteina personība pat ar filmas fragmentēto vēstījumu iezīmējas daudz spilgtāk un apjomīgāk nekā Jesajas Berlina dzīvesstāsts. Iespējams, te vainojama kinorežisora mūža traģika, kas vienmēr ir dramaturģiski interesantāka nekā rēns un harmonisks plūdums. Eizenšteins nomira 50 gadu vecumā naktī, savā dzīvoklī klausoties nelegālo BBC, kurā tika stāstīts par kārtējām represijām pret "formālistiem" mākslā. Viņu, kas jau bija kritis Staļina tētiņa nežēlastībā (jau bija aizliegta Ivana Bargā otrā sērija), šī ziņa satrieca. Iespējams, Berlina izteiksmību mazina (filmas autoru pasludinātais) viņa "garās un laimīgās" dzīves koncepts, kurā gan tiek pieminēta Berlina nelaimīgā mīlestība mūža garumā. Jā, Berlinam ir dota spilgta, izteiksmīga epizode – tikšanās ar krievu dzejnieci Annu Ahmatovu. Kaut īpaši negribas akcentēt, ka Berlinu "spēlē" Gints Grūbe un Annā Ahmatovā ir atpazīstama Anna Heinrihsone, gluži tāpat kā Eiropas avangardistu jautrajā pulciņā (skatīt ainu, kurā Eizenšteins Eiropā aušojas avangardistu kompānijā) manāms režisors Mārtiņš Grauds un citas kinematogrāfam tuvas personas. Šīs ir tās "konteksta zināšanas", bez kurām, filmu skatoties, pavisam mierīgi var iztikt, – mūsdienu personības filmā drīzāk ir izmantotas kā faktūras, "ēnas". Aktieriski izaicinājumi režisora koncepcijā nav paredzēti. Un labi, ka tā. Izņēmums varbūt ir vienīgi Eizenšteina (briedumā) tēlotājs Mihails Karasikovs, kura uzdevumi ir daudz apjomīgāki.
Tomēr, lai pilnībā spētu novērtēt Dāvja Sīmaņa radītās "vizuālās mežģīnes" un stilistiskās spēles, lieti noderētu lietišķas informācijas koncentrāts (piemēram, informatīvs filmas titrs), kas arī tiem, kuri nakts vidū nespēj noskaitīt Eizenšteina filmogrāfiju no galvas un nevar "uz sitiena" atbildēt, ko Jesaja Berlins ir paveicis pasaules filosofijas apcirkņu bagātināšanā, dotu kādus striktākus pieturas punktus filmas izpratnē. Nedomāju, ka šīs informācijas balsts jelkādā ziņā "piezemētu" filmu, nē, vienkārši padarītu to atvērtāku skatītājam. Kaut, protams, Sīmanim, ir taisnība – šīs filmas faktūru piesātinājums un detaļu precizitāte ir tik blīva, ka tā valdzina un ievelk, pat ja "šifra atslēga" vēl jāmeklē.
Jesaja Berlins (1909–1997)
Britu filosofs, dzimis Rīgā. Pirmā pasaules
kara laikā, 1916. gadā, Berlinu ģimene dodas uz Pēterburgu, kur piedzīvo
Krievijas 1917. gada revolūciju. 1921. gadā Berlinu ģimene pārceļas uz
dzīvi Anglijā. Vēlāk – Oksfordas profesors, filosofs, kurš būtiski
ietekmējis liberālās filosofijas attīstību.
Sergejs Eizenšteins
(1898–1948)
Dzims Rīgā arhitekta Mihaila Eizenšteina ģimenē. 1916.
aizbrauc no Rīgas, lai studētu Petrogradā. 1920. gadā sāk strādāt
Maskavā Centrālajā strādnieku teātrī, rada eksperimentālus darbus. 1925.
gadā top Eizenšteina filmas Streiks un Bruņukuģis Potjomkins – viena no
visu laiku radikālākajām un ietekmīgākajām filmām pasaulē. Pēc
Bruņukuģa Potjomkina Eizenšteins piedzīvo pasaules triumfu, paraksta
līgumu ar Holivudas kompāniju Paramount Pictures. Vēlāk viņš filmē
Meksikā, bet ir spiests atgriezties Padomju Krievijā, kur sākas viņa
sarežģītās attiecības ar Staļina režīmu – Eizenšteina darbus vara gan
aizliedz, gan iznīcina (Tērču pļavas), gan arī apbalvo. Viņa filmas
Ivans Bargais II sēriju Staļins aizliedz izrādīt, tā piedzīvo pirmizrādi
1958. gadā – jau pēc Eizenšteina un Staļina nāves.
Escaping Riga ****
Režisors D. Sīmanis. Lomās M. Karasikovs, G. Grūbe, M. Počs, G. Briedis
Splendid Palace no 11. aprīļa