Ieraugot ekrānā kārtējo titru "balstīts uz reāliem notikumiem", uz mirkli instinktīvi apmulsis sastingstu. Kurš naivulis XXI gadsimtā tad vēl tic vai domā, ka kinematogrāfs, un jo sevišķi Holivudā ražota filma, ir kustīgas dzīves faktu un notikumu ilustrācijas? Nemaz taču nevajag uzskaitīt grēdu neprecizitāšu, faktu viltojumu, nenotikušu vai gluži citādi notikušu sarunu, ar kurām ir pilna pirmā "biogrāfiskā" spēlfilma par vienu no gadsimtu mijas ietekmīgākajiem radošajiem prātiem pasaulē – multimiljardieri, korporācijas Apple ideoloģisko tēvu Stīvenu Džobsu –, lai ar to nodarbojas misēkļu fiksētāji Džobsa fanu tīklos. Pietiek jau ar skandālu, ko sarīkoja viens no filmas prototipiem – Džobsa jaunības dienu draugs un vēlāk biznesa partneris Stīvens Vozņaks, pasludinot filmu par "katastrofālu faktu falsifikāciju". Arī kritiķu vērtējums ASV bija klaji naidīgs, taču te drīzāk vainojams tāds neprognozējams apstāklis, ka tuvākajos gados, lūk, tapšot filma pēc amerikāņu scenāristu dieva Ārona Sorkina (TV hita The Newsroom autors, kulta gabala Sociālie tīkli scenārists) idejām – kritiķi mēdz būt lētticīgi un uzskata, ka Sorkins par Džobsu radīs kaut ko satriecošu.
Klišeju kompozīcija
Pietiek "paguglēt" Vikipēdijā, un viss, ko jūs gribējāt zināt par ekstravaganto personu Džobsu, izlēks jūsu acu priekšā. Tā ka īpaši neceriet, ka scenārista Meta Vaitlija un režisora Džošuas Maikla Stērna (abi, citstarp, iesācēji Holivudas lielajā kinobiznesā, to netieši apliecina arī filmas kārnais 12 miljonu budžetiņš) darbs Džobss pavērs jums jaunus, nezināmus apceres apvāršņus šā kreatīvā personāža dzīvē, domu gaitā vai personības īpatnībās.
Filma ir korekts, pagauss Džobsa agrīnā biznesa rosības ilustrējums, es teiktu – tipiska TV filma ar pompozu, dvēseli spārnojošu mūziku fonā, kurā cilvēki nez kāpēc runā aforismos, turklāt desmitiem reižu dzirdētos. Ja nu bez sirdsapziņas mokām kaut ko var slavēt šajā kinoproduktā, tā ir autista Džobsa lomas tēlotāja Eštona Kačera centība, imitējot Džobsa plastiku, īpatno "slājošo" gaitas manieri un savdabīgo, aizturēto runasveidu – sirdspuķītis Eštons lomas apgūšanas procesā pat iemantojis nopietnas aizkuņģa dziedzera kaites, pārāk cītīgi ievērodams Džobsa diētu.
Tā nu sanācis, ka filmas Džobss pirmizrāde pasaulē sakrita vienlaikus ar jaunā Apple produkta – zeltītā iPhone 5S – prezentāciju. Filma iesākas ar pirmā iPod prezentāciju 2001. gadā, un šajā epizodē teju šoku izsauc Eštona Kačera apbrīnojamā fiziskā līdzība ar Apple līderi. Diemžēl pēc šī pārsteiguma filma kļūst par vispārzināmu klišeju kompozīciju (Apple fanus tik pavirša viņu elka biogrāfijas atrādīšana patiesi ir saniknojusi), kuras oficiālais moto varētu būt – redz, cik grūti gājis jaunībā pat tādam ģēnijam kā Stīvs Džobss!
Filma aptver laikposmu no 1971. līdz 2001. gadam, proti, laiku, kad topošais datorģēnijs un biznesa haizivs Stīvens Pols Džobss plikām pēdām staipījās pa augstskolu, lietoja LSD un citas psihotropās vielas, aizrāvās ar Austrumu garīgajām praksēm, izdzina no mājām savas neatzītās meitas māti, sāka sadarbību ar Atari, nodibināja zīmolu Apple, radīja pirmos personālos makintošus, tika padzīts no Apple direktora krēsla, pa telefonu neķītri lamājās ar savu sīvāko konkurentu Bilu Geitsu un ar triumfu atgriezās Apple saimnieka lomā, lai glābtu paša radīto biznesa impēriju un pasaulei dāvātu aipodus, aifonus, aipadus u. c. "cilvēciska dizaina priekšmetus, kam ir dvēsele un kas jūsos uzrunā slēptākos sapņus".
Bet, raugi, draugi – ar šo šķietami pašvako kinodrāmu notiek dīvainas lietas. ASV tā faktiski aizgāja "pa nullēm", toties kļuvusi par ievērojamu peļņas spēlētāju Krievijā un Ķīnā, kur filma ātri atpelnījusi visu savu budžetu.
Egoistiskā ģēnija kaprīzes
Man ir versija, kāpēc tā noticis. Ja uzmanīgi sekosiet ne tikai filmas skaistajām frāzēm par izcilām personībām un ar datoriem apsēstajiem dīvaiņiem, kuri, pēc Džobsa apgalvojumiem publiskajās runās, būs tie, kam piederēs nākotne un kas glābs pasauli, pamanīsiet, ka viss filmas stāsts ir klaja, pat graujoša pretruna starp to, ko Džobss deklarē un kā viņš rīkojas dzīvē.
Filma ir perfekta ilustrācija, kur nonāk talantīgs, taču ārkārtā egoistisks, nežēlīgs, būtībā ļoti nesimpātisks cilvēks. Savu labāko jaunības draugu viņš, rupji runājot, sūri apčakarē (samelojis par biznesa darījumu, Džobss Vozņakam piesviež 350 dolāru, kaut pats nopelnījis piecus tūkstošus), pret sava bērna māti izturas kā pēdējais lupata (nemotivētas histēriskas aizdomas, ka viņš, lūk, nav bērna tēvs), nepārtraukti uzņemas vadoņa lomu, kad sajūt naudas smaku, kaut reālo darbu dara citi, vēlāk bez problēmām un sirdsapziņas pārmetumiem atbrīvojas no sev nepatīkamiem cilvēkiem (lai gan liela daļa iemeslu ir vienkārši nožēlojami, tā teikt – ak, ģēnija kaprīzes), regulāri krāpj savus līdzstrādniekus, stāstīdams vienu, darīdams citu…
Varētu jau visas šīs neciešamās Džobsa rakstura īpatnības norakstīt uz viņa asociālo dabu, uz to, ka šīm ģeniālajām smadzenēm pietrūka spējas saprast un novērtēt līdzcilvēkus. Vai tas attaisno nelietības? Lūk, šī mežonīgā kapitālisma ideoloģija – cilvēks ir līdzeklis tavu mērķu sasniegšanai –, kas sūcas no katra filmas Džobss kadra, ir tas maģiskais magnēts, kas vilina ķīniešu un krievu jaunos biznesa varoņus masveidā slāt uz kino, kur rāda viņu elku – puisi, kurš apkāš visus un…
Džobss
Jobs
Biogrāfiska drāma. ASV. 2013.
Režisors Džošua Maikls Stērns
@@@