Iedomājieties, ka jūsu tētis ir nigērietis, mamma – norvēģiete, bet izaudzis esat proletāriskā Londonas priekšpilsētā, toties mācījies starptautisko jurisprudenci prestižā augstskolā Kembridžā, taču pirmos slavas laurus plūcis ne jau kā likumu tārps, bet stāstu sacerētājs un dramaturgs! Apsēstība ar teātri, mūziku un kino turpinājusies kā patīkamas garīgās infekcijas. Un tad vēl tas pēkšņās popularitātes klikšķis – The IT Crowd jeb Kompjūteristu seriāls! Un veikli sacerētā grupas Arctic Monkeys DVD filma At the Apollo, kas atnesa NMExpress Awards galveno balvu un gada labākās koncertfilmas titulu. Tas nav izfantazēts pastāstiņš, bet 36 gadus vecā multitalanta Ričarda Aioadī biogrāfija. Par savu aizrautību ar stāstiem melnīgsnējais, čirkainais puisis atjoko: "Man vienkārši šķiet, ka bērnu iemīļotā pasaka par Karlsonu nav stāsts par padzīvojušu infantilu šizofrēniķi, kuram ir nosliece uz pedofiliju. Man patīk pat visdrūmākajos paradoksos saskatīt saulaino pusi."
Kad Aioadī 2009. gadā debitēja ar spēlfilmu Zemūdene/Submarine, Amerikas indie (neatkarīgo) filmu mekā Sandānsas kinofestivālā to pamanīja uzreiz – publiku un kritiķus valdzināja gan atraktīvā kinovaloda (filma strukturēta kā grāmata Izkrāso pats trīs daļās, tajā ir jokaini multiplikācijas iestarpinājumi, tās naratīvs ir līkločains, izmantots aizkadra komentārs), gan prasme izstāstīt sarežģītu tēmu – vairākuma atstumtā pusaudža pasaules izjūta – sirsnīgi un emocionāli dziļi, bet vienlaikus saglabājot nepielūdzamu fatālisma noti. Par Aioadī sāka runāt kā par jaunās kino paaudzes Selindžeru – jaunais literāts Olivers Teits no Zemūdenes pārāk atgādināja reflektējošo Holdenu Kolfīldu no Selindžera šedevra – smeldzes pārpilnā romāna Uz kraujas rudzu laukā. Oliveru Teitu bez rakstniecības nodarbina divas problēmas – kā zaudēt nevainību ar slepeno mīlas objektu klases biedreni – dullu piromāni sarkanā mētelī – un kā saglābt vecāku irstošo laulību. Nevarētu teikt, ka šīs ir nieka problēmas jaunam, jūtīgam cilvēkam.
Aioadī otrā filma Dubultnieks/The Double pierāda, ka mums, visticamāk, darīšana ar ļoti apdāvinātu postmodernisma kultūras pārstāvi (PoMo kinematogrāfā joprojām plaukst un zeļ). Taču gribu uzreiz nomierināt tos, kas izlasījuši filmas reklāmā pieteikto krievu eksistenciālisma klasiķa Fjodora Dostojevska stāstu Dubultnieks kā filmas inspirācijas avotu, – no dižstāsta pāri palikuši vien nagi un ragi, toties ideja par sīku kantora klerku, kuru sāk vajāt paša – daudz veiksmīgākā un šarmantākā – ēna, uzplaukst fantastiski drūmos, bet smaržīgos ziedos!
Grūti pateikt, kādu režisoru daiļrade iespaidojusi Aioadī "rakstības stilu" – filmēšanas manieri. Jā, var definēt, ka tas ir Kafkas stilā mūsdieniskots Dostojevskis, taču šāds apgalvojums neko nepasaka par filmas vizualitāti un stāstu. Taču, tiklīdz sāksit šķetināt Dubultnieka "ietekmju kamolu", atradīsit gan gardus vizuālos kumāsus un noskaņu bildes no Terija Giliama Brazīlijas, Deivida Finčera Cīņas kluba, Aleksa Projasa Tumsas pilsētas, Breda Andersona Mašīnista, franču dueta Marka Karo un Žana Pjēra Ženē Pazudušo bērnu pilsētas – eksistenciāli drūmā un vienlaikus tik pievilcīgā spokainā vide un apdraudējuma sajūta nezūd ne mirkli. Plus vizuāli mānīgais priekšstats, ka visa filmas pasaule ir kaut kas līdzīgs materializētam murgam – filmas vide atgādina par Mišela Gondrī un Vesa Andersona iespaidīgo "dekorāciju pasauli" kā visa kinematogrāfa esenci. Falšs ir falšs caur un cauri. Tāpēc jau tas ir realitātes hameleons kino.
Dualitāte jeb dubultošanās ir Aioadī filmas stūrakmens – tā vienlaikus ir gan fantasmagorisks stāsts, kurš notiek "nekurzemē nekurlaikā", vienlaikus – ļoti mūsdienīgs sižets par jauna, ne sevišķi izveicīga (Sociālā tīkla "nūģis" – aktieris Džesijs Eizenbergs savā labākajā formā) cilvēka personīgās identitātes (kas es esmu?) meklēšanu, pasaka par mīlestību kā nesasniedzamu ilūziju un vienlaikus reālu jūtu un pārdzīvojumu drāma, ar kādu sastapies katrs, kas nav guvis pretmīlu vai ticis atraidīts (jo sevišķi, ja filmā šo romantisko ilgu un ciešanu objekts ir jaunā talantīgā aktrise Mia Vasikovska).
Kas vēl? Ā, Dostojevska varoni filmā sauc Saimons Džeimss, viņa dubultnieku – Džeimss Saimons. Izrādās, mūsdienu pasaulē ar misēkli ID kartē pietiek, lai tu kļūtu par citu. Arī zīmīgi.
Dubultnieks/The Double ****
ASV. Režisors R. Aioadī.
Lomās Dž. Eizenbergs, M. Vasikovska, Dž. Fokss, S. Hokinsa