Prātīgi festivālu rīkotāji, kas rūpējas par savas valsts filmu nozares attīstību un starptautisku apriti, parasti nekavējas izmantot festivāla nedēļu, lai sabraukušajiem starptautiska līmeņa spēlētājiem parādītu arī labāko no pašmāju jaunās kinoražas. Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) līdz šim tāda sadaļa bija saistīta ar Lielā Kristapa vārdu un demonstrēja labākās Latvijas filmas, šogad pirmoreiz programma ieguva paplašinājumu Baltijas mērogā un omulīgo nosaukumu Home Made.
Programmas Latvijas sadaļa kārtīgam pašmāju kinoskatītājam bija jau labi pazīstama – Viestura Kairiša Melānijas hronika, Uģa Oltes un Mortena Trovika Atbrīvošanas diena, Staņislava Tokalova Tas, ko viņi neredz, Lailas Pakalniņas Rumba un Jāņa Putniņa To atceras tikai vilcieni, un pat studijas Film Angels Production līdzveidotā kaimiņu filma Ātrie igauņu puiši ļoti pieklājīgi izdzīvojās pa Latvijas kinoteātriem.
Taču programmai ar nosaukumu Home Made teorētiski varējām pievienot arī vairākas Riga IFF pirmizrādes, kas gan bija iedalītas vairākās citās, atšķirīgās festivāla programmās vai ieguvušas īpašu notikumu statusu, tomēr visas papildināja priekšstatu par Latvijas kino industrijas šābrīža potenciālu gan pašu mājās, gan starptautiskā sadarbībā. Vairākas no šīm filmām iesaku meklēt turpmāko mēnešu kinorepertuārā, visdrošākais orientieris acīmredzot ir novembra sākumā gaidāmie Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps seansi.
Vai cilvēks varlidot
Hronoloģiski pirmā Latvijas filma bija skatāma pat vēl pirms Riga IFF atklāšanas īpašā priekšvakara seansā – režisores Žanetes Skarules dokumentālā filma Lidojošo mūku templis, kam zināmu kvalitātes līmeni jau iepriekš garantē studijas VFS Films dalība filmas producēšanā. Arhitekta Austra Mailīša gandrīz utopiskās idejas materializēšanās pirmām kārtām satricina ar operatora darbu, lai gan klusībā rosās doma – būtu gan jābūt totālam āpsim, lai neprastu labi uzfilmēt tādas divas vizuāli vispateicīgākās parādības kā kalnus un arhitektūru. Tā kā lieliskais Valdis Celmiņš noteikti nav pieskaitāms minētā dzīvnieka radiniekiem, bet gan ir viens no izcilākajiem aktīvās paaudzes kinooperatoriem Latvijā, baudījums acīm šajā filmā ir garantēts – līniju ritmi, rakursi un panorāmas brīžiem aizsit elpu, brīžiem valdzina ar smalku eleganci, vārdu sakot – ir ko redzēt.
Filmas stāstu organizē gredzenveida kompozīcija ar pirti uz Latgales ezera, piedāvājot visai banālo ideju par to, ka savam fantastiskajam domu lidojumam mākslinieks idejas un spēkus rod dzimtajā zemē. Tomēr gredzena aploces iekšpusē stāstam pietrūkst ievada un attīstības, arhitekts vienkārši uznirst ar savu maketu kaut kur Ķīnā, un tūlīt jau notiek process, kurš daudz amizantāk apspēlēts filmā Atbrīvošanas diena, – kā aziātu vienkāršie strādnieki vairāk vai mazāk rūpīgi, bet pilnīgi bez kādas sapratnes par to, ko dara, izpilda eiropiešu rīkojumus, paši nemaz neticēdami, ka tur galā kaut kas var iznākt (piemēram, ka cilvēks vispār var lidot tā, kā stāsta Mailītis).
Bize, ome un strādnieki
Riga IFF tradīcija ir pirmo nedēļas nogali veltīt jaunākajiem skatītājiem, un šogad bērni bonusā saņēma divas jaunas animācijas filmas no Latvijas, turklāt abas pusgarā formātā (26 minūtes), tādējādi kopā veidojot vienu pilnvērtīgu seansu, kam ir milzīgs potenciāls no filmu izplatīšanas viedokļa. Turklāt Edmunda Jansona filma Bize un Neguļa ir Ziemassvētku stāsts, tāpēc gaidiet un uzmaniet, kad abas filmas (komplektā arī Nila Skapāna Mūsu ome rullē, kas pirmizrādi piedzīvoja 4. maija Latvijas filmu maratonā) gada nogalē sāks apceļot Latviju. Bize un Neguļa demonstrē atraktīvu, spilgtu un ļoti pārdomātu mākslinieka darbu (Reinis Pētersons), arī stāsts ir mūsdienīgs, vispārcilvēcisks un vitāli realizēts.
Festivāla nedēļu pirmdienas, 11. septembra, vakarā sāka spēlfilma Ārpus/Out, kuru apvij visai romantisks stāsts – ungāru izcelsmes režisors no Slovākijas iemīl un apprec latviešu meiteni Ievu, tāpēc savai pilnmetrāžas debijai izvēlas stāstu, kas notiek Latvijā, šeit arī uzfilmē to un uzreiz nonāk Eiropas kino elitē, Kannu kinofestivāla konkursa programmā Īpašais skatiens/ Un certain regard. Esmu gandrīz pārliecināta, ka "īpašais skatiens" šoreiz jāuztver burtiski un vislielākais nopelns filmas nonākšanā Kannās ir tieši operatora darbam (Gergeji Pohārnoks) – pilnīgi neticami, ka tik gleznieciski iespējams nofilmēt visparastākos kuģu remontdarbus un to, ka varonis nekad nav redzējis jūru, lai gan vienmēr ilgojies pēc tās. Amizanti, ka filmas sākuma epizode precīzi atkārto Aika Karapetjana ievadu šausmu gabalam M.O.Ž. – no darba tiek atlaisti ostas strādnieki –, bet tālākā notikumu attīstība, protams, atšķiras, jo režisors Georgs Kristofs mazliet vairāk mīl cilvēkus un priecājas par dzīvi, lai cik tā (brīžiem sakonstruēti) absurda; viņš piešķīris arī vairākas košas epizodes Latvijas aktieriem (Guna Zariņa, Varis Klausītājs, Ieva Norvele).
Telpa domāšanai
Nekautrējos atzīties, ka no mana subjektīvā viedokļa festivāls kulmināciju piedzīvoja trešdienas, 13. septembra, vakarā līdz ar Kristas Burānes dokumentālās filmas Pasaka par tukšo telpu pirmizrādi (vienīgā Latvijas filma Riga IFF starptautiskajā konkursā un atkal VFS Films darbs). Filma par scenogrāfu Andri Freibergu apliecina režisores pastāvīgo interesi par (Latvijas) teātra pasauli un caur to – par mūžīgiem jautājumiem. Starp citu, šajā virzienā lieliski iesaista scenogrāfijas uzdevums, ko tīši vai netīši taisni filmas uzņemšanas laikā Andris Freibergs liek risināt saviem studentiem – par ko patiesībā ir Blaumaņa Nāves ēnā un kā to parādīt?
Jāpiebilst, ka studenti kā tāds vienots tēls un kādas konkrētas emocijas kolektīvais iemiesojums vairākkārt ir ļoti labi saspēlē ar Meistaru, kurš savā scenogrāfa darbā pieradis bīdīt lielus apjomus, tomēr pievērš uzmanību arī milimetriem – būs kvadrāts vai ne? Nepieciešamo komikas devu piešķir hiperprofesionālais skatuves meistars Taunis ar saviem neredzamās frontes kareivjiem un skatuves uzbūves profesionālais žargons, kas, lietots jebkurā profesijā, liekas amizants neprofesionāļiem.
Rezumējot – liels prieks vērot, kā kopš 2009. gadā pabeigtās filmas Piektais Hamlets (kopā ar Mārtiņu Eihi veidots Oļģerta Krodera portrets četru aktieru acīm) caur Mārai Ķimelei (un patiesībā arī viņas vecmāmiņai Annai Lācis) veltīto Māru (2014) Krista Burāne arvien vairāk attīra telpu domāšanai un arvien jēgpilnāk izmanto animāciju (visu cieņu, Tom Burān!). Kinoteātru repertuārā filma būšot atrodama no 3. novembra, nepalaidiet garām!
Kāpēc?
Nākamajā vakarā, 14. septembrī, kinoteātra Splendid Palace Lielo zāli piepildīja šeit reti redzēta publika, un festivāla direktore Liene Treimane nekavējās aicināt visus – tagad, kad taciņa zināma, – apmeklēt vēl kādus festivāla seansus. Pulcēšanās iemesls bija dokumentālā filma Deju laikmets, kuras shēma visai vienkārša – filma balstīta uz lērumu arhīva materiālu (pamatā visai miglainajā VHS attēla kvalitātē, jo runa ir par XX gadsimta 80. gadiem) un vairāku speciālistu intervijām, visiem nonākot pie vienota secinājuma – Padomju Savienību sagrāva "no rietumiem ievazāta" un šeit, īpaši Rīgā, veiksmīgi adaptēta mūzika. Pirms dažiem gadiem tieši šajā pašā zālē Eiropas pirmizrādi piedzīvoja ASV veidota dokumentālā filma Brīvību ģitārai/Free to Rock, kurā tāpat tika sludināts, ka mūzika pielikusi punktu aukstajam karam, tikai tas bija rokenrols, un Rīgā to kultivēja Pits Andersons ar domubiedriem, savukārt filmā Deju laikmets runa ir par tehnomūziku, kuras adepts, Rietumberlīnē dzīvojošais Indulis Bilzēns, izgudroja nu jau leģendāro saspēli starp Rietumos pazīstamo dīdžeju Westbam un mūsu pašu Robertu Gobziņu, kuru tolaik dēvēja par Eastbam. Īpašas ovācijas izpelnījās visu filmas galveno varoņu klātbūtne pirmizrādē, ieskaitot visos laikos populāro un visus mūzikas vēstures periodus piedzīvojušo mūzikas kritiķi Artemiju Troicki.
Fināla akords Riga IFF filmu virtenē, kas vairāk vai mazāk saistītas ar Latviju, protams, bija iespaidīgs – Sergeja Lozņicas spēlfilma Lēnprātīgā, gandrīz taisni no Kannu kinofestivāla konkursa. Filma pamatā uzņemta Daugavpilī un tās apkaimē, starp daudzajiem finanšu avotiem ir arī Nacionālā Kino centra un Rīgas Filmu fonda artava, sadarbojoties ar Latvijas studiju Film Angels Productions, un ir, protams, ļoti patīkami dzirdēt, kā režisors aicina uz skatuves savus uzņemšanas grupas kolēģus no Latvijas, slavēdams viņu darbu un solīdams filmēt pie mums vēl un vēl. Turklāt tā nav formāla pieklājība, Sergejs Lozņica patiešām nu jau regulāri filmē mūsu valstī.
Filmas kinematogrāfiskās kvalitātes nav apstrīdamas, sākot ar dokumentālo, tomēr ārpus laika eksistējošo vidi, turpinot ar atsevišķo un ļoti nozīmīgo skaņu celiņa elementu – fona sarunām – un beidzot ar izciliem aktierdarbiem visos līmeņos. Ievērojama ir gan galvenās varones atveidotāja Vasiļina Makovceva, gan leģendārās Lijas Ahedžakovas traģikomiskā cilvēktiesību aktīviste, gan spožs kastings vietējo bomžu aprindās – tik nodzertas sejas dažiem epizodisko lomu tēlotājiem neviens grima mākslinieks neuztaisīs. Tomēr neliek mieru viens jautājums, kuru simboliskā kārtā uzdeva jau pirmais jautātājs no zāles tūlīt pēc filmas seansa: "Kāpēc?" (krieviski vēl precīzāk – "začem?"). Režisors mizantrops, kuram šī ir jau trešā spēlfilma par to, ka visi cilvēki pamatā ir maitas, bet tie, kas nav maitas, agrāk vai vēlāk dabū pa galvu tiešā un pārnestā nozīmē, atbildēja: "Tāpēc, ka sāp." Tomēr diez ko pārliecinoši tas neizklausījās.