Ikviens mākslas darbs ir autobiogrāfisks tajā nozīmē, ka tas kaut ko pasaka par tā radītāju. Tādējādi attiecībā uz jebkuru mākslas darbu ļoti plašā nozīmē var attiecināt autobiogrāfijas jēdzienu, un katru vizuālās mākslas darbu var pielīdzināt valodai – abi elementi kaut vai pavisam neuzkrītošā un mazsvarīgā veidā eksistē visos darbos, taču gleznotāja Ērika Apaļā daiļradē tie konsekventi tiek izmantoti kā galvenais darbu radīšanas stimuls un arī to teorētiskais ietvars. Arī jaunākajā personālizstādē Le Cygne galerijā Alma Ēriks Apaļais savus darbus veido, balstoties uz interesi par lingvistiku un autobiogrāfijas žanru, cenšoties aptvert glezniecības kā vizuālu zīmju sistēmas iespējas veidot jaunas nozīmes un komunicēt saskaņā ar rakstītajai valodai pietuvinātu loģiku.
Konceptuāli pamatota distancētība
Tā dēvētais autobiogrāfiskums laikmetīgajā mākslā visbiežāk ir konfidenciāls, tas drīzāk uzvedina, nevis vēsta, noklusējot jebkādu privāti vai virspusēji konkrētu informāciju. Arī Ērika Apaļā darbi nav stāsti par autora dzīves gaitām un piedzīvojumiem, autobiogrāfiskie motīvi tajos ienāk kā asociatīvi impulsi no tiem apziņas slāņiem, kuros savijas bērnības iztēles un neskaidru atmiņu uzplaiksnījumi. Šī mākslinieka glezniecības daļa manifestējas it kā naivos, bērnišķīgi vienkāršos tēlos – grāmatās, sniegavīros, zaros.
Izstādē Le Cygne šādu motīvu ir mazāk, un ekspozīcijas kopiespaids līdz ar to ir lakoniskāks, emocionāli atturīgāks un rosina domāt, ka mākslinieks par savu pašidentitātes meklējumu telpu ir padarījis kultūras zīmju un nozīmju saspēles. Privāto ikonogrāfiju šoreiz aizstāj franču dzejnieka Stefana Malarmē dzejolis, no kura aizgūts arī izstādes nosaukums, kas tulkojumā nozīmē Gulbis. Izvēle saglabāt franču valodas versiju pastiprina distancētības sajūtu, taču tā ir konceptuāli pamatota. Ekspozīcijā redzamajos darbos mākslinieks apspēlē divus motīvus – gulbja tēlu kā dažādām kultūrām atšķirīgu simbolu un franču valodas artikulu "le", kas vizuāli un metaforiski akcentē šo māksliniekam svarīgo nozīmju dažādību.
Darbu sēriju gribas lasīt kā stāstu, jo gleznas cita citu turpina, atkārtojot gulbja motīvu visdažādākajās asociatīvās abstrakcijas pakāpēs, un atsauču kombinācijas tiek izmantotas kā jauna gleznieciskā tēla radīšanas princips. Šajā ziņā Ērika Apaļā darbu sērija ir daudzdimensionāla – viena un tā pati mentālā kompozīcija tiek attēlota "no visām pusēm". Šo efektu pastiprina galerijas telpiskā dramaturģija – dziļākajā zālē aplūkojamo glezniecības ekspozīciju gluži kā filmas titri ievada ieejas zālē novietotā nelielā videoetīde. Lakoniskais darbs eleganti saplūst ar glezniecības daļu, un to pat gribētos nodēvēt par kustīgu gleznu. Estētiskus iebildumus tas neraisa, tomēr multimediāli glezniecības papildinājumi arvien biežāk sastopami Latvijas izstāžu zālēs, tas liek domāt par tādu kā glezniecības nedrošību – varbūt tās ir bailes atstāt vecmodīgu iespaidu?
Metafiziskas ainavas spēks
Savā izsmeļošajā un intelektuāli aizraujošajā esejā par izstādes darbiem Ēriks Apaļais detalizēti skaidro un apraksta gleznu radīšanas procesus – mākslinieciskās metodes izsvērtība un pārdomātība ir kļuvusi par neatņemamu viņa daiļrades daļu un teju svarīgāko rokraksta iezīmi. Uz vietējās mākslas fona Ēriks Apaļais izceļas ar intelektualizētu pieeju, glezniecībā viņš risina intelektuālus uzdevumus, nevis seko emocionālu impulsu pašizteikšanās tieksmei. To lielā mērā izskaidro Ērika Apaļā akadēmiskais background, studijas Vācijā, kur vizuālā māksla visos periodos bijusi cieši saistīta ar intelektuālajiem meklējumiem.
Ērika Apaļā glezniecības metodi var raksturot kā klasisko semiotikas un strukturālisma teoriju pārnesumu. Savās kompozīcijās viņš cenšas vizuālos simbolus atbrīvot no tiem mākslīgi uzslāņotās viennozīmības un daudznozīmības vienlaikus jeb meklē šo simbolu pirmatnējo nozīmi. Šajā metodē tomēr slēpjas neliels klupšanas akmens – vārdu un nozīmju spēles daudz vieglāk atklāj rakstiskas refleksijas, savukārt attēlu versijā Ērika Apaļā radītie nozīmju "izšķīšanas" principi bez autora paskaidrojumiem ir grūtāk saprotami un novērtējami.
Autobiogrāfiskos impulsus apvienojot ar vizuāliem un arhetipiskiem simboliem, Ēriks Apaļais rada figuratīvu abstrakcionismu, kas savā šķietamajā vienkāršībā nedaudz līdzinās pirmatnējai mākslai. Le Cygne darbu sarežģītā vienkāršība apliecina, ka atgriešanās pie vienkāršības mūsu formu un ideju pārsātinātajā laikmetā ir komplicēta. Caur Malarmē dzejolī atrasto gulbja tēlu un paša dzejoļa literāri semantisko nozīmi Ēriks Apaļais reflektē par ļoti vispārīgu nespēju konkrētu nozīmi ietvert konkrētā veidolā, jo zīmju un nozīmju iespējamās mijiedarbības versijas ir bezgalīgas. Kaut kādā mērā, tikai daudz neapzinātāk šī "nespēja" tiek aktualizēta teju visā postmodernisma un pēcpostmodernisma mākslinieciskajā kultūrā. Ēriks Apaļais to estetizē meditatīvi elegantā glezniecībā, kas suģestē skatītāju ar metafiziskas ainavas spēku.
Ēriks Apaļais
Personālizstādēe Le Cygne
Galerijā Alma līdz 14. oktobrim