Spilgtu, pacilājošu emocionālo nospiedumu ilgam laikam un neaprakstāmi spēkpilnu, ļoti nepieciešamu stiprinājumu latviešu tautas un nacionālās kultūras pašapziņai mums deva XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un XVII Deju svētki. Tas, ko tajos piedzīvojām, ir kaut kas vairāk par vērienīgu kopā būšanas svinēšanu un kultūras notikumu. Dziesmu svētki patiesi ir maģiski. Tas ir rituāls, kurā piedaloties vai to vērojot mēs kļūstam labāki. Rituāls, caur kuru mēs savulaik vispār sākām apzināties sevi kā tautu, apzināties savu valodu, tautasdziesmu, tautastērpu, kultūru, dzīvesziņu un personības kā vērtību. Caur Dziesmu svētkiem tiecāmies pēc savas brīvas valsts, izturējām okupācijas pusgadsimtu un vēlreiz atguvām brīvību.
Dziesmu svētku laikā mēs kļūstam labestīgāki, sirsnīgāki, atvērtāki, iejūtīgāki, izpalīdzīgāki, smaidīgāki. Tajos nekautrējamies izrādīt citkārt aiz septiņām atslēgām noslēpto sirds dāsnumu un siltumu. Tā tas ir vienmēr, bet tikko piedzīvotie Dziesmu un deju svētki bija vēsturiski. Ne tikai tāpēc, ka tajos svinējām šīs tradīcijas simtpiecdesmitgadi, bet arī tāpēc, ka beidzot varējām veikt Dziesmu svētku rituālu tam atbilstošā vidē – ilgi gaidītajā jaunajā Mežaparka estrādē. Latviskās dzīvesziņas vērtībās un tautasdziesmu kodā sakņotā un vienlaikus laikmetīgā estrādes arhitektūra ļauj mums justies kā svētvietā. Tā ir tik grandioza, ka aizraujas elpa, taču šis grandiozums nevis nomāc, bet iedvesmo, iedrošina un ceļ augšup. Dziedot un klausoties jaunajā, tēlaini iespaidīgajā estrādē, kuras veidola autori ir mākslinieks Ivars Mailītis, arhitekti Juris Poga un Austris Mailītis, mēs visi kopā satikāmies Sidraba birzī un it kā milzu gliemežvākā, kas sevī sargā latviešu kultūras dārgumus. Un pats galvenais – arī akustika jaunajā estrādē ir lieliska. Tajā var izbaudīt koru dabisko skanējumu, jo skaņas pastiprinājumu vajag maz vai pat nemaz.
Iespaidīgs vēriens
Neviens, pilnīgi neviens nespētu desmit svētku dienās izbaudīt visus 60 (!) notikumus, kas līdzās koru, dejotāju un pūtēju orķestru lielkoncertiem Mežaparka lielajā estrādē, stadionā Daugava un nez kāpēc par Wondersalu (nevis Brīnumsalu) nodēvētajā Andrejostas laukumā piedāvāja koncertus, izstādes, izrādes un vienkārši svētku gaisotni, pieskandinot vai visu Rīgu un pārvēršot to brīnumjaukā Dziesmu svētku galvaspilsētā. Man laika un spēka pietika tikai pašiem galvenajiem svētku koncertiem: Garīgās mūzikas koncertam Rīgas Domā, vokālsimfoniskajam koncertam Šūpulis Operā, pūtēju orķestru lielkoncertam un zaļumballei Laiks iet pāri, abiem deju lieluzvedumiem (Mūžīgais dzinējs stadionā Daugava; Balts Arēnā Rīga) un, protams, koru lielkoncertam Tīrums. Dziesmas ceļš un svētku noslēgumkoncertam Kopā augšup Mežaparka Lielajā estrādē. Iespaidu un informācijas daudzums ir teju neaptverams, tāpēc šoreiz padalīšos tikai ar galvenajiem secinājumiem par abiem koru lielkoncertiem.
Ir un būs, kā bijis vienmēr: cik cilvēku, tik viedokļu, un tas rāda, ka te nav vienaldzīgo. Bet kas vispār te būtu bilstams muzikologiem, saprotot, ka šie ir visas tautas svētki – gan pašiem vairāk nekā 40 000 dalībnieku (tostarp ap 16 000 dziedātāju lielajam kopkorim), gan pusmiljonam skatītāju, kuri svētku pasākumus apmeklēja klātienē, un vēl daudz lielākam skaitam skatītāju, kuri vēroja svētku koncertu tiešraides LTV, LSM, LMT viedtelevīzijā? Tie ir dažādu paaudžu ļaudis ar visdažādākajām interesēm, gaumi, gaidām un ikdienas rutīnu. Par vienu gan, šķiet, neviens nestrīdēsies – koru sniegums bija tik kvalitatīvs, ka to atliek vien cieņpilni apbrīnot.
Tīra manta no saknēm
Manuprāt, ar uzviju ir attaisnojusies ambiciozā ideja sarīkot divus dažādus koru lielkoncertus, pirmajā Tīrums. Dziesmas ceļš tā mākslinieciskajiem vadītājiem Ārijam Šķepastam un Kasparam Ādamsonam principiāli atgriežoties pie a cappella dziedāšanas saknēm un caur dziesmām vēstot par būtiskākajiem likteņa pavērsieniem Latvijas vēsturē. Šī bija liela un riskanta uzdrošināšanās, jo pieprasīja no koriem lielu slodzi. Bija jāapgūst krietni plašāks repertuārs, un to vajadzēja noslīpēt īsā laikposmā pēc krietni ieilgušās kovidpandēmijas, kuras laikā amatierkoru dziedātājiem vispār bija liegts tikties mēģinājumos klātienē. Man šis bija visspilgtākais un paliekošākais Dziesmu svētku iespaids. Risināts mērķtiecīgā dziesmu secībā un dramaturģijā, kuru veidojis režisors Juris Jonelis, tas savā saviļņojošajā dziļumā, smalkumā, spēkā un idejas skaidrībā veda augstāk par noslēgumkoncertu Kopā augšup. Arī tāpēc, ka neievilkās garumā, savukārt Kopā augšup ilga piecarpus stundas.
Jāsaka, ka atsevišķs koru lielkoncerts (papildus noslēgumkoncertam) nebūt nav nule aizvadīto Dziesmu un deju svētku programmas jaunievedums, taču tāda mums nav bijis jau diezgan sen. Kopš Latvijas brīvvalsts atjaunošanas šāds koncerts ir noticis 2003. gada Dziesmu un deju svētkos, kuru programmā bija iekļauts sieviešu un vīru koru koncerts Teiksma par latvieti Uģa Brikmaņa režijā. Toreiz gan šis koncerts šķita pabāls, atmiņā palicis tikai videoekrānā rādītais pārguruša latviešu karavīra ceļš pār tīrumu, kas beidzas ar kritienu staignajos melnzemes dubļos… Togad svētku programmā bija arī atsevišķs jauniešu koru koncerts Skonto stadionā. Tikai kori Mežaparka Lielajā estrādē dziedāja arī 2008. gada Dziesmu svētku atklāšanas koncertā Dziedot dzimu, dziedot augu (mākslinieciskā vadītāja Aira Birziņa, režisore Mirdza Zīvere).
Neieslīgstot detaļās un jau iepriekš atvainojoties visiem koncerta veidotājiem, kuri nav pieminēti, jautāsim būtisko: kas bija Tīruma galvenā veiksme? Pirmkārt, tas, ka šī bija tīra manta – no mūsu koru repertuāra klasikas, ieskaitot Baumaņu Kārļa dziesmu Dievs, svētī Latviju! (tā pirmoreiz dziedāta jau 1895. gada Dziesmu svētkos, vēl nenojaušot, ka vēlāk tā kļūs par mūsu valsts himnu), līdz jaundarbiem, kuru vidū bija gan dziesmu svētku pirmatskaņojumi, gan speciāli šim lielkoncertam rakstītas oriģinālkompozīcijas. Manuprāt, ļoti piemērota koru sanākšanai, kuri koncerta gaitā muzicēja 25 (!) virsdiriģentu vadībā, bija Valta Pūces svīta Nācēji ar noteikto dūdu un bungu grupas Auļi orķestra ritma pamatu un Latvijas novadu ļaužu raksturojumu Ineses Zanderes dzejā. Repertuāra jaunpienesums ir gana plašs un būtu vērtējams atsevišķi. Veidojas jauns, vērā ņemams Dziesmu svētku repertuārs, kas apliecina tradīcijas radošo dzīvību.
Atmiņā paliekoša ir komponistes Lauras Jēkabsones debija ar sieviešu koriem un Auļu bundziniekiem radīto apdari Dziedat, meitas, savu dziesmu, tāpat arī Valta Pūces apdare Tumsā gāju, kas Dziesmu svētkos ienāca vīru koru un Auļu bundzinieku izpildījumā līdz ar vienu no svētku virsdiriģentiem debitantiem Uldi Kokaru. Izjusti smalki gan mūzikas pašvērtībā, gan Māras Marnauzas vadītajā sieviešu koru interpretācijā izskanēja Saulīt’ vēlu vakarāi Andra Sējāna apdarē. Spēcīgs, paliekošs jaundarbs ir Zigmara Liepiņa Tīrums ar Matīsa Gricmaņa vārdiem koriem un pūtēju orķestriem, kuru partitūru aranžējis Vilnis Šmīdbergs. Svaigas krāsas kopkora skaņutelpā ienes Jēkaba Jančevska Koki. Jaunas dziesmas radījuši arī Jānis Lūsēns, Andris Kontauts, Juris Vaivods. Pārsteigums ir Imanta Kalniņa Mūžu mūžos būs dziesma, citā gaismā un kopkora skanējumā parādot Imanta Ziedoņa dzeju, kuru līdz šim bijām raduši nedalāmi saistīt ar vitālāko un dzīvespriecīgāko Dziesmu svētku simbolu – populāro Valtera Kaminska dziesmu ar tādu pašu nosaukumu. (To, protams, sagaidījām noslēgumkoncertā.) Pūtēju orķestri ieguvuši gana spilgtu Ingas Meijeres simfonisko tēlojumu par latviešu tautas mūzikas tēmām.
Cildinājums tautasdziesmai
Lieliski bija tas, ka visa koncerta apjomīgo programmu caurvija latviešu tautasdziesma cauri laikiem un visdažādāko komponistu paaudžu rokām, sirdīm un mūzikas valodai – līdz pat mūsu mūzikas vecmeistara Raimonda Paula Tautasdziesmai, kas, sākotnēji dzimusi aktiera balsij, nu pārtapusi kopkora dziesmā ar pūtēju orķestra pavadījumu. Tautasdziesma cildināta arī goda vietā, koncerta finālā tieši pirms Jāzepa Vītola Gaismas pils apliecinoši Ivara Cinkusa vadībā izskanot Dziedot dzimu, dziedot augu Alfrēda Kalniņa krāšņajā apdarē, bet pēc Māra Sirmā diriģētās Gaismas pils – jau tradicionāli visu virsdiriģentu secīgi diriģētajai Pūt, vējiņi!.
Šķiet, ka sirsnīgā, melodiskā Raimonda Tigula Rīta un vakara dziesma, kas Mārtiņa Klišāna virsvadībā piedzīvoja Dziesmu svētku pirmatskaņojumu, līdzīgi Zigmara Liepiņa Tīrumam jau drīz nostāsies līdzās visu gaidītajām dvēseles un spēka dziesmām, kuras koncertā pārstāvēja Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava, Emīla Dārziņa Lauztās priedes, Ulda Stabulnieka Barons, Ērika Ešenvalda Krustiem zvaigznes debesīs un Jāzepa Vītola Gaismas pils. Un vēl – dziesmu tīrums apliecināja, ka tajā ir izaugusi jauna, pārliecinoša komponistu un virsdiriģentu paaudze. Tās rokās būs Dziesmu svētku nākotne.