Milzīgas darbaspējas un mērķtiecība, tai pašā laikā saglabājot vēsu prātu, šķiet, ir vislabākā atslēga, kā nodzīvot dzīvi, paveicot daudz noderīga un īpaši nenodarot pāri arī sev. Tieši par to pašu ir runājis amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts savā slavenajā citātā, ar kuru mierīgi varētu papildināt vai pat aizstāt Bībeles Tēvreizi, un neviens nevarētu piesieties: "Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra."
Režisora un operatora Andreja Verhoustinska jaunajā Latvijas Televīzijas dokumentālajā filmā Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls vērojot un klausoties Maestro, tieši par to aizdomājos: lūk, izcils piemērs, kā saglabāt cieņu. Raimonda Paula zelta 60, 70, 80… Izlases ar šādiem nosaukumiem iznākušas, atzīmējot Maestro apaļās jubilejas, – katrā no tām apkopotas vairāk nekā četrdesmit dziesmu, kuras neatkārtojas un vai katra ir hits. Filmā ir redzamas rindas mūzikas veikalā septiņdesmitajos gados pēc svaigākajām platēm, un pircēji ir visdažādākā vecuma cilvēki.
Tas viss par brīvu?
Kad vēl ne reizi nebiju ticies ar Raimondu Paulu un savu žurnālista gaitu sākumā interesējos, kāds gan šis slavenais komponists ir vienkāršās sarunās, viņu jau labi iepazinušie zināja teikt, ka esot tāds pofigists. Protams, šāds raksturojums pārsteidza, zinot, cik daudz viņš ir paveicis un pieredzējis, ieguvis un noturējis. Mūsu pirmā epizodiskā tikšanās notika pie cienastu galdiem kādā saviesīgā pasākumā Vernisāžā (bija reiz tāds par Raimonda Paula Muzikālo centru dēvēts klubs un restorāns) par godu vienam no neskaitāmajiem viņa ierakstu izdevumiem, kad pēkšņi pienāca Pauls un pajautāja: "Tas viss ir par brīvu, vai pēc tam būs jāmaksā? Man nav naudas..."
Jā, par naudu runājot, Raimonds Pauls filmā paironizē par visiem tiem, kuri apgalvo, ka tā viņus neinteresē, un arī par tiem, kuri cenšas sevi parādīt tikai no gaišās puses. Gandrīz sešdesmit gadu pagājis, kopš mākslinieks nelieto alkoholu, bet viņš par to joprojām gatavs runāt kā publiskā anonīmo alkoholiķu sapulcē, atgādinot, ka pietiek ar nogaršošanu, lai problēma atgrieztos, un piebilst, ka tas ir raksturīgi un nereti arī bijis liktenīgi ne vienam vien talantīgam radošam cilvēkam. Protams, daudzu tagad pietrūkst, un ir vientuļi, bet tik un tā jādzīvo.
Līdz klavierēm jātiek
Jau pašā filmas sākumā Raimonds Pauls atzīst, ka neesot vairs tās izturības kā agrāk un kaut kad jau būs jābeidz tā koncertēšana, arī redze pasliktinoties un ar mašīnu drīz vairs nevarēšot braukt. Tas ir daudz cienījamāk un godīgāk nekā sirmā vecumā apgalvot, ka enerģijas ir vairāk nekā jaunībā, vēl apmetot salto vai pat padižojoties ar iepriekšējā naktī baudītiem mīlas priekiem. Vēlāk ērģelniecei Ivetai Apkalnai pirms dueta izcilā koncerta Gorā Maestro bilst, ka vēl jau kust un līdz klavierēm var aiziet, savukārt sarunā ar mazmeitu pie klavierēm iestarpina motīvu no slavenā sēru marša, ilustrējot, ko viņam uzreiz atgādina vārdi "vectēvs" un "vecmamma", kad viņu un sievu Lanu tādos sauc.
Slavens ir arī paša Raimonda Paula un vēlāk viņa izdevēja Guntara Rača popularizētais stāsts par Latvijas Radio šoferi, kurš reiz ceļā pa telefonu kādam teicis: "Es būšu brīvs pēc kādas stundas – man tagad Pauls uz krematoriju jāaizved." Tas, protams, ir ar veselīgu humoru, bez jebkādas čīkstēšanas, vien piezīmes par gaismas spīdēšanu acīs un skatuves pirotehnikas dūmu nākšanu tieši sejā ir vietā – tas viss ir elementāri novēršams, bet likt miesai un garam aizmirst šai pasaulē nodzīvotos gadu desmitus nevar. Un arī nevajag.
Kad dziedātāji nesvīst
Dramaturģiski spēcīgs ir filmas fināls. Pēc dokumentālo arhīvu kadru kompozīcijas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados celtajā Mežaparka Lielajā estrādē notikušajos Dziesmu svētkos 1977., 1985., 1990., 1993., 2003., 2008. un 2018. gadā, viscaur skanot Raimonda Paula dziesmai Manai dzimtenei, pēkšņi iestājas klusums. Ir 2020. gads. Komponists stāv un lūkojas uz vecās, nesen nojauktās celtnes vietā uzbūvēto Mežaparka estrādes jauno, moderno skatuvi. Tā ir tukša un atgādina gan par aizgājušo gadu, kad nekādi masu pasākumi nevarēja notikt, gan vecā vietā atnākušo jauno laikmetu, kurā celtnes izskatās kā dekorācijas, kas paredzētas īsākam ekspluatācijas periodam, un arī mūsdienu dziedātāji vairs nesvīst, jo droši vien prot sevi šim darbam veltīt daudz racionālāk, izmantojot tikai plaušas, balss saites un muti, ar emocijām lieki sevi neplosot. To Pauls filmā saka par Allu Pugačovu, kura bijusi viscaur slapja, salīdzinot ar kādu jaunu dziedātāju, kuras vārdu tomēr noklusē.
Finālā Raimonds Pauls turpina skatīties uz estrādes jauno skatuvi un, šķiet, grib kaut ko teikt, varbūt pat pasmieties, bet tomēr klusē, jo labi zina, ka vecās un jaunās estrādes salīdzinājums no viņa mutes tiks uztverts kā sentimentāla gremdēšanās aizgājušajās desmitgadēs, bet dzīve turpinās. Pēc ilgā tuvplāna kamera attālinās un, skanot dziesmas Dzel manī sauli klavieru ievadam, aizlido tālu, tālu debesīs virs Mežaparka estrādes, Maestro tās vidū kļūstot par arvien mazāku un mazāku melnu punktiņu, kādi mēs visi esam un būsim mūžības priekšā, pat ja vismaz uz kādu laika sprīdi protam radīt iespaidu, ka esam mūžīgie dzinēji.
Filma Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls ir skatāma replay.lsm.lv