Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Otrdiena, 6. decembris
Niklāvs, Niks, Nikolajs, Nikola

Dvēseles šķielēšana. Kristinas Sabaļauskaites diloģijas Pētera imperatore otrās daļas recenzija

Kristinas Sabaļauskaites diloģijas Pētera imperatore otrajā grāmatā sadursme starp Rietumiem un Austrumiem vairs nenotiek starp kultūrām, bet gan personāžu psiholoģiskajā ainavā

Kad pirms diviem gadiem latviskajā tulkojumā tika laista klajā lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites diloģijas Pētera imperatore pirmā grāmata, otrās daļas gaidīšana – tā vismaz sociālo tīklu komentāros zvērēja izlasījušie – sākās nekavējoties. Tagad tā ir sagaidīta, un stāsts par Krievijas carieni Katrīnu I, Pētera I sievu, Livonijas teritorijā dzimušo Martu Skavronsku (Sabaļauskaites versijā – Skovroņsku), ir noslēdzies. Taču stāsta otrās daļas aktīvā gaidīšana nekādi nav sasaistāma ar neziņu, kā atrisināsies sižets, – galu galā visas abu valdnieku dzīves oficiālās detaļas ir pieejamas gan vēsturiskos avotos, gan interneta resursos dažu klikšķu attālumā. Taču svarīgs bija un ir veids, kādā autore šos vairākus gadsimtus senos notikumus ataino savā fascinējošā stilā, kuru pazīstam jau no cita vēsturiskā cikla – tetraloģijas Silva rerum – laikiem.

 

Kontrasts un konflikts

Stāsts atsākas no tās pašas vietas, kur noslēdzās pirmā grāmata, proti, vienlaikus 1727. gada 17. maijā, Katrīnas pēdējā dzīves diennaktī, un vairākas desmitgades agrāk, kad vēl jaunā un veselā sieviete līdzās savam valdonīgajam un neaprēķināmajam vīram mēģina pārveidot barbarisku valsti par modernu. Ir noslēdzies Katrīnas nosacītais jaunības posms, iemantota zināma stabilitāte, tomēr Austrumu un Rietumu kontrasts un konflikts, ko gaismā izcēla pirmā grāmata, joprojām nav atrisinājies.

Interesanti, ka otrajā grāmatā kā saistošākais tēls iezīmējas nevis Katrīna ar mums jau pazīstamo skaidro, racionālo domāšanu un uzvarošo izdzīvošanas instinktu, bet gan Pēteris – pretrunu plosītais valdnieks, kurš, tāpat kā viņa ģerboņa divgalvainais ērglis, vienlaikus pūlas skatīties uz divām dažādām pusēm un tās samierināt. No vienas puses, Pēteris alkst padarīt Krieviju eiropeisku, izskaust māņticīgos un mežonīgos senlaiku paradumus, uzcelt pats savu galvaspilsētu (liela daļa teksta vēsta par to, kā purvainā, nemīlīgā slīkšņu apvidū Somijas pierobežā ar milzīgiem cilvēku upuriem tiek realizēts teju neiespējams projekts – Sanktpēterburgas būvniecība), uzturēt līdztiesīgu dialogu ar citiem Eiropas valdniekiem un to galmiem.

No otras puses, visa modernā glance, apgūtā pieklājība un paradumi šķiet esam tikai bagātīgi izgreznots tērps, rotas un parūka, zem kuras joprojām dzīva ir nācijas asinīs gadsimtiem ilgi dzīvojusī mežonība, kas laiku pa laikam izlaužas brīvībā redzami un postoši. Zīmīga šai ziņā ir Pētera un viņa galma "tūre" uz Eiropu romāna otrajā pusē: Pēteris skubina sievu neskopoties ar greznumu un izšķērdību, tērpiem un briljantiem, lai apžilbinātu citu valstu galmus un pierādītu, ka Krievijas cars ir tiem līdzvērtīgs un pat pārāks. Tomēr "āriņa", lai cik spoža tā būtu, nespēj nosegt "iekšiņu", un Sanktpēterburgas viesu plosīšanās pa Eiropas pilsētu vareno namiem, visbiežāk dzēruma iespaidā (tekstā raksturotais patērētā alkohola apjoms patiesi ir šķebinošs), uz mājastēviem atstāj gluži citu iespaidu. Tam visam pa vidu ir pats Pēteris, kurš joprojām šķiet kā saplēsts divās daļās un pats atzīst, ka, apbrīnodams svešzemju mākslu, kultūru un galantumu, daudzbrīd jūtas tā, it kā vēlētos visu šo smalkumu izšķaidīt un apgānīt – un nereti to arī dara. Taču arī Katrīna nav palikusi neizmainīta.

 

Izdzīvošanas vārdā

Interesanta detaļa vērojama grāmatu vāka noformējumā – vāka ilustrācija veidota kā spēļu kārts, kurā pirmajā daļā augšpusē ir Pētera, apakšdaļā – Katrīnas portrets, bet otrajā grāmatā abi valdnieki apmainījušies vietām. Pirmajā grāmatā Katrīna pati (un arī lasītājs) vismaz daļēji uzlūko sevi kā upuri, kā nelaimīgu bāreni, veļasmazgātāju, seksa verdzeni, kuru krievu ģenerālis paceļ no iekarotās Marienburgas (Alūksnes) dubļiem, pirms zaldāti sievieti pārvērtuši asiņainā putrā, kā lietu, kas ceļo no viena īpašnieka pie otra tikai ar vienu nosacījumu – būt skaistai, maigai, laipnai, mīlīgai, nekad neko nepārmest, nekad ne pret ko neiebilst – viss izdzīvošanas vārdā. Apveltīta ar saprātu un spriestspēju, viņa ar šausmām un pretīgumu nolūkojas uz vidi, kurā spiesta dzīvot un kurā vardarbība, pazemojumi un, protams, mūžīgi visur pludojošais alkohols ir vienādi klātesoši gan visnabadzīgāko, gan bagātāko dzīvē. Taču otrajā daļā vēstītājas nostāja lēni, tomēr jaušami mainās.

To apliecina kaut vai redzamākais līmenis – krievu valodas dāsnais neformālās leksikas slānis, kas pamazām parādās arī Katrīnas iekšējā monologā, rādot, ka pakāpeniski nepieņemamais kļūst pieņemams. No vienas puses, Katrīna neapšaubāmi pieaug, taču, no otras, vēstījums vienlaikus uzdod jautājumu – vai upuris, kurš pieņem varmākas vaibstus, vairs ir upuris? Vai cena, kāda tiek maksāta par izdzīvošanu, allaž ir tās vērta? Cik ilga un cik pamatīga pielāgošanās vardarbībai beigās padara tevi vismaz par tās līdzzinātāju, ja ne līdzvaininieku?

Romānā atkal spoži mirdz autores mākslas vēsturnieces izglītība un talants, Kristina Sabaļauskaite detalizēti apraksta Krievijas galma tērpus, priekšmetus un mākslas objektus. Kaut kur līdzās joprojām vīd arī nenoliedzami romantizētā senā Lietuva kā kontrasts: cik Krievija ir grezna un tumša, tik Lietuva – gaiša un civilizēta. Taču arī Katrīnas mūža mīlestības kņaza Aleksandra Menšikova (kā pārliecināta autore – dzimuša Lietuvas aristokrāta) tēlā romāna otrajā daļā notiek tā pati pārvērtība, kas Katrīnā, – tiecoties pēc izdzīvošanas par katru cenu, ceļā tiek noslaucīti gan Lietuvas ciemi un pilsētas, kara gaitā lietojot "izdedzinātās zemes" taktiku, gan draugi un sabiedrotie, kas tiek upurēti, lai uz tiem novirzītu valdnieka dusmas un pats tiktu cauri sveikā.

Atkal aktualizējas jautājums, vai viss izdzīvošanas labā darītais patiesi morāli attaisno mērķi. Tāpēc sadursme starp Rietumiem un Austrumiem, kas tika akcentēta romāna pirmajā daļā, šeit vairs nenotiek starp kultūrām, bet gan personāžu psiholoģiskajās ainavās. Šis duālisms ir tas, kas griež otrādi spēļu kārti uz grāmatas vāka, tāpat kā lasītāja izjūtas pret galveno varoni, kas vairs nav viennozīmīgas. Tāpēc pati Katrīna savā stāstā vairākkārt lieto frāzi "dvēseles šķielēšana". Vai dvēselē var iezagties defekts, kas maina redzējumu, paģēr skatīties tā, kā neskatījies agrāk, samierināties un, vēl ļaunāk, – izlīdzināties ar nepieņemamo? Atbildi uz to Katrīna sniedz pati sev, un tā ir rūgta atbilde.

Abas Pētera imperatores daļas pašlaik nenovēršami būs daudz smagāka lasāmviela, nekā tās bija sarakstīšanas brīdī. Notikumi pasaules politiskajā arēnā ar daudzām epizodēm romānos sasaucas neomulīgi tuvu, un gribot negribot nākas vilkt paralēles. Protams, XVIII gadsimts nav XXI gadsimts, taču secinājumus lai lasītājs izdara pats. Jebkurā gadījumā Pētera imperatore ir lasāmviela, kas atgādina XVIII gadsimta aristokrāta pili, – žilbinoši krāšņa un neērta, košām detaļām bagāta un smakojoša, fascinējoša un biedējoša. Tāda, kurā dodamies aizspiestu degunu, taču stāvam rindās, lai tajā iekļūtu. Jo kaut ko mazliet par dvēseles šķielēšanu zinām arī mēs visi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja