Dace Lielā ir patiešām virtuoza gleznotāja, īsta burve – ikdienišķu dabas skatu pārvērš krāsu klājumos, šļakstienos, pilienos un pēc tam atpakaļ – ainavā. Katrā ziņā tā var sajusties viņas jaunākās personālizstādes Gleznas skatītāji, pietuvojoties un attālinoties no divmetrīgajiem audekliem. Galerijā Daugava (tās jaunajā mītnē Ausekļa ielā 1, kuras apkaime ar vēju, kuģiem un veciem kokiem nācējus noskaņo par labu dabiskumam) aplūkojamas septiņas gleznas ar mežu un purvu atveidiem. Skati tverti, kādi tie ir, bez nekādiem izgudrojumiem un izskaistinājumiem – krūmu biezokņi, sūnas, saknes, prauli, zaļš ūdens, tieviņi bērziņi, pērnā kūla... Izrādās, gaisa un gaismas iespaidā viss prozaiskais var izskatīties teju pārdabiski skaisti, īpaši, ja mums nesalst pirksti un nav piesmelti zābaki.
Manuprāt, Daces Lielās koncentrēšanās uz reālistisku ainavu per se ir labākais, kas viņas radošajā biogrāfijā ir noticis kopš 2000. gadu sākuma. Šī un iepriekšējā personālizstāde Ārpusē, kas bija skatāma galerijā Daugava pirms diviem gadiem, to pilnībā apstiprina. Ainavās vislabāk saskatāms tas, par ko allaž tā cildina Daces Lielās glezniecību, proti, prasme precīzi atainot gaismas saskarsmi ar taustāmo vidi, radīt attēla plaknē dziļumu, spēja uzburt noskaņu un tēlu, tonāls smalkums. Pirms tam, piemēram, 2005. gada izstādē LNMM Baltajā zālē, mākslinieces cienītāji nereti tika mulsināti ar tādu kā postmoderni skeptisku autores pozīciju – viss skaistais ir banāls, estētisms, gleznieciska virtuozitāte – tukšība... Turklāt tam sekoja manierīgas stilizācijas centieni, kuru eksistenci mākslā man vispār ir grūti saprast, ja vien runa nav par stilu, kā Zeitgeist Aloīza Rīgla izpratnē. Zināms, katrai personībai mūsdienu zīmolu tirgus pasaulē ir jāafišē savs rokraksts, tomēr glezniecībā tieksme māksloti akcentēt savu manieri mēdz būt ļoti nomācoša. Savukārt tiešs, personisks redzējums ir zelta vērts, taču prasa talantu, old school meistarību un pacietību, kas neapšaubāmi piemīt Dacei Lielajai.
Izstādē Gleznas (starp citu, tā sauc lielāko daļu no mākslinieces personālizstādēm jau kopš 1996. gada, ja tām vispār ir dots nosaukums) ir eksponētas septiņas cita citai līdzīgas gleznas, kurās ir attēloti īstenības fragmenti – tas, ko māksliniece redz, vairākas reizes dienā izvedot suņus pastaigā Siguldā. Kā zināms, mūsu likumi (atšķirībā, piemēram, no Grieķijas vai Francijas) suņu un viņu saimnieku dzīvi lielā mērā ir aizvirzījuši prom no acīm – laukos, mežos. Un nav slikti – ļaudīm, kaut arī piespiedu kārtā, aiz ģenētiskas mīlestības uz pirmajiem baltu tautu mājdzīvniekiem, vismaz sanāk ieraudzīt mūsu brīnišķīgās dabas ainavas visos gadalaikos.
Līdzīgie necilie motīvi ekspozīcijai atlasītajās gleznās šķiet pazīstami, vilina uz apcerīgu pastaigu vai veselīgu skriešanu mežā. Tajā pašā laikā tie konceptuāli sasaucas ar laika gaitā mākslas vēsturē pieredzēto dažādo "reālismu" labākajām tradīcijām. 12. februāra Kultūras Dienā intervijā Vilnim Vējam māksliniece apgalvo, ka Eduards Kalniņš viņai neko neesot iemācījis, tāpat kā Purvītis Kalniņam, tomēr, manuprāt, tā ir tīrā koķetēšana, jo patiesības vārdā ar skumjām jāsecina, ka Dace Lielā mūsu pašreizējā glezniecības ainā izskatās teju kā pēdējā Purvīša skolas pārstāve.
Atsaucot atmiņā šīs tradīcijas, t. s. ainavas ar dvēseli, aizsākumus, lūk, viedi vārdi, ko savulaik, komentēdams pirmo Peredvižņiku izstādi 1871. gadā, par Alekseja Savrasova ainavu Krauķi atlidojuši vēstulē draugam rakstīja Ivans Kramskojs: "(..) ainavas tajā ir – koki, ūdeņi, pat gaiss –, tomēr dvēsele ir tikai krauķos!" Daces Lielās gleznās notiek tas pats – kaut kā neizskaidrojami pēkšņi parādās anima un atdzīvina purva ainas. Atšķirībā, piemēram, no fotogrāfijas un citiem kustīgiem un nekustīgiem attēliem, kuros šķietami līdzīgi tiek fiksēta vizuāli tveramā esamība, gleznās roku darbs iepin neizzināmus autora personības slāņus, kas darbojas līdzīgi kā balss vai instruments.
Cik tonāli un dramaturģiski izsmalcinātas – kā tādi skaņdarbi – ir Daces Lielās gleznas, tik aprauti un skopi ir viņas komentāri, atbildot uz sajūsminātiem jautājumiem: «Kā to vispār var panākt, uzgleznot?» Tā viņa izstāsta Zigfrīdam Muktupāvelam 4. februāra Kultūras rondo raidījumā, ka gleznojot turas metra attālumā no gleznojuma virsmas un jau no sākta gala zina, kā darbam jāizskatās, tāpēc procesā nekam neļauj sevi aizvilkt prom no ieceres. "Kas tur ko stāstīt – sižets ir viens un tas pats visos darbos... Tās ir tikai tādas minimālas dabas izmaiņas gadalaikos... Debesu vispār nav... Krūmi, koki, šur tur ūdens, šur tur sniegs. Tās ir tādas ainavas tuvplānā. Kopumā ņemot, visi darbi ir pelēki," viņa saka. Vai nav brīnišķīgi?
Dace Lielā
Personālizstāde Gleznas
Galerijā Daugava (Ausekļa ielā 1) līdz 7.III